Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Starp citu, politiķu un ekonomistu ideja sadalīt Latviju zonās tā, ka dažos rajonos nekustamā īpašuma nodoklis ir nesamaksājami augsts, nozīmē ne vien veidot bagāto un nabago geto, tā ir arī agresija pret cilvēka personisko telpu, jūtām, atmiņām.
Ģimene, kas vairākās paaudzēs dzīvojusi mājā Jūrmalā, būtu spiesta no tās aiziet, atstājot arī daļu no sirds siltuma, identitātes un būtības. Iztēlojieties daudzdzīvokļu guļamrajonu, betona puduri, sprostu, kur padomju laikā celto kastīšu iekšpagalmos uzslietas jaunbūves, brīvajās vietās ir automašīnu stāvlaukumi, lielveikali, solāriju vai sporta kompleksi.
Visur kā skudras tekalē cilvēki, runā pa telefonu, cērt automašīnas durvis, iedarbina motoru, ieslēdz radio, čabina iepirkumu maisiņus, apsauc bērnus. Skaņas, smakas, krāsu ņirboņa. Gaisā virmo stress, trauksme, bailes, dusmas, neziņa, nespēks, griba, cerības, vēlmes. Viss vienā kamolā kā sniega bumba, kas veļoties no kalna aug aizvien lielāka.
