Šamanis Miks Kozlovskis, kurš praktizē Rīgas centrā: "Rīgā vispār ir liels enerģētiskais haoss, es pat atļaušos teikt – miskaste"
Kad uzzināju par pirtnieku, šamani, dziednieku Miku Kozlovski, kurš praktizē pašā Rīgas centrā, uztvēru to ar diezgan lielu skepsi, jo, piekritīsiet taču, ka pirtošanās un šamaņu rituāli pilsētas vidē īsti neiederas. Tā man šķita līdz mirklim, kad pavēru Mika valstības durvis kādas centra mājas pagrabā. Telpa iekārtota ļoti pārdomāti un gaumīgi, neuzbāzīgi pretim lūkojas gan pirtnieka, gan šamaņa darba instrumenti. Lai gan dažu metru attālumā ir iela ar intensīvu satiksmi, te valda omulīgs klusums.
– Piekrīti uzskatam, ka pirts ir visuniversālākā dziedinātava?
– Jā, jo tur strādā visas stihijas. Ja tās līdzsvaro vai katru novirza tur, kur tā cilvēkam konkrētajā reizē vairāk vajadzīga, var panākt brīnumu lietas. Ne velti vecs teiciens vēsta – ja visi cilvēki ietu pirtī, ad dakteriem nebūtu darba. Vismaz fiziskajā līmenī noteikti. Tikai ar nosacījumu, ka pirts ir dziedinoša, nevis tāda, kurā notiek karsēšanās sacensības, tādējādi poras nevis attaisot, bet aizsitot ciet.
Jākarsējas +50, 60 grādos, ļaujot ķermenim izsilt lēni un nesteidzīgi. No milzīga karstuma komplektā ar milzīgu mitrumu nav jēgas. Tie jāsabalansē, jo pretējā gadījumā ķermenim ir kaitīga pārslodze. Īslaicīgi jau var sevi tādai pakļaut, bet tā nav dziedināšanās. Turklāt ne visi cilvēki ir tik stipri, lai to panestu.
Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daudzi teic, ka viņiem pirts nepatīk. Viņi vienkārši guvuši ļoti negatīvu pieredzi. Citādi, ja pirtnieks māk vadīt enerģiju plūsmas, strādā ne tikai ar fizisko ķermeni, bet arī ar citiem, viņš var sakārtot tos visus, tā panākot maksimālo efektu. Jo pirts ir īpaša sakrālā vide, kurā atmiekšķējas un uz āru nāk viss. To var panākt arī šamaniskos rituālos, ceļojumos, kuru laikā nedaudz tiek mainīts apziņas stāvoklis.
– Kā katram cilvēkam jāatrod savs dziednieks, tā arī pirtnieks.
– Abiem noteikti jābūt uz viena viļņa, tikai tad pirtnieka darbs būs efektīvs. Un pirts, kas ir sterila vide, tāda jāuztur. Pirtnieka uzdevums ir to fiziski un enerģētiski iztīrīt pēc darba ar katru cilvēku. Pēc viena otra nopēršanas arī man pašam bijis dūšīgi jānoskalojas, pat jānoskrubējas, bet tā gadās reti – esmu iemācījies ar sevi tikt galā.
– Pirtsslotas sien pats?
– Slinks esmu, un man nepatīk knibināšanās. Pats sienu tikai tad, ja slotu vajag konkrētam nolūkam. Vasarā, arī rudenī to sarūpēt lieku cilvēkam pašam, jo pie viņa atnāks tieši viņam vajadzīgie augi. Kāda meitene, kad to pateicu, bija neizpratnē, kā tos atrast, bet atnāca ar tādu sev vajadzīgo augu buķeti, ka tik turies!
– Ko tev pašam devusi pirts?
– Nostiprinājusies imunitāte, man vairs nav sliktu laika apstākļu. Ziemā pliks varu iziet ārā, tomēr ievēroju sabiedrības normas un kaut ko mugurā tomēr uzmetu. Ja izjutīšu vēlmi, varbūt kaut kad piepulcēšos ziemas peldētājiem – uzdrošināšos pārkāpt arī šo robežu. Nav nekā neiespējama.
– Kādus zelta likumus iesaki visiem ievērot labas veselības uzturēšanai?
– Vienmēr atcerēties, ka visas slimības un kaites sākas galvā. Veca un nodrāzta frāze, bet tā ir. Un ar savu domu, apziņas spēku mēs varam arī atveseļoties. Pārējais jau ir profilakse – jāuztur tīri visi savi ķermeņi, par ikdienas rituālu jākļūst sevis garīgai, enerģētiskai sakārtošanai. Tikai tas ir mazliet sarežģītāk.
Mājās sevi ideāli sakārtot un harmoniski pavadīt dienu nav lielu problēmu, bet, izejot ārā, cilvēkam ļoti ātri var pielipt dažnedažādi enerģētiskie kaitējumi, tāpēc jāizveido sava aizsardzības sistēma, taču nevar ķert un grābt visu, kas pagadās.
Vērts padomāt arī pa to, vai ap kaklu nēsāt ķēdītē iekārtu baznīcas krustiņu ar tajā piesistu mirušu cilvēku. Piekrītu, ka ticīgos aizsargā parasts baznīcas krusts, jo viņi ir zem baznīcas jumta, bet daudz spēcīgāks tomēr ir vienādmalu krusts, ļoti spēcīgs – krustu krusts, kas būtībā ir statisks režģis, kurā nevēlamo enerģētiku uzsūc un novada caurumi starp krustu līnijām. Vilkme ir spēcīga.
Baltu zīmes ļoti augstā līmenī satiekas ar rūnām, un ir viens punkts, kur visas zīmju sistēmas saiet kopā, jo būtībā visām ir viens un tas pats uzdevums, kas liecina tikai par to, ka visam ir viens avots. To pašu Ausekli pazīst gan Dienvidamerikā, gan Āzijā, un tā ir ļoti spēcīga zīme. Tas, kuram tiek dota māka to salocīt, iemanto milzīgu spēku, tāpēc arī katram šī māka nav pieejama. Protams, mums visiem it kā dota brīvā griba, izpausmes brīvība, bet kaut kādos rāmjos tomēr tiekam turēti. Lai cik brīvi sev šķietam, tādi tomēr neesam un nekad arī nebūsim. Tas ir jāpieņem un ar to saprātīgi jāsadzīvo – kā ar jebko, ko mainīt nav cilvēka spēkos.
