Intīmā teritorija - kāpēc ir tik nepatīkami, ja kāds tajā ielaužas
Kas ēdis no mana trauciņa? Kas dzēris no manas krūzītes? Kas gulējis manā gultiņā? Kas sēdējis uz mana krēsliņa? Septiņu rūķīšu sašutums ir pamatots – kāds nesankcionēti ielauzies viņu privātajā telpā, un, ja Sniegbaltīte nebūtu tik brīnišķīgi skaista, visticamāk, viņai klātos plāni.
Turklāt šis “Es” (ar lielo burtu) ir personība, unikāla identitāte, tas, ar ko konkrēts cilvēks atšķiras no pārējiem cilvēkiem un priekšmetiem. Tas savukārt nozīmē, ka bez personiskās telpas nav identitātes. Visās sociālajās antiutopijās – Orvela "1984", Hakslija "Brīnišķīgā jaunā pasaule", Zemjatina "Mēs" – indivīdam ir atņemta personiskā telpa un līdz ar to individualitāte, bet tā cilvēkam ir vērtīgākais, par to ir vērts cīnīties un iet bojā.
Personiskā telpa nav tikai attālums no mūsu fiziskā ķermeņa, tās struktūra ir sarežģītāka, ar daudzām dimensijām. Personiski ir priekšmeti, pat skats pa logu un bruģis pie namdurvīm, arī emocijas, informatīvā telpa utt. Lietu ekskluzivitātes pamatā ir tas, ka tās veido daļu no mūsu esības un tam nav nekāda sakara ar privātīpašumu.
