Pelēka diena? Iededz saules krāsas sveci! Ezoteriķes Anitas Lasmanes padomi un gudrības
Ar sevi iepazīstinot, Anita Lasmane saka: ragana, reģe, praktizējoša ezoteriķe. Gan savā darbībā, gan dzīvē viņa sevi apzinās aizvien stiprāku. Viņa uzskata, ka tā ir alga par nevairīšanos skatīties vērīgāk un redzēt vairāk, par iemācīšanos nosaukt vārdā to, kas ārpus acīm ieraugāmā.
– Varbūt vajadzētu vairāk virzīt sabiedrības domas uz mācīšanos stāvēt pāri visādiem lāstiem un nobūrumiem. Kā Brigaderes pasakās: ja dvēsele ir kā balts un gluds olītis, sārņi no tās atlec.
– Palīdzība jau vajadzīga vienīgi tiem, kam tomēr neizdodas katru dienu visa mūža garumā būt par tiem baltajiem olīšiem, lai kā pašiem šķistu, ka tādi esam. Kura māte gan apzināti vēl sev vai bērnam ļaunu, taču pietiek ar nevainīgu teicienu: “Ja būsi slinka, mūžam vīru nedabūsi”, lai programmēšana būtu notikusi. “Ak, es nelaimīgā! Ak, es, resnā govs! Ak, es, gatavā stulbene!” No prāta vārdi izskrējuši, bet, Visumā palaisti, darbojas. Teicienus “Vārds nav putns – izlidos, nenoķersi” vai “Filtrē tirgu”, strādājot cietumā, dzirdēju ik uz soļa.
Labi pazīstu sievieti, kurai ir ļaunā acs. Pēc katras viņas ciemošanās mājās pat puķes nīkuļo. Un gribas steigšus atvērt logu. Viņa nekādi nespēj tikt galā ar to pārliecību, ka pasaule tāpēc vien ierīkota nepareizi, ka kādam citam ir vairāk un labāk nekā viņai. Tūkstoškārt jaudīgāki ir tādi vārdi un novēlējumi, kas sacīti ar apzinātu nolūku kādam nodarīt ļaunu, īpaši vēl, ja tas noticis zinīga cilvēka vadībā un izmantojot atbilstīgus rituālus. Lai cik balts būtu akmentiņš, gudrona dīķa malā tas kļūst melns. Ar dzimtai uzliktu lāstu pats tikt galā nevar. Tāpēc domāju, ka par to klusēt nav īsti pareizi.
– Kādam pretspēkam taču jābūt! Pastāstiet, lūdzu, kas tomēr noderētu pašaizsardzībai!
– Sekot līdzi katram vārdam, ko mute izsaka, jo tie meklē un parasti arī atrod situācijas, lai kļūtu dzīvi. Lielos nodomus nevajag iepriekš skaļi izklāstīt un ar tiem dižoties, ja ir risks, ka tie kādā var raisīt skaudību. Jācenšas neplātīties ar panākumiem, bagātību vai veiksmi to cilvēku priekšā, kam tas varētu izraisīt dusmas, agresivitāti vai īgnumu. Jebkurā darba kolektīvā rēķināties, ka ikvienam kolēģim ir tiesības uz saviem tarakāniem. Diez vai vajadzētu tērēt enerģiju, cenšoties tos iztrenkāt vai mēģinot iznīcināt. Pret tiem drīzāk jāizturas kā pret elektroierīcēm – ievērojot instrukciju.
Katram vērts apgūt un arī likt lietā kādu no enerģijas papildināšanas iespējām, ko dāvā gan daba, gan gadsimtos krāta senču pieredze. Mums taču ir Pokaiņi un Zilaiskalns, dažādas garīguma skolas, iespēja pasmelt spēku ticībā. Ļoti spēcīgu aizsardzību sniedz satikšanās ar eņģeļiem. Pirmajā reizē labāk, ja rituāla norisi vada un koordinē zinātājs, tālāk var rīkoties vienatnē.
Skatoties sveces liesmā, cilvēks, ieslīdzis meditatīvā atslābumā, pa iztēlē vizualizētu ceļu pamazām aiziet līdz ejai jeb tunelim, kura priekšā aizslēgtas durvis. Aiz tām atklājas gaismas pielieta pļava, kurā sapulcējušies eņģeli. Var vērsties tikai pie viena no tiem – nosaucot vārdā un lūdzot palīgā konkrētas situācijas risināšanā. Izklāstot savu vēlmi un paļaujoties, ka viss notiks labākajā no iespējamajiem veidiem, var lūgt palīdzību visiem. Var neko nedomāt, tikai izbaudīt iespēju gremdēties beznosacījumu paļāvībā, atrodoties gaismas būtņu ielenkumā. Izejot no šā stāvokļa, problēmas risinājums it kā atnāk pats no sevis. Sirds miera pielijusi.
Nevajadzētu aizmirst arī to katrā ielikto dievišķā spēka dzirksteli, ko uzturēt dzīvu palīdz baznīca. Es ilgi biju neticīgā, tad, situācijas mudināta – mēs ar vīru bijām uzaicināti kļūt par krustvecākiem –, nokristījos luterticībā. Pēc saslimšanas ar tuberkulozi pārgāju pareizticībā.
Arī tāpēc, ka slimnīcā lasīju svēto tēvu sarakstītu garīgo literatūru, kas ir apbrīnojami pārliecinoša, bet vairāk tā bija nepārprotama dvēseles vajadzība un aicinājums. Lielākā daļa manu vārdošanas tekstu ņemti no senslāvu garīgajiem rakstiem. Visam, ko daru, vispirms baznīcā palūdzu svētību un tikai tad, kad esmu saņēmusi nepārprotamu akceptu, turpinu.
