Veļu laika nopietnās mācības. Mirušo godināšanas īpatnības Latvijā un pasaulē
Kamēr latviešiem veļu laiks ir kluss, rudens drēgnuma un miglas ieskauts, Meksikā mirušos piemin ar krāšņu parādi un priekpilnu dzīves svinēšanu. Taču tai pašā laikā šis Mirušo dienas festivāls ir saistīts ar kādu slepenu reliģiju, kas kopš 21. gadsimtā ir publiska un kļūst aizvien izplatītāka Dienvidamerikā un ASV, kaut arī katoļu baznīca to atzinusi par sātana kultu. Kas mudina cilvēkus pielūgt košās drānās tērptu skeletu – Santa Muerte jeb Svēto Nāvi?
Visusvētākās Nāves, kā dievieti arī mēdz saukt, reliģija ir neformāla un neorganizēta, jo šī ticība bija un joprojām daļēji ir slepena. Rituāli lielākoties notiek mājas apstākļos, tos vada cilvēki, kas paši sevi iecēluši priesteru vai priesterieņu lomā.
Piemēram, Enriketa Romero vai viņas dēls katra mēneša pirmajā dienā notur lūgšanas un skaita Santa Muertes rožukroni, kas ilgst apmēram stundu un kura pamatā ir katoļu rozārijs. To sapulcējušies skaitīt ap 5000 cilvēku. Katru gadu 1. novembrī viņa svin sava Santa Muertes altāra atklāšanu – Svētās Nāves figūra tiek ietērpta līgavas kleitā un rotāta ar simtiem zeltlietu, ko ziedojuši lūdzēji.
Atkarībā no svētnīcas Santa Muertes tērps var būt visdažādākais, bet parasti viņai ir divi galvenie atribūti – izkapts un zemeslode. Šā kulta atbalstītāji rituālos šķīstīšanai biežāk izmanto cigarešu vai marihuānas dūmus nekā vīraku, bet svētkos pasniedz tādus ēdienus kā kūku, vistu tradicionālajā mērcē, karstu šokolādi, kafiju, alkoholu, un viņus izklaidē tradicionālās mūzikas grupas. Atmosfēra svētnīcās ir brīva un draudzīga.
Nenoliedzami, vairums Santa Muertes sekotāju ir tā sauktie dzīves pabērni: geji, lesbietes un transseksuāļi, ko baznīca nolād; prostitūtas, ko likums apvaino; noziedznieki (īpaši narkotiku tirgotāji) un cietumnieki (lēš, ka 40 % cietumnieku un arī viņu piederīgo atbalsta Santa Muerte). Viņi visi pārstāv sabiedrības daļu, kuru vieno noraidījums. Ne velti presē Santa Muerti mēdz dēvēt par narkoreliģiju.
Daudzi tās piekritēji patiesībā vēlas izpaust savu katoļticību, tikai ārpus baznīcas. Piedaloties Svētās Nāves rituālos, šie cilvēki pārstāj baidīties un uz brīdi kļūst labi, kaut arī citu dienu var būt ļoti bīstami. Dīvainā kārtā to garantē anonimitāte – likumpārkāpēji un no baznīcas nošķirtie tiek atzīti par Dieva un Santa Muertes bērniem, pamatojoties uz viņu kopīgo neaizsargātību.
Santa Muertes atbalstītāju vidū ir daudz katoļticīgo, lai gan viņi zina, ka baznīca ir nolādējusi šo kultu kā sātanisku. Saskaņā ar oficiālo doktrīnu Kristus uzveica Nāvi, bet šie cilvēki pielūdz Nāvi. Tomēr Nāves pielūdzēji šeit nesaskata pretrunu – viņuprāt, Santa Muerte dod cilvēkiem to, kas tiem vajadzīgs, un, kad tie nonāk savas dzīves galā, viņa atnāk pēc to dvēseles. Proti, viņa tikai piepilda Dieva pavēles.
Svētās Nāves kults, bez šaubām, ir sinkrētiska reliģija, kurā sajaukušās dažādu ticību sistēmas – katolicisms (baznīca gan tā neuzskata), seno acteku reliģija, meksikāņu folklora, veidojot kaut ko jaunu. Pēdējos gados kulta sekotāji sākuši atzīt, ka Santa Muerte ir acteku nāves dievietes Miktekasivatlas reinkarnācija, un – par šausmām Meksikas katoļu baznīcai – sludina, ka Mirušo diena ir tās neoficiālā svētku diena.
Varētu to uzskatīt par Meksikas iekšējo lietu, tomēr, vērojot, kā arī citās zemēs atdzimst senču ticības, kas bija pirms kristietības, vai arī attīrās no kristietības piejaukuma, veļu laikā nāk prātā dīvaina doma.
Varbūt senču dievības tiešām atgriežas uz zemes, lai atjaunotu savas tiesības? Un senču gari iedvesmo cilvēkus tiem pievērsties, atjaunojot seno saikni un asins balsi? Piemēram, Altajā katram iedzīvotājam jāzina savi senči septiņās vai pat deviņās paaudzēs, un šie kalni un tās tautas izceļas ar noslēpumainu garīgo enerģiju un spēku.
Šo dēvē par ticības krīzes laiku, un, šķiet, daudzām tautām aktuāla kļuvusi izvēle – vai skriet pakaļ pasaules modei, piemēram, svinēt helovīnu, vai arī vairāk pievērsties savas tautas un dzimtas tradīcijām.
