Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Tomēr šajās ainās ir kaut kas no nolemtības, eksistences bezjēdzības sajūtas un – galvenais – enerģijām, kas krustojas, sapinas, samudžinās. Dažādās reliģijās un filozofijās tiek runāts par enerģētisko lauku, kas ietver cilvēku, viena versija – tā diametrs ir 18 metru. Iedomājieties vien, kā mūsu auras un enerģijas krustojas un pārklājas, rodas īssavienojumi, lec dzirksteles, lēkā velniņi, izšķiļas eņģeļi.
Izstieptas rokas attālumā enerģija ir gandrīz aptaustāma, silta, plūstoša un reāla. Jūs guļat pie sienas, un arī kaimiņš ir piebīdījis gultu pie tās pašas sienas, jūs šķir tikai divi ķieģeļi vai viens betona panelis. Nakts aizsegā jūs dzirdat kaimiņa nevienmērīgo elpu, un jums šķiet, ka reizēm saklausāt sirdspukstus. Jaunākie pētījumi kvantu fizikā vēsta, ka cilvēks izstaro elektromagnētisko lauku, kas nepārtraukti izplatās Visumā un līdzīgi kā ūdenī iemests akmens rada viļņošanos. Jo lielāks klajums, jo tālāk aiziet viļņi.
Cilvēka raidīto starojumu var salīdzināt ar zvaigzni pie naksnīgajām debesīm, kas patiesībā ir nevis tas, ko iedomājamies redzam, pats objekts, bet tikai gaisma, māņi, kas līdz mums ceļojuši miljardiem gadu. Cilvēka elektromagnētiskajā laukā par viņu glabājas pilnīgi visa informācija. Nākotnē zinātnieki spēs šo informāciju savākt, sablīvēt un saglabāt.
Dace Rolava stāsta: “Tā ir interesanta parādība, kā visi šie lauki pārklājas un katrs darbojas savā frekvencē. Tāpat kā radio viļņi, kas nesajūk – klausoties Skonto, mēs nedzirdam SWH. Ēters ir pilns ar informāciju, tur ir visas mobilā telefona sarunas, interneta, televīzijas, miljardiem ierīču raidītie signāli. Skatoties debesīs, reizēm domāju, kā tas viss tur atrod vietu un spēj sakārtoties.”
