Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Iespējams, nepārtrauktā fiziskā, skaņas un vizuālā invāzija mūsu privātajā telpā, burzīšanās, spaidīšanās sabiedriskās vietās, transportā un dzīvokļos, trokšņi un mirguļojošas reklāmas cilvēku padara dumjāku, šaurāk domājošu, nospiež uz ceļiem un iespundē būrī, uzliek uzvedības, ģērbšanās, runas manieres, brīvā laika pavadīšanas, bērnu audzināšanas un citus šablonus, vārdu sakot, atņem daļu prāta, jo domāšanai tomēr vajadzīga telpa, brīvība un kaut neliela vientulības deva.
Ne velti bagātie dzīvo nožogotās teritorijās, ne velti, līdzko cilvēkam ir iespēja, viņš pamet nesen nopirkto dzīvokli un teciņus vien pārceļas uz privātmāju. Lai bērniem nav jāskatās uz dzērāju, kas allaž vāļājas tajā pašā vietā sētmalē, lai nav jāklausās kaimiņu lamās, nav jāstaigā pa piespļaudītu, šļircēm piemētātu kāpņu telpu.
Gadās, ka māja ir mazāka nekā dzīvoklis, toties sava autonoma republika. Ja tomēr nākas spiesties šaurā dzīvoklī, sadzīvot ar kaimiņu trokšņiem un smakām, mīcīties pa sabiedrisko transportu, šķelt viļņus sastrēguma stundās lielveikalos, tad brīvdienās noteikti ir jādodas uz lauku mājām pie vecākiem, radiem, draugiem vai vismaz nomaļu viesu māju. Citādi gars smok, dvēsele raujas čokurā, domas nelido, sirds nepukst.