40 gadu vecumā Anita Savicka pieņēma lēmumu sekot savai sirdsbalsij: tā tapa rotu zīmols "Anita Sondore"

Pirms sava juvelierizstrādājumu zīmola radīšanas Anitai bija pavisam cita nodarbošanās. Aptuveni desmit gadus viņa vadīja būvniecības nozares uzņēmumu, kas piegādāja granīta šķembas no Skandināvijas valstīm ceļu un tiltu būves projektiem Latvijā, Lietuvā un Kaļiņingradā. Lai gan Anita atzīst, ka darbs bija interesants, dinamisks un sniedza nenovērtējamu biznesa pieredzi, tā tomēr nebija sirdslieta.

Interese par rotām Anitai radās jau studiju laikā Latvijas Universitātē: “Augstskolā izvēlējos mājturības un tēlotājas mākslas skolotāja specializāciju. Zīmēšanas pasniedzējs, mākslinieks Aivars Riekstiņš piedāvāja arī kursus metāla apstrādē un rotu izgatavošanā.

Toreiz nepieteicos, bet sirdī kaut kas aizķērās, un turpmākajos gados domas pie tiem aizvien atgriezās. Savukārt nesen aizsaulē aizgājušās mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles vadītās mākslas vēstures lekcijas jau toreiz radīja interesi par studijām Latvijas Mākslas akadēmijā.”

Paralēli pamatdarbam Anitai vienmēr bija kāda ar mākslu saistīta nodarbe: “Darbojos Kaspara Zariņa gleznošanas studijā un Ilzes Dūdiņas stikla darbnīcā, tomēr rotas nelika mieru. Vienmēr, kad redzēju vai dzirdēju ko saistītu ar tām, jutos ļoti saviļņota.” Lai pārliecinātos, cik noturīga ir interese par rotu radīšanu, Anita devās uz Oļega Auzera juvelieru mākslas studiju Rīgā, kur pavisam drīz saprata, ka vēlas to darīt ne tikai vaļasprieka līmenī, bet daudz nopietnāk.

Itāļi pasaulē tiek uzskatīti par prasmīgiem rotu meistariem, tāpēc juveliera darbu Anita sapņoja apgūt tieši Itālijā. Par pagrieziena punktu karjerā viņa uzskata Romas apmeklējumu pirms vienpadsmit gadiem: “Aizgāju uz veikaliņu, kur pārdeva juvelieru instrumentus un materiālus. Starp citu, tur iegādājos savus pirmos trīs gramus tīra zelta, kas izskatījās kā neliela, plāna plāksnīte. Vēlējos izmēģināt spēkus darbā ar šo materiālu.

Veikaliņā rosījās ārkārtīgi interesanta kundzīte gados. Šīs mazās, kalsnās itālietes garos un slaidos pirkstus rotāja liels gredzens, kas mani burtiski apbūra. Nenoturējos un izteicu komplimentu. Sieviete izrādījās ļoti atvērta un labestīga, tāpēc sākām runāties. Es atklāju, ka nedaudz mācos rotu veidošanu un šī joma mani ļoti interesē. Teicu, ka vēlētos mācīties Romā, un jautāju, vai viņa varētu dot kādu padomu.

Burvīgā kundze paņēma mazu baltu lapiņu un uzrakstīja mācību iestādes nosaukumu un kontaktus. Nākamajā dienā to sazvanīju un jau pēc divām nedēļām sāku mācības Ermini studijā.”

Turpmākos trīs gadus Anita katru mēnesi desmit dienas pavadīja Romā, apgūstot juveliermākslu. “Atbraucot mājās, pildīju mājasdarbus un devos atpakaļ. Man bija ļoti jauki skolotāji, ar kuriem komunicējām divās valodās. Bijām vienojušies, ka es viņiem mācīšu angļu, viņi man – itāļu valodu.”

Sākumā Anita paralēli mācībām turpināja strādāt, taču drīz saprata, ka savienot darbu ar mācībām vairs nav iespējams, un 40 gadu vecumā pieņēma lēmumu sekot savai sirdsbalsij: “Divdesmit gados šķiet, ka trīsdesmit ir dzīves gals, trīsdesmit gados – ka pēc četrdesmit viss beidzas. Patiesībā dzīve ir skaista vienmēr. Kāds ir teicis, ka veiksmi nosaka tas, kā tu tiec galā ar neveiksmēm.”

Lai gan Anita nekad nav strādājusi netīkamu darbu, tieši rotu radīšana padarīja viņas dzīvi patiesi krāšņu. “Viss notika pakāpeniski un tieši tad, kad tam bija jānotiek. Sākumā savas rotas nevienam, izņemot ģimenes locekļus, nerādīju un nedāvināju.”

Par iedvesmas trūkumu rotu māksliniece nevar sūdzēties, jo pastāvīgi gūst to no apkārtējās vides. “Ir kāda spilgta sajūta vai notikums, kas mani uzrunā, sāku par to domāt, un tā pamazām attīstās idejas. Zīmējot rotas izstādei Pērļu metamorfozes laikmetīgajās un konceptuālajās rotās, kas līdz 13. novembrim bija aplūkojama galerijā Putti, aizvēru acis un mēģināju iztēloties, ka esmu pērle, mēģināju sajust, ko varētu just pērle, kas aug gliemežnīcā kaut kur okeāna dzīlēs.

Kolekcija Gaisma kustībā iedvesmu guva no skaistās senlatviešu vakarēšanas tradīcijas, kad pelēkajā stundā visa ģimene sanāca kopā un sveču gaismā dziedāja, sarunājās, adīja un tamborēja. Veidojot kolekcijas vairāk koncentrējos uz kopējo stāstu, bet, strādājot pie pasūtījuma rotām, vienmēr daudz domāju par konkrēto cilvēku, kuram rota ir paredzēta. Tas ir aizraujošs process – katram ir sava “zelta stīga”. Svarīgi to atklāt, lai rota to akcentētu un dotu papildu enerģiju tās īpašniecei.”

Kopš pirmās pašdarinātās rotas – liela sudraba gredzena hard rock stilā ar čūsku un rozēm – Anita ir attīstījusi ne tikai savu māksliniecisko stilu, bet arī zīmola biznesu – viņas rotas nopērkamas tirdzniecības vietās Rīgā, Londonā, Dubaijā un Holandē. “Arī šobrīd, līdzīgi kā mācību procesā, rotas veidoju, sadarbojoties ar meistariem Itālijā.”

Anita izvēlas strādāt ar cēlmetāliem un ļoti kvalitatīviem un skaistiem akmeņiem. Izrādās, ka ilgākais ir tieši idejas tapšanas process un dizaina zīmējuma izveide.

“Parasti kolekcija top 3–4 mēnešu laikā, tomēr tas atkarīgs no daudziem apstākļiem un var būt atšķirīgs katrā konkrētā gadījumā. Vienkāršs laulības gredzens var, nosacīti, tapt vienas dienas laikā, bet parasti rotas izgatavošanai tiek veltītas aptuveni 4–5 nedēļas. Tas ir pietiekams laiks, lai paveiktu darbu perfekti un bez stresa. Kad apsēdies pie darba galda, ir jāaizmirst viss, izņemot rotu. Ja tas nav iespējams, jāiet prom un jāatgriežas, kad varēsi.”

Anitas iemīļotākā rota ir pašas darināts Dimanta Mēnessgaismas gredzens ar dzintaru un dimantiem.

“Gatavojoties savai pirmajai izstādei Amerikā, veidoju kolekciju Klusuma skaņas – tās iedvesmas avots ir Rīgas jūgendstila arhitektūra un latviešu pagāniskie simboli. Melni emaljētais gredzens man tik ļoti iepatikās, ka nespēju to atdot. Tā tas palika ar mani un kļuva par neatņemamu personīgās kolekcijas daļu.”

Kādas greznumlietas ikdienā sev izvēlas rotu māksliniece? “Arī tad, kad pati vēl nestrādāju šajā jomā, man bija ļoti daudz rotu – lielas, mazas, mirdzošas un skanošas. Tagad izvēlos pārsvarā vienu gredzenu un kaklarotu vai tikai auskarus. Ir ļoti daudz skaistu rotu, un es labprāt valkātu tās visas!”