Sipeniece aicina uz satikšanos: "Būs jautri, pat ja daudzās mājās būsim vienīgie ciemiņi"
Kanāla TV3 skatītāji jauno gadu sagaidīs ar krāšņu Baibas Sipenieces-Gavares vadītu koncertspēli «Es šonakt būšu laimīgs». Sarunā ar «Rīgas Viļņiem» Baiba stāsta par «vecajiem, labajiem» laikiem un to, kas pirms gadiem 15 licis apņemties būt laimīgai.
Ko skatītāji var gaidīt no grandiozā gadumijas koncertšova? Mēģinājumā redzēju aktrisi Regīnu Devīti, kas liek domāt, ka būs arī «UgunsGrēka» Zentiņa?
Tā būs dziesmu spēle, kuras pamats ņemts no savulaik populārā «Dziesmu dueļa» – tā elementi būs atpazīstami. Vecā labā shēma: Jakušonoks pie vienām, Marhils ( Komponists Uldis Marhilēvičs – I.V.) – pie otrām klavierēm, un es vadīšu. Būs uzdevumi, jāatpazīst dziesmas, asociāciju spēles, būs fināls, uzvarētāji un zaudētāji. Un, protams, TV3 kanāla repertuāram – solidāru personu komandas. «UgunsGrēks» ir fenomens, to nevar noliegt. Bet nebūs viss «UgunsGrēks», būs arī Olga un vecais «zelts». Gribas, lai Vecgada vakaru skatītāji pavadītu ar cilvēkiem, kas izsauc vislabākās emocijas un kam nav «sačakarēta» biogrāfija, tāpēc negribas laist pie svētku galda. ( Smejas.) Apzinos, ka mums ir svarīga misija. Iespējams, daudzās mājās būsim vienīgie ciemiņi un tikai mūsu ziņā ir šos svētkus darīt spožākus. Tas arī ietverts koncerta nosaukumā.
Kā radās šāds nosaukums?
Domājot par to, atcerējos gadījumu no savas dzīves. Pirms gadiem 15 bijām jautrā kompānijā sarunājuši svinēt Jāņus, bet man saslima bērns. Nekur nevarēju tikt. Lai vai kā, sešos no rīta gāju lasīt jāņuzāles. Dzirdu, pa radio skan dziesma «Es šodien būšu laimīgs, cik laimīgs vien var būt». Pār vaigu notecēja asara, un es sapratu, ka man patiesībā nav, par ko bēdāties! Ikreiz, kad dzirdu šo dziesmu, atceros to Jāņu dienu, to situāciju un solījumu sev, ka nekad nebūšu bez iemesla nelaimīga. Cilvēks nevar nodzīvot dzīvi bez bēdām, tas nav iespējams. Bet tās bēdas jāprot pieņemt, pareizi izdzīvot un palaist. Gribu, lai ikviens, kurš Vecgada vakarā jūtas vientuļš vai nelaimīgs, nolasa šo vēstījumu.
Nevajag nemaz būt dziedātājai, lai būtu savs mūža komponists. Es domāju par Uldi Marhilēviču, ar ko esat gājuši cauri «Dziesmu duelim» un kurš atkal būs līdzās uz skatuves.
Viņš ir mans mūža draugs, tāpat kā Normunds Jakušonoks. Piecu gadu kopābūšana filmēšanās procesā viņus padarījusi par «taviem cilvēkiem». Saprotam cits citu bez vārdiem. Nedrīkst nepieminēt arī Elitu Patmalnieci, bez viņas «Dziesmu duelis» būtu pilnīgi kaut kas cits.
Tāda bija daļa kostīmu, jā. No viņas puses tas bija grandiozs darbs – 20 minūtēs sadiegt un apdancot man riņķī, radot jaunu tērpu.
Arī Elita šajā koncertā atgriezusies! Bija periods, kad nevalkājāt viņas kleitas?
Bet ne tāpēc, ka būtu kādreiz sastrīdējušās! ( Smejas.) Vienu brīdi nespēju uzvilkt krāsainas drēbes, tikai melnbaltas vai pelēkas. Laikam no «Dziesmu dueļa» bija radusies alerģija pret visādiem košumiem. Bet nu esmu no tā «izārstējusies» un atkal varu vilkt Elitas tērpus! Nēsātājām ir jāvar tos piepildīt. Ja esi pieticīgs, rakstura īpašības nav spilgtas, tad labāk nevajag, jo tad būs stāsts par to, ka pretī nāk viena pati kleita, bez cilvēka. ( Smejas.)
«Es šonakt būšu laimīgs»... Vai nav tā, ka, gadiem ejot un visu ko piedzīvojot, izjust laimi kļūst aizvien grūtāk?
Es bieži jūtos laimīga. Varbūt esmu «slima»? ( Smejas.) Vajag mēģināt ik pa brītiņam pacelties putna lidojumā un paskatīties uz savu dzīvi no augšas. Esmu bijusi pie cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslā un uz gultas, bet ir laimīgi. Ja viņi ir laimīgi, kādas mums vispār tiesības runāt par nelaimēm? Tā ir tāda higiēna – ja neesi slims ar depresiju, ir nepieklājīgi sabiedrībai bojāt noskaņojumu ar savu īgnumu.
Laikam esmu piedzimusi veiksmes krekliņā. Man tiešām nav tādas izjūtas, ka nekas nespēj darīt priecīgu. Es pat varu braukt uz vienām un tām pašām pilsētām, goda vārds – patīk! Un katru reizi tās vietas atklāt citādi un no jauna.
Ar kuru no vietām noslēgta ciešākā draudzība?
Man ļoti patīk atgriezties, piemēram, Amsterdamā. Iesākumā braucu, jo tur dzīvoja draudzene, kas bija apprecējusies ar īstu holandieti. Pēc tam devos līdzi vīram komandējumā. Tad – tāpat. Amsterdamu esmu piedzīvojusi tik dažādu, un tur ir tā burvība! Satiec laivinieku, kurš ieved sava drauga dzīvoklī apēst torti; izceļojies pa kanālu laivā «ar zibeni»; mēģini no viena pilsētas gala tikt līdz otram ar vecu riteni, kam nokritis sēdeklis, vai tikt ar to tālāk, kad pieslēgšanas brīdī atslēga nejauši iekritusi ūdenī... Atceros, pirmais rīts Amsterdamā, es mostos baržā un skatos pa logu – parādās ziediem noklāta laiva, kuras priekšgalā stāv smuks puisis. Es māju ar roku, viņš – man pretī. Bet sejas izteiksme tāda dīvaina. Nākamajā kadrā aiz puķainā laivas gala un puiša slīd... zārks. Izrādās – bēres.
Braucam arī slēpot uz vienu un to pašu vietu Austrijā. Daudzi par to brīnās. Bet mēs visu tur zinām, pazīstam krodzinieci Evitiņu no Rīgas, tur pie sienas ir glezna, ko, skatoties uz kalnu, radījis mans vīrs. Mūsu bērns krodziņā uzaudzis, pusdienlaikus izgulējis un, kad nav bijis saguris, palīdzējis krodziniecei darbā – nesis krieviem šņabi, piemēram. ( Smejas.)
Viens labums, ka pēc atgriešanās vairs tik daudz nav jāfotografē...
Domāju, ka tiem cilvēkiem, kas nenormāli kāri uz fotografēšanos un sevis atrādīšanu sociālajos tīklos, ir kāda kaite. Es vairāk cienu, ka ieraudzījis kaut ko tai zemei raksturīgu un interesantu, bet... BEZ sevis priekšplānā, lūdzu! Varbūt es slikti daru, ka ceļojumos tikpat kā nebildējamies un to vēlāk nožēlošu. Varbūt...
Mani vecāki piedzima laikā, kad karš bija ne kaut kur «aiz meža», bet pagalmā. Tēva vecāki bēgot zaudēja pilnīgi visu, bet, paldies Dievam, paši palika dzīvi un glābās no Sibīrijas. Vai pēc tā man justies nelaimīgai? Paklausieties – pasaule mainās visu laiku, kaut kur lasīju, ka pasaulē bez kara bijušas tikai 14 dienas. Kas mums tagad kaiš? Es strādāju vietā, kur labas ziņas neskaitās ziņas. Es zinu specifiku – cilvēkiem patīk asinis, tāpēc mediji fokusējas uz nelaimēm, slimībām, katastrofām, jo cilvēkiem tās interesē vairāk nekā fakts, ka, piemēram, Jete Užāne uzadījusi 2500. cimdu pāri. Indijā noskrējis vilciens no sliedēm, « vot», tā ir lieta!
Tas, ka absolūta miera nebūs, ir skaidrs. Taču, jo ilgāk dzīvoju, jo labāk saprotu, ka tikai melns un balts neeksistē. Un ka gaišās puses ir vienmēr maķenīt vairāk nekā tumšās. Tā vietā, lai kliegtu, ka viss ir briesmīgi, es mēģinu vairot gaišo. Ja nevaru atstāt ko paliekošu aiz sevis, piemēram, tiltu vai hidroelektrostaciju, tad vismaz dzīvoju tā, lai ar savu dzīvi nesabojātu dzīvi citam. To vajag saprast. Un to arī jums novēlu jaunajā gadā!
Ieva Valtere, žurnāls “Rīgas Viļņi” / Foto: Nauris Garkaklis, publicitātes foto, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva
