Pelēka diena? Iededz saules krāsas sveci! Ezoteriķes Anitas Lasmanes padomi un gudrības
Ar sevi iepazīstinot, Anita Lasmane saka: ragana, reģe, praktizējoša ezoteriķe. Gan savā darbībā, gan dzīvē viņa sevi apzinās aizvien stiprāku. Viņa uzskata, ka tā ir alga par nevairīšanos skatīties vērīgāk un redzēt vairāk, par iemācīšanos nosaukt vārdā to, kas ārpus acīm ieraugāmā.
– Ar ko ragana atšķiras no citiem ar īpašu jutīgumu apveltītajiem?
– Man šķiet, ka strikts iedalījums – pirtnieks, vārdotājs, dziednieks, ragana – nenorāda ne uz atšķirīgo, ne kopīgo. Visiem jāmācās un jācenšas no dzīves gūt tādu pieredzi, kas ļauj nepārtraukti attīsties. Manā darbarīku komplektā ir arī zināšanas medicīnā un tieslietās, jo man ir stomatologa palīga un juriskonsulta diploms. Taču ārsta kabinetā dažkārt pietiek tikai ar simptomu novēršanu, tomēr raganai jāspēj piekļūt ciešanu cēlonim. Jāsaprot, kādas paša domas vai nespēja pretoties citu ietekmei cilvēku iedzinusi apstākļos vai attiecībās, kādās viņš nemaz nevēlas būt.
– Raganu spējas parasti tiekot pārmantotas no paaudzes paaudzē, un uzzibsnījumos izpaužoties jau bērnībā. Vai tas ir arī jūsu stāsts?
– Ja par raganiskuma zibsnījumiem var saukt bērna piedalīšanos visās skolas aktivitātēs, tad tādi ap mani bijuši vienmēr. Drošās stājas un skaļās balss dēļ biju komandiere ierindas skatēs. Neņemot vērā mammas šausmas, ka kļūšu par plinšu sievu, darbojos šaušanas pulciņā. Dancoju skolas deju kolektīvā, dziedāju. Pārņemta ar domu, ka būšu daktere, skolas brīvlaikos strādāju par sanitāri – vispirms Tukumā, tad braukāju uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu Rīgā. Ja likās, ka apkārt norisinās netaisnība, metos cīņā par taisnību. Vidusskolā pat nonācu atklātā konfliktā ar vairākām skolotājām, kuras, manuprāt, audzēkņus publiski pazemoja, un aizgāju pie direktora par viņām pasūdzēties. Īsts cīnītāja tips. Un ļoti spītīga. Joprojām uzskatu, ka spītība ir laba īpašība. Tā pamodina iekšēju spēku. Lai kādas būtu grūtības, to, ko esmu iedomājusies, izdarīšu. Nekādas ezoterikas tur nebija.
– Kad tā kļuva aktuāla?
– Tikai pēc gadiem sapratu, ka pavediens no vecāsmātes puses tomēr stīdzējis vienmēr. Viņa bija stipra, šerpa un strādīga. Mēs ar brālēnu diezgan bieži tur dzīvojāmies. Vienmēr tikām salīdzināti, un man par labu tas nenāca. Kam piesmelti zābaki? Anitai! Kam saplēsta jaka? Protams, viņai. Kad atbrauca krustmāte un apņēmās tam negantajam bērnam vismaz skaitīt iemācīt, tiku līdz četri, tad spītīgi piebremzēju. Krustmāte pikta: kas tev, meiten, tajā galvā īsti ir? Vējš, sēri atzinos.
Taču ar laiku tas vējš norima, un mēs ar omi beidzot satuvinājāmies. Atceros, vasaras dienā abas ejam uz tirgu, pēkšņi viņa apstājas un, cieši ielūkojusies man acīs, nosaka: meitiņ mīļā, es taču tevi galīgi nepazīstu. Pamazām sākām iepazīties. Ar interesi vēroju, kā ome liek kārtis. Dažreiz secināju, ka viņa lasa manas domas. Savu tēvu nekad nebiju redzējusi, un mātei nepatika par viņu runāt. Atceros, pārnāku no skolas, virtuvē sēž vīrietis. Sasveicinājusies devos savās gaitās. Pēc brīža vecāmāte klāt: vai es zinot, kas tas bija. Tēvs. Bez liekiem vārdiem – es to vienkārši zināju. Un viņa zināja, ka zinu.
Citreiz biju saklausījusies, ka telpu, kurā jāguļ, vakaros vajag izkvēpināt ar kadiķīti vai kādu citu aromātisku zālīti. Kad uzzināto izmēģināju, ome tikai lietišķi piebilda: arī tava vecvecmamma ik vakaru gan grīdu izberza, gan istabu izkvēpināja. No tādām sīkām ikdienas epizodēm apjēdz, ka tavā dzimtā ir stīdziņa, ar kuru rēķinies pat tad, ja publiski neapspried un varbūt pat īsti neapzinies. To tagad redzu savās meitās. Abas ir ļoti ieinteresētas visā, ko daru. Vecākā pagaidām iztaisās, ka šis lauks viņu neinteresē un nav vajadzīgs, bet es jūtu un zinu: dzīve novedīs līdz brīdim, kad nebūs cita varianta, kā celt snaudošās zināšanas augšā. Diemžēl tad manis vairs nebūs. Ir lietas, ko nespējam ietekmēt.
