Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Un tā – rīts. Logos gandrīz vienlaikus iedegas gaisma, pūznis tūlīt atdzīvosies, kukaiņi mostas. Jūs ieejat tualetē, apsēžaties uz poda, dzirdat, kā ūdeni nolaiž kaimiņš, un iedomājaties, ka tajā pašā pozā uz poda sastinguši cilvēki astoņus stāvos virs un četros zem jums.
Tikpat samiegojušies, izspūruši, puķainos naktskreklos, rozā rītakleitās, rūtainās pidžamās vai firmīgos bokseršortos podam dibenus pielipinājuši blakus mājas un visa rajona iedzīvotāji. Un tā visi Pļavnieki, Purvciems, Ziepniekkalns, Zolitūde. Visi, piedodiet, taisa cits citam uz galvas.
Ja iztēle ir pietiekami spilgta, varat paskatīties pa logu, kur zilganpelēkajās debesīs kā maza balta bultiņa šaujas lidmašīna, un iztēloties, ka arī tajā kāds ir sakņupis uz poda un pavisam debešķīgi taisa jums virsū. Iespējams, rīta cēlienā debesis ir pilnas ar lidmašīnām, tātad pa gaisu lido desmitiem uz poda sēdošu stāvu. Komiski.
