Šamanis Miks Kozlovskis, kurš praktizē Rīgas centrā: "Rīgā vispār ir liels enerģētiskais haoss, es pat atļaušos teikt – miskaste"
Kad uzzināju par pirtnieku, šamani, dziednieku Miku Kozlovski, kurš praktizē pašā Rīgas centrā, uztvēru to ar diezgan lielu skepsi, jo, piekritīsiet taču, ka pirtošanās un šamaņu rituāli pilsētas vidē īsti neiederas. Tā man šķita līdz mirklim, kad pavēru Mika valstības durvis kādas centra mājas pagrabā. Telpa iekārtota ļoti pārdomāti un gaumīgi, neuzbāzīgi pretim lūkojas gan pirtnieka, gan šamaņa darba instrumenti. Lai gan dažu metru attālumā ir iela ar intensīvu satiksmi, te valda omulīgs klusums.
– Ir daudzas lietas, kas cilvēku padara netīru: nenovīdība, skaudība, dusmas. Tātad būtībā lielāko fiziskā un citu ķermeņu piesārņojumu rada domas.
– Jā, viss sākas ar domu, ar nodomu. Tad seko vārds, ar kuru pasaulei to apstiprini, un, tai sekojot, veic darbību. Ļoti svarīgi, lai viss būtu saskaņā. Vārdam jāatbilst domai, darbam – domai un vārdam.
– Kas notiek pretējā gadījumā – kad domā vienu, bet runā un dara pavisam ko citu?
– Tā ir novirzīšanās no līdzsvara stāvokļa, kas rada iekšējo konfliktu, un tā radītais stress sev līdzi nes dažādas fiziskas kaites, slimības. Lielā mērā visu laiku melo politiķi, un viņi tiešām sirgst. Agrāk vai vēlāk, bet organisms vienkārši sāk brukt. Jo kaut kur dziļi, dziļi jau arī politiķiem ir sirds balss un sirds apziņa. Uz laiku to var iekapsulēt, nolikt vistālākajā plauktiņā, bet nekur tā nepazūd un vienā brīdī liek sevi manīt. Cik ilgi tad sevi var nemīlēt! Tikai daudzi to neapzinās, viņiem šķiet – kas tad tur!
– Droši vien cilvēks var sevi visu laiku kontrolēt, bet viegli tas nenākas.
– Protams, bet tieši uz to visiem jātiecas. Pirms kaut ko dari, ir jāapzinās, kāpēc to dari un kādas tam var būt sekas. Ir jau arī dažādas mācības un garīgās prakses, kas māca ļauties tam, kas notiks. Bet tas nozīmē atsacīties no savas gribas izpaušanas – savā vietā ļaut rīkoties, lemt citiem. Man tas nešķiet pareizi, es uzskatu, ka cilvēkam jāapzinās sevi, jābūt pašapzinīgam, pašpietiekamam un pašlepnam. Mēs nemākam sevi novērtēt, bet reiz taču no ilgi mācītās pazemības jātiek vaļā. Tikai lepnumu, pašlepnumu nevajag jaukt ar lepnību. Tās ir divas dažādas lietas.
– Ja cilvēka domas, darbi, nodoms būs tīrs, slimības viņam ies secen?
– Jā, bet visi esam tikai cilvēki ar savām vājībām, stiprajām un vājajām pusēm, saviem dzīves uzdevumiem. Esam šurp nākuši, lai šīs dzīves skolas laikā aizpildītu tos caurumus, kas palikuši neaizpildīti iepriekšējās. Rezultātā vai nu kļūstam pilnīgāki, skaidrāki, spēcīgāki, vai arī ne. Nesen iepazinos ar numeroloģijas pamatiem un sāku pētīt savus ciparus. Iztrūkstošie skaidri norādīja, kādi caurumi man sevī jāizpilda, un tas, ar ko tagad nodarbojos, vērsts tieši uz to.
– Var tikai pabrīnīties, cik daudzas mācības cilvēkam dotas sevis izzināšanai.
– Pasaules, sevis un savas vietas izzināšanai ceļu un izvēļu ir milzum daudz, un tie, kas meklē, savu atrod. Meklētāju skaitam ir tendence pieaugt, bet, protams, netrūkst arī tādu, kas turpina gulēt – viņiem galvenais ir pastāvēt šo dzīvi. Pieļauju, ka viņiem jāiegūst tieši šāda pieredze. Censties kādu vilkt sev līdzi, pierunāt mosties un iet pa gaismas ceļu ir ne tikai pilnīgi aplam, bet pat kaitīgi gan sev, gan šim cilvēkam.
Arī es nevienam nevaru palīdzēt, ja viņš pats pie manis neatnāk un nelūdz palīdzību. Tie, kas kādu grib uzstutēt, viņam pašam negribot, būtībā izdara lāča pakalpojumu. Tāpēc man ir jautājums – vai to, kuru ilgstoši nevar reanimēt, ir vērts turēt pie sistēmas? It kā humānisms, tomēr varbūt pārprasts.
