Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Piemēram, darba galds birojā mums nepieder, bet, ja kāds bez atļaujas pie tā piesēžas, mēs jūtamies nelāgi un dusmojamies. Kaislība, ar kādu saimniece no izlietnes padzen viešņu, kas piedāvājas nomazgāt traukus, saistīta ne jau ar mīlestību pret trauku lupatu un mazgāšanas līdzekļiem – viņa vienkārši aizstāv savu priekšmetu telpu.
Privātā dzīves telpa ir vieta, kur mēs varam palikt vienatnē. Istaba, kurā var ieiet, aizverot aiz sevis durvis. Bulgakova "Meistarā un Margaritā" Volands skumji nopūtās: maskaviešus ir sabojājis dzīvokļa jautājums. Par folkloru kļuvušie strīdi komunālo dzīvokļu virtuvēs, mazas slēptuves, ko ierīko mīlnieki, tualetes ar grāmatu plauktiem – tas viss apliecina personiskās telpas trūkumu. Ala, slēptuve ir vajadzīga katram, citādi gaidiet dusmas, naidu, lamāšanos, uzbrukumu.