Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Personiskā informatīvā telpa pirmām kārtām ir tiesības uz noslēpumu. Melo tie, kas saka: man nav nekā slēpjama. Tā nav taisnība – mums katram ir izgaismotā publiskā, izrādāmā puse un krēslas zona, kurā ir ēnas, pakšķi, kakti, ar putekļiem apauguši neaizskarami zemapziņas apcirkņi. Informatīvā telpa ir mūsu dators ar failiem un e-pastiem, kuros svešiniekiem ieeja aizliegta, tas ir telefons ar īsziņām, numuriem un vārdiem, tas ir vecs bilžu albums, dienasgrāmata vai vēstules uz nodzeltējušām rūtiņu lapām.
Pie personiskās emocionālās telpas pieder jūtas, ko katram ir tiesības pārdzīvot tieši tā, kā vajag viņam. Nekas nespēj kaitināt tik ļoti kā mēģinājumi uzspiest, kad skumt, kad priecāties, kā pārdzīvot kādu notikumu un kā pret to izturēties. Tieši tāpēc tā uz nerviem krīt lētas melodrāmas, kas provocē asaras, vai pūkainais reklāmas, kas izraisa siekalošanos.
Personiskais laiks ir tas dīvainais, neefektīvais laiks, kad mēs vāļājamies dīvānā, šūpojam kājas, bezmērķīgi sērfojam internetā, klejojam pa lielveikalu, lēkājam pa peļķēm vai šļūkājam pa rudens lapām, lūkojamies skatlogos, meklējam filozofu akmeni vai Svēto Grālu. Tas ir laiks, par kuru mēdzam domāt, ka tas ir nejēdzīgi nosists, un allaž solāmies turpmāk dzīvot efektīvāk, saplānot katru brīvo stundu pa minūtēm un netērēt dzīves laiku pa tukšo.
Bet tas mums nekad neizdodas, un – paldies Dievam! Pretējā gadījumā jutīsimies kā nodzīts medījums un iestāsies tas, ko sauc par izdegšanas sindromu. Vai vēl sliktāk – tautas valodā runājot, nervu sabrukums. Tāpēc mēs nedrīkstam atņemt sev bezmērķību. Dievs ir paredzējis laiskoties, un tā tam būt!
