Pelēka diena? Iededz saules krāsas sveci! Ezoteriķes Anitas Lasmanes padomi un gudrības
Ar sevi iepazīstinot, Anita Lasmane saka: ragana, reģe, praktizējoša ezoteriķe. Gan savā darbībā, gan dzīvē viņa sevi apzinās aizvien stiprāku. Viņa uzskata, ka tā ir alga par nevairīšanos skatīties vērīgāk un redzēt vairāk, par iemācīšanos nosaukt vārdā to, kas ārpus acīm ieraugāmā.
Gribēt vari vienīgi tik, cik atļauj
– Kā notika īstā satapšanās ar to dzīves daļu, ko tagad esat iemācījusies ietekmēt?
– Pabeigusi vidusskolu, apprecējos. Ne trakā mīlā, bet vairāk par spīti tiem, kas uzskatīja, ka labāk pagaidīt. Kāda vairs medicīna! Labi, ka pa blatu tiku Agroķīmijā – toreiz bija tāda organizācija –, kur iekārtojos par ekonomisti, tomēr drīz sapratu, ka no sumo cīnītāja iznāktu labāks baletdejotājs nekā no manis skaitļu un papīru cilvēks. Piedzima divas meitas. Laulība pajuka, jo vīrs mīlēja iedzert un izrādījās draiskulis. Nākamais darbs raksturojams ar vārdiem: suņi zaķiem pēdas dzina, purvus, mežus bradājot. Tiesu izpildītāja. Darbs grūts, bet patika, jo cilvēkos. Ņemoties ar bērnu un mantas dalīšanu, alimentu piedziņu, bezbiļetniekiem un maksātnespējīgiem atskurbtuvju klientiem, pavērās iespēja iepazīt dzīvi līdz melnākajiem bezdibeņiem.
Tad sākās Atmoda, lielais brīvlaišanas laiks kā politikā, tā domāšanā. Es izdomāju atgriezties medicīnā. Nolēmu un izdarīju – iestājos Latvijas Medicīnas koledžā. Pabeigusi to, kļuvu par stomatologa asistenti, sāku strādāt kādā privātpraksē. Pamanīju, ka man mainās redze. Stāvi, gaidot vilcienu, un redzi, ka pretimnācējam seko tāda kā ēna. Nojaut – viņa ēteriskais dubultnieks. Mājā, kurā dzīvoju, virtuvē bija malkas plīts. Ieejot sajūta, ka stūrī aiz plīts kāds, neitrāli labdabīgs, stāv un skatās virsū. Labi, ka tie bija gadi, kad ezoterikas jēdzienam tabu statuss jau bija noņemts un sabiedrība par to sāka runāt aizvien dedzīgāk. Meklēja un atrada jaunus veidus, kā skatīties uz sevi un dzīvi, uz slimību un veselību. Sāku apmeklēt kursus, ko vadīja dziedniece Laimdota Kārkliņa. Kļuvu par viņas skolnieci. Nolēmu turpināt mācības un iestājos medicīnas skolas feldšeru laborantu grupas dienas nodaļā.
– Kārtējais: gribu, tātad varu?
– Neizbēgamais, ka gribēt vari vienīgi tik tālu, cik cēloņu un seku likums atļauj. Es saslimu ar tuberkulozi, bet tā, tāpat kā vēzis, pieskaitāma pie karmiskajām slimībām. Neilgi pirms tam nodarbību laikā bija izdevība mikroskopā redzēt tuberkulozes nūjiņu. Smuki lillīga, ļoti skaista. Strādājot ar paraugiem, prasīju, vai ir risks arī pašiem inficēties. Atbilde bija, ka iespējams viss. Diagnozi ilgi neapstiprināja, taču pati skaidri zināju, kā sauc manu kaiti. Kad to paziņoja oficiāli, ārsta kabinetā tomēr sabruku. Raudāju balsī. Nedēļu totāls šoks. Zeme zem kājām pazūd. Viss sagriežas. Sevi noraksti.
– Un ko tālāk?
– Nonākusi tuberkulozes slimnīcā Sauriešos, ļoti pieķēros vecmāmiņas sacītajam: ko plosies, labāk paskaties apkārt, cik daudzi šai slimībai tomēr izgājuši cauri. Jā, atveda kādu medmāsu – tieši no dežūras slimnīcā. Dienās mācījusies, pa naktīm strādājusi, tika atrasta noģībusi, ar asiņainu salveti saujā. Bet slimnīcā gulēja arī jauna daktere, kura pa starpu divām ārstēšanās kūrēm dzemdēja bērnu. Slimnīcas laikā ļoti saasinājās iekšējā redze un dzirde. Sieviete blakus gultā guģojas, ka visiem tiek veikta bronhoskopija, tikai viņai ne. No rīta kundze vēl nav īsti pamodusies, bet es jau saucu, lai taču ceļas, tūlīt nāks māsiņa aicināt uz bronhoskopiju. Pēc dažām minūtēm tas notiek. Kā tu to zināji? Zināju, un viss. Pēc slimnīcas medicīnas skolā atgriezties vairs negribēju.
