Pelēka diena? Iededz saules krāsas sveci! Ezoteriķes Anitas Lasmanes padomi un gudrības
Ar sevi iepazīstinot, Anita Lasmane saka: ragana, reģe, praktizējoša ezoteriķe. Gan savā darbībā, gan dzīvē viņa sevi apzinās aizvien stiprāku. Viņa uzskata, ka tā ir alga par nevairīšanos skatīties vērīgāk un redzēt vairāk, par iemācīšanos nosaukt vārdā to, kas ārpus acīm ieraugāmā.
– Ļoti neparasts dvēseles pilnveidošanās ceļš – komjauniete aktīviste, ekonomiste, cietuma māsa, zīlniece, četru meitu māte, divu vīru šķirtā sieva, ragana. Turklāt pareizticīga ragana. Vai patlaban kā savas darbošanās dziļāko mērķi izjūtat vajadzību palīdzēt citiem?
– Precīzāk būtu teikt – vispirms palīdzēt sev, jo tad citiem ir vieglāk noticēt, ka tas ir iespējams. Piederu pie dzimtas, kurā sieviešu likteņiem pāri gulst liels smagums, arī man aug meitas. Tāpēc uzskatu, ka mans pienākums ir šo plīvuru, kas pārklājis vairākas paaudzes, beidzot pārcirst – mainīt savas dzimtas sieviešu karmu, pavērst uz labo pusi. Tīru sirdi varu teikt, ka mana pirmā laulība, lai arī šķietami neveiksmīga, tomēr bija ļoti vajadzīga, jo darīja gudrāku. Skatoties savas mātes dzīvi, vienmēr domāju: es gan tā nedarīšu, es dzīvošu citādi. Bet uzreiz pēc apprecēšanās rīkojos tieši tā, lai viss sanāktu kā mammai ar patēviem. Kāpēc kādu vainot, ja pati pieļauj nepieļaujamo? Cērt pušu un neturpini! Izvēle ir vienmēr.
Otrajā laulībā neapzināti atkārtoju vecāsmātes scenāriju. Garo mūža novakares cēlienu viņa nodzīvoja kopā ar cilvēku, ko mūsdienās sauktu par draugu. Mūžīgi savu Robertu tramdīja un dricelēja, kaut arī viņš bija vīrs ar zelta rokām un labu sirdi, tikai ļoti lēns un apdomīgs. Ko viņa tur ņemas, bērnībā domāju. Tagad saprotu, ka šis lēnums omi tā tracināja un uzkurināja, ka sprādzienbīstamība bija neizbēgama. Lai kā pretējie poli pievelkas, uz sakaitētas dzelzs uzmests ledus izkūst. Mans otrais vīrs daudzējādā ziņā bija pretmets pirmajam, bet – no lēnajiem.
Toties cik burvīgus cimdus un zeķes viņš adīja, kādus tautas daiļamata meistarstiķus dabūja gatavus. Bet man tieši tajā brīdī blakus bija vajadzīgs tāds, kas stiprāks, straujāks – fiziski, mentāli. Es toreiz mācījos, metos ezoterikā, bet viņš tikai adīja... Divas pasaules, tad slimība, kas tās vienu no otras atšķīra vēl vairāk. Arī pēc tam man vēl bija attiecības, vairāk kā apliecinājums tam neparedzamības akcentam, kas iederas katras sievietes biogrāfijā. Šis cilvēks jau ir miris.
Kopš pati esmu sapratusi, ka mīlēt kādu nozīmē cienīt viņa viedokli un izvēli, lai kāda tā būtu, nemēģinot kādu pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, man dzīvot kļuvis krietni vieglāk. Un vieglāk palīdzēt tiem, kas jūtas apmaldījušies.
