Meitene ar gaili. Vienīgā latviete vīna pasaules elitē
Toskānas vidienē pazīstamajam fotogrāfam Olivjēro Toskāni (Oliviero Toscani) piederošajā saimniecībā un vīna darītavā saimnieko jauna latviešu meitene – Elīza Pinta Kauce.
Savos 30 gados viņa ir sasniegusi ārkārtīgi daudz un šobrīd ir ceļā uz Master of Wines (prestižākais vīna industrijas tituls) iegūšanu, kāda nav nevienam ne Latvijā, ne Itālijā. Pintas darba gads iedalās divās daļās – pavasarī un vasarā viņa uzrauga vīna darīšanu, bet rudenī un ziemā braukā pa pasauli, iesaistoties aktivitātēs, kas saistītas ar vīna pārdošanu.
Ģimenes dzīve šobrīd nav Pintas prioritāte, un vienīgais mājdzīvnieks, kuru ar šādu dzīves ritmu var atļauties, ir gailis. OK! viesojās pie uzņēmīgās latvietes, iepazinās ar sarežģīto vīna darīšanas procesu un iztaujāja viņu par šā biznesa neredzamo pusi.
Kā tu nonāci vīna pasaulē? Tā kā pie mums nav vīna darīšanas tradīciju, šī nav tipiska profesijas izvēle.
Mana tēva bizness ir saistīts ar Itālijas vīna importu, un jau kopš četrpadsmit gadu vecuma sāku viņam palīdzēt. Kad man bija septiņpadsmit, aizbraucām uz pirmo vīna izstādi Vinitaly, kas ir svarīgākā vīna izstāde Itālijā. Sēdēju tāda maza, augstpapēžu kurpēs, uzcirtusies, skatījos uz šiem cilvēkiem uzvalkos, kuri degustēja vīnus, un sapņoju par to, cik ļoti vēlētos būt daļa no šīs pasaules.
Pēc vidusskolas sāku studēt ekonomiku, paralēli strādāju kopā ar tēvu, un vismaz reizi trīs mēnešos bijām Itālijā, apmeklējām vīna darītavas, tikāmies ar industrijas cilvēkiem. Tāpēc tā sanācis, ka nekad dzīvē neesmu darījusi neko citu, vienmēr viss bijis saistīts ar vīnu.
Varu pateikties vecākiem, jo viņi uzskatīja, ka to ir vērts darīt, un atbalstīja arī manas maģistra studijas Florencē Firenze Universitātē (Università di Firenze Sommelier), kuru beiguši svarīgākie cilvēki vīna pasaulē – eksporta menedžeri, vīna darītavu īpašnieki. Katru gadu tur uzņem tikai desmit cilvēkus, konkurss ir milzīgs.
Aizbraucu, knapi runādama itāliski. Kārtējo reizi biju pati jaunākā un blondākā, kā es pati smejos – ar unicorniem galvā. Paziņoju, ka gribu šeit būt un mācīties. Tiku uzņemta, un iestājeksāmenā no manis špikoja pat itāļi. Sākotnēji domāju, ka atgriezīšos Latvijā un turpināšu tēva biznesu. Varbūt tāpēc neizmantoju daudz iespēju, kas mums tika piedāvātas, piemēram, prakses laikā strādāt vīna darītavā. Vienmēr likās – kāda jēga, tāpat braukšu atpakaļ. Tomēr, dzīvojot tur, sapratu, ka gribu rakt vairāk, dziļāk, tālāk.
Stimuls atgriezties pazuda, un šobrīd es daru to, kas man patīk vislabāk. Orientējos tieši Itālijas vīnos, man ir visi iespējamie diplomi, esmu Itālijas vīna vēstnieks sadarbībā ar Vinitaly International Academy, vērtēju vīnus International Wine Challenge konkursos, pie manis vēršas ar specifiskiem jautājumiem. Esmu arī Associazione Italiana Sommelier sertificēta someljē. Vīna pasaulē orientējos visā – no zemes un vīnogulājiem līdz pārdošanai. Saprotu, ka esmu izdarījusi pareizo izvēli, un galu galā dzīvē viss vienmēr sakrīt pareizajās atvilktnēs.
Ko nozīmē šis vārdu salikums vīna meistars jeb Master of Wine?
Vīna pasaulē nav titula, kas tiek vērtēts augstāk. Tas ir tāds kā vīna industrijas MBA, savā ziņā doktora grāds. Sākotnēji tas tika dibināts Londonā un tika orientēts uz Lielbritānijas tirgu, taču pēdējos gadu desmitus kļūst arvien izplatītāks pasaulē. Ne Latvijā, ne Itālijā vēl nevienam nav šā titula.
Institūtā, kas to piešķir, var iestāties, ja ir attiecīga izglītība un vismaz piecu gadu pieredze industrijā. Ir iestājeksāmens, jābūt labām rekomendācijām. Un tad tu sāc iet dzīves svarīgāko ceļu vismaz trīs gadu garumā. Galvenais eksāmens ilgst četras dienas, ir pieci teorijas eksāmeni un trīs praktiskās daļas, kurās jāatpazīst un jāpamato komerciālā vērtība 36 dažādiem vīniem.
Kāda esi kā pasniedzēja un kā vīna tiesnese?
Diezgan riebīga. Piedaloties starptautisku vīna organizāciju konkursu žūrijā, parasti negribu dot nevienu medaļu. Cilvēki brīnās, ka esmu kategoriska kādā vienā jomā un tāds hipijs, hipsters citās jomās. Taču man ir ārkārtīgi augstas prasības pret visu, vai tas ir darbs vai izklaide, gribas, lai viss ir perfekti – wou.
Korekts vīns man ir garlaicīgs. Pasaulē ir tik daudz vīndaru, vīna ražotāju un tirgotāju, ka tu paliec nepamanīts un nevari iegūt balvu, ja esi pareizs un vienkārši sekojis noteikumiem. Tas man nav interesanti, par to es nevaru apbalvot. Arī matemātikas olimpiādē tu nevari iegūt pirmo vietu, ja neesi atminējis visus cietos riekstiņus, taču tieši tas parāda pārākumu. Tāpat ir ar vīnu.
Vīna industrija tomēr ir vīriešu pasaule. Kā jaunai, skaistai blondīnei izdevās sasniegt šādus panākumus? Nebija vairāk jāpiepūlās, lai tevi uztvertu nopietni?
Es jau teicu, ka esmu riebīga. (Smejas.) Bet tas ir tiesa – ja esi sieviete, vīna pasaulē jācenšas trīs reizes vairāk nekā vīrietim, tā diemžēl ir. Bieži vien izstādēs stenda apmeklētāji domā, ka esmu no apkalpojošā personāla un vaicā, kur var satikt vīndari vai uzņēmuma vadītāju.
Ir ļoti grūti panākt, lai tevi uztver nopietni un tajā pašā laikā izturas pozitīvi. No vienas puses, gribi būt nopietns un parādīt savu pozīciju, no otras puses, vīns ir alkohols, un tā ir izklaides industrija, kur tu nevari visu laiku būt ar dzelzsbetona seju, lai konkurētu ar vīriešiem.
Tomēr, neraugoties uz to, ka apgrozies vīriešu sabiedrībā, attiecībās šobrīd neesi.
Šobrīd tā nav mana prioritāte, bet pēc studijām, mīlestības vadīta, nokļuvu Dubaijā, jo turp strādāt devās mans puisis. Abi bijām darbaholiķi, pavadīju laiku starp Londonu, Dubaiju, Milānu un Rīgu, tāpēc ieplānot kopīgu laiku izdevās reizi mēnesī.
Lai arī tās bija divas skaistākās dienas tajā mēnesī, darbaholiķis neilgojas pēc garām darbā pavadītām stundām gatavot ēst un mazgāt savam vīrietim zeķes.
Augstās prasības, ko sev izvirzu darbā, man ir arī attiecībā uz mājas dzīvi. Es nevēlos redzēt cilvēka cilvēcīguma izpausmes un vākt aiz sava vīrieša. Nav tā, ka visi cilvēki, kas strādā vīna industrijā, ir vientuļnieki. Manā gadījumā tas nav darba, bet manu dīvainību dēļ.
Sievietei šajā biznesā ir daudz grūtāk. Ja vēlies ģimeni un bērnus, sevi uz kādu laiku jāizslēdz no pasaules, kas strauji attīstās. Mani tas neinteresē.
Dubaijā pavadīju gadu, iepazinos ar turienes vīna patēriņa specifiku. Gatavoju vīna kartes cilvēkiem, kuri it kā nedrīkst to dzert. Taču, ja šeihs to vēlas, viņam vīnu atnes kanniņā, un tas tiek dzerts no tējas krūzītēm. Sirreāla vide, bet pozitīva skola.
Tieši Dubaijā arī sāku Master of Wine studijas. Galu galā pēc tik intensīva ritma sekoja lūzums, un es paņēmu no visa trīs mēnešu pauzi. Nolēmu, ka gribu braukt tur, kur esmu bijusi vispriecīgākā, un tā ir Toskāna.
Ātri atradi darbu un sāki vadīt Olivjēro Toskāni piederošo vīna darītavu. Kā jūs satikāties?
Tā kā vīna pasaulē bija darīts viss iespējamais – sākot no importēšanas, vīna darīšanas, lekciju pasniegšanas un vīna tiesāšanas, nebija ne jausmas, kā sevi piedāvāt darba tirgū.
Aizrakstīju paziņam Toskānā – ja kāds meklē kādu, kas prot visu, dod ziņu. Un viņš man atbildēja, ka Olivjēro Toskāni meklē tādu cilvēku!
Jau nākamajā dienā man zvanīja viņa dēls Roko, un uzreiz pēc tam notika intervija – skaistākā manā dzīvē. Man pretim sēdēja Olivjēro un nosauca visu, kas darītavā nefunkcionē. Trūkst jebkādas organizācijas, mūs nepazīst, ir problēmas ar pārdošanu, un tā tālāk.
Es, saģērbusies baltā blūzē, domāju – ārprāts, šie divi cilvēki ir pilnīgi traki! Man noteikti pie viņiem jāstrādā! Pēc intervijas Roko savā vecajā Fiat Panda izvadāja mani pa milzīgo 160 hektāru teritoriju, iepazīstināja ar īpašumu un vīna darītavu. Uz to raugoties, nodomāju – pat, ja viņi man neko negribēs maksāt, es tik un tā šeit strādāšu.
Biju pirmais cilvēks, kuru viņi uzrunāja, Olivjēro pateica – tu man patīc, vari sākt kaut šodien, un tā es te strādāju. Protams, nav viegli būt starp diviem māksliniekiem un diviem raksturiem. Arī Roko bija fotogrāfs, šo nodarbi viņš pameta tikai 2015. gadā un atgriezās darītavā, jo apzinājās, ka viņa rokās ir milzīgs dārgakmens. Tajā pašā laikā viņš nespēja to pilnveidot un pārveidot no hobija par biznesu.
Viņiem trūka cilvēka ar pieredzi vīna pasaulē un pietiekamām uzņēmējdarbības zināšanām, lai spētu to visu attīstīt. Kad sāku šeit strādāt, viņi saprata, ka ienākusi profesionalitāte un nopietnība, kādu uzņēmums šo gadu laikā nebija redzējis. Ka te ir kāds, kurš patiešām saprot, kur grib iet un ko grib panākt. Un par to man pašai ir milzīgs prieks, jo šo divu gadu laikā ir izdarīts ārkārtīgi daudz.
Kā paiet tava ikdiena vīna darītavā?
Pamatā strādāju kopā ar Roko, daudz diskutējam, ko darīt darītavā, ko – ne. Savukārt Olivjēro man pilnībā uzticas, jo redz, ka lietas notiek, viss mainās un virzās uz priekšu. Manā pārziņā ir visa saimniecība, kas nav tikai 12 hektāri vīnogulāju, ražas novākšana un vīna darīšana, bet arī 4200 olīvkoki, no kuriem gadā iegūstam ap 2000 pudeļu augstākās kvalitātes olīveļļas, 55 American Quarter šķirnes zirgi, 150 Toskānas melnās cūkas, 10 suņi un mans mīlulis – gailis Karalis Artūrs.
No maija līdz septembrim staigāju plikām kājām, uzraugu, kā notiek darbs vīna laukā, kontrolēju, kāda ir kārtība vīna darītavā, noliktavā un birojā, vai viss ir pareizi reģistrēts, vai viss ir savās vietās, un rūpējos arī par dzīvniekiem. Tā kā strādāju ar diviem māksliniekiem, mēģinu būt tas taisnais mugurkauls, kas visu liek kopā funkcionējošā sistēmā.
Itālija ir lieliska vieta, kur pavadīt brīvdienas vai dzīvot, ja esi bagāts. Ja skatās no šāda skatu punkta, viss ir skaisti. Kad tev jāstrādā un kaut kas jāpanāk, viss ir diezgan sarežģīti, it sevišķi viņu birokrātijas dēļ.
Turklāt itāļiem ir sava izpratne par laiku un darbu izpildes termiņiem – vai nu jāpielāgojas, vai jāmēģina kaut ko mainīt. Es cenšos viņus pielāgot tam, kā es gribu strādāt. Viegli tas nav, un reizēm nākas pateikt kādu stingrāku vārdu. Esmu tāda kā Latvijas policiste, kas visu pārbauda, jo citādāk ar itāļiem nevar. Taču nesūdzos – ja mīli to, ko dari, nekad nejutīsi, ka strādā. Ja ar kaut ko ļoti aizraujos, nenomierinos, līdz nav sasniegta latiņa, kuru esmu sev uzstādījusi.
Tikko kā viens no Oliviero Toscani darītavas vīniem saņēma augstu novērtējumu – Wine Spectator rangā saņemti 93 punkti, kas apliecina vīna izcilo kvalitāti. Esot šeit, redzu, cik smags darbs aiz tā visa stāv. Kāds ir vīna ceļš līdz veikala plauktam?
Viss sākas ar vīna dārzu. Kā pirmā tiek izanalizēta augsne, kas ietekmēs potcelma un vīnogu sķirnes izvēli. Šeit augsne ir mālaina, ar augstu dzelzs saturu, tāpēc visi baltvīni automātiski atkrita. Vajadzēja ko tādu, kas ļautu tik auglīgā zemē iegūt vīnu ar raksturu. Analīzes norādīja par labu Syrah, Cabernet Franc un Teroldego šķirnes vīnogām.
Pirmie vīnogulāji iestādīti 2001. gadā, un bija jāpaiet pieciem gadiem, līdz no tiem varēja ievākt pirmo ražu. Un vēl trim, līdz pirmais vīns nonāca veikalā. Katrs stādiņš neskaitāmas reizes gadā tiek cilvēka rokām apčubināts, jo rūpes par to ietekmē ogu kvalitāti un ražu. Ķimikālijas faktiski neizmantojam, un nezāles tiek apgrieztas ar pļāvēju, lai veģetācija būtu vesela un dabīga.
Ārkārtīgi lielu ietekmi uz vīnu atstāj laikapstākļi. Ideāli, ja pavasaris iestājas lēni, maijā nav salnu, ir silta un gara vasara. Pēdējais izcilais gads šeit bija 2015. – šā gada vīnus var droši pirkt, tie būs enerģiski, skaisti un viegli. Izteiksmīgi, ar krampi ir arī 2011. un 2013. gada toskānieši. Toties pilnīgi sauss bija 2017. gads, kad daudzi novāca pārgatavojušās, saulē pārcepušās ogas, tad glāzē jūtams alkohols un kaltētu plūmju aromāts. Tas nav līdzsvarots vīns.
Savukārt 2014. gadā šeit lija, bija auksts, tāpēc vīns bija skābāks, ar mazāk jūtamu alkoholu, vieglāku krāsu un struktūru. Tās ir ekstrēmas galējības, ko var sajust un atpazīt glāzē. Būtisks ir ražas novākšanas brīdis, ko nosaka vīndaris. Mēs sadarbojamies ar Itālijā ļoti labi pazīstamu vīndari Atīlio Paļji (Attilio Pagli), kura vārds iekļauts vīna vērtēšanas izdevuma Decanter labāko mūsu laika vīndaru TOP 100.
Ja šodien radi produktu, kurš būs jādzer pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem, no tehniskās puses ir būtiski saprast, kas ir jādara, lai vīnam būtu potenciāls. Varu Atīlio uzdot jebkādu jautājumu, krist uz nerviem par jebkādām problēmām, vienmēr saņemšu kompetentu risinājumu. Tas ļauj iegūt tādu produktu, kādu esam iecerējuši.
Ir vēl daži blakus efekti, kas var paildzināt vai samazināt vīna mūžu, piemēram, nepareiza korķa izvēle, uzglabāšanas temperatūra, transportēšana. Taču, ja ogas ir veselas un skaistas, pie tā, ko dari vīna darītavā, tik daudz vairs nav jāpiedomā.
Kas veido vīna cenu?
Ne vienmēr dārgāks vīns būs labāks. Kā jebkurā citā biznesā, daudz nozīmē vārds, bet vārds ne vienmēr nozīmē kvalitāti. Būtiski ir saprast, cik liela ir tā summa, zem kuras nevajadzētu pirkt vīnu. Iedomājies, ko nozīmē vīnogas izaudzēt, novākt, fermentēt, iepildīt pudelēs, uzlikt korķi, etiķeti, nosūtīt līdz tavai valstij, samaksāt nodokļus, beigās importētājs un veikals vēl uzliek savu uzcenojumu. Tikai tad tas nokļūst tavā iepirkumu groziņā.
Es parasti neiesaku pirkt vīnu zem sešiem eiro, ja vien nav personiski zināms ražotājs un kvalitātes kritēriji. Ik pa laikam parādās ziņas par aizturētiem negodprātīgiem uzņēmējiem, kuri vīna vietā tirgo, piemēram, ar ūdeni atšķaidītu pulveri. Šādiem, negarantētas kvalitātes šķidrumiem nokļūstot uz mūsu galdiem, tiek lieki riskēts ar labsajūtu un veselību.
Man ir radusies tāda ilūzija, ka tā dēvētie vīna deguni ir cilvēki ar ļoti izteiktu ožu. Vai tas ir tiesa?
Tas ir tik ļoti subjektīvi! Tu vari sasmaržot un sagaršot, ko vien vēlies, jo viss balstās uz smaržas un garšas atmiņu. Nav nepareizas atbildes. Kļūt labam vīna pasaulē – tā ir tikai prakse. Vairāk izgaršo, vairāk zināsi un orientēsies.
Nav tā, ka pieliec vīnu pie deguna un uzreiz pasaki šķirni vai gadu. Taču, lai cik tas viss būtu interesanti, vīns ir un paliek alkohols. Šī ir tā vīna industrijas daļa, par kuru tiek maz runāts. Alkoholisms ir ļoti liela problēma, un tikai pēdējā laikā sāk parādīties publikācijas par šo tēmu. Vairāki Master of Wine ir ārstējušies no alkoholisma un šobrīd nedzer vispār. Tas ir alkohols, ko var dzert glāzi, divas dienā. Lielākas devas neveicina mūsu iešanu pretim vecumdienām, bet vīna pasaulē tā ir realitāte.
Vai dzīvojot mazā lauku ciematiņā, nepietrūkst draugu, izklaides, sociālās dzīves?
Dzīvojot laukos, ļoti pietrūkst mākslas, izstāžu, teātra, operas. Latvijā ir tik skaista kultūra, tik daudz iespēju, uz Operu varam iet kaut reizi nedēļā. Itālijā tas vairāk ir luksuss un nav tik pieejams. Man ir savs ritms, eju uz darbu, vakarā ir aperetivo vietējā vinotēkā ar šeit iegūtiem draugiem.
Kopējā balagānā gan neiesaistos, mēģinu būt nostāk, jo saprotu, ka daudzi cilvēki grib iepazīties un ko vairāk uzzināt tieši Olivjēro dēļ. Es šeit izdzīvoju savu lauku dzīves sapni, basām kājām staigāju apkārt ar gaili, iedzeru vīnu, izbaudu savu darbu. Protams, ka visu gadu to nevarētu izturēt, bet, ņemot vērā, ka otru pusi gada ceļojam, atgriezties šeit vienmēr ir prieks.
Man ir tāda sajūta, ka Roko un Olivjēro tev kļuvuši gandrīz par ģimeni.
Man ir princips – visu, ko dari, dari sev. Kopā strādājam tik cieši, ka patiešām izveidojušās ģimeniskas attiecības. Olivjēro esmu tāda kā labā paraugmeita, jo viņš redz tikai labo, Roko, ar ko strādāju ikdienā, esmu kā māsa. Ir daudz skaistā, bet arī daudz negatīvā, ko pārdzīvoju personiski. Esmu šeit atradusi gan darbu, gan savu itāļu ģimeni.
Pastāsti par savu gaili. Viņš tevi pavada visur, un patiesībā man pat prātā nevarēja ienākt, ka gailis ir spējīgs būt tik uzticams draugs.
Man ļoti patīk dzīvnieki, taču suni vai kaķi es nevaru ņemt – kurš par dzīvnieku rūpētos, kamēr esmu prom? Tu esi par viņu atbildīgs un nevari vienkārši atstāt laukos, lai ganās. Pagājušajā vasarā man uzradās gailis. Nosaucu par Jēzu, jo mazs būdams viņš gandrīz nomira, taču tika atdzīvināts.
Visu vasaru ar viņu ņēmos. Jēzus pierada pie manas kompānijas, varējām kopā spēlēties un dzīvoties, bet tajā pašā laikā gailis spēj dzīvot arī bez manām rūpēm un mīlestības, jo viņam no tevis neko nevajag. Tā ir laba alternatīva, kad tu gribi dzīvnieku, bet īsti to nevari. Ir tik interesanti, kā gailis spēj tevi atpazīt.
Jēzum biju ļoti pieķērusies, un, kad rudenī cauna viņu nokoda, bija gaužas asaras. Šķita, ka tas nav godīgi – tik jauns un stiprs, jau vienreiz augšāmcēlies. Pēc tam man bija plāns nopirkt divas blondas vistas un nosaukt tās par Džinu un Toniku, bet dzīvē jau nenotiek, kā plānots.
Uzradās vēl viens gailis – Karalis Arturs, kurš tagad visur staigā man pakaļ. Viņa mīļākā vieta ir man uz pleca, tad nu mēs kā tāds pirāts ar papagaili staigājam apkārt. Redzēs, kā būs, kad izaugs liels. Aizraujošākais ar gaili ir tas, ka it kā viņam tevi nevajadzētu mīlēt, bet tu redzi, ka viņš pieķeras.
Dzīve laukos, ar gaili, starp zirgiem, cūkām un vīnogulājiem ne mazākā mērā neietekmē to, kā tu izskaties. Redzu, ka nāc uz darbu saposusies, baltā blūzē, kurpītēs. Lai gan šeit mierīgi varēji staigāt šortos un sporta apavos.
Pie savām pirmajām sporta kurpēm mūžā tiku tikai pērn, kad Roko aizveda tās nopirkt, jo negribēja mani ar basām kājām redzēt, novācot vīnogas. No mammas un vecāsmammas man ir ieaudzināts, ka darbs ir jāciena un attiecīgi jāģērbjas ar cieņu. Ja sasmērējos, braucu uz mājām pārģērbties. Manā garderobē nav treniņtērpu. Kad braucu uz ārzemēm, pērku tradicionālos, vietējos apģērbus, tāpēc mājās valkāju dažādus eksotiskus apavus, halātus, skaistas pidžamas.
Es mīlu ar acīm. Skatoties uz cilvēku, kurš ir nekārtīgs, ar neizgludinātu kreklu, man negribas viņam uzticēties. Tad kāpēc lai man kāds uzticētos, ja neesmu sakārtota arī ārēji?
Toskānas reģions ir iepirkšanās paradīze. Vai izmanto šejienes veikalu sniegtās priekšrocības?
Man patīk skaisti izskatīties, bet visbezjēdzīgākais laika patēriņš ir iepirkšanās. Kas vairs neder draudzenēm un mammai, to velku mugurā es. Šobrīd man kājās ir mammas pirms 28 gadiem pirkti mokasīni, nēsāju arī brāļa kreklus.
Ja arī kaut ko pērku, gandrīz nekad nemēru. Es arī tā īsti nemāku krāsoties un nelietoju kopjošo kosmētiku. Kad biju pusaudze, cīnījos ar ādas problēmām, pūtītēm. Joprojām nelietoju nekādus krēmus, kosmētikas noņēmējus vai mitrinātājus, mans vienīgais sejas un ķermeņa kopšanas arsenāls ir tīra olīveļļa.
Rodas sajūta, ka esi sasniegusi teju visu, ko vēlies. Tev ir kāds tuvākās desmitgades plāns?
Itālija un šī vīna darītava noteikti ir mana vieta, ko visu dzīvi esmu meklējusi, un, lai arī samērā ātri atradusi, nekur netaisos braukt prom. Šobrīd neko mainīt nevēlos. Vienmēr esmu mācījusies un darbojusies tur, kur vēlos. Ja cilvēks seko līdzi savam ceļam, viss notiks.
Gribēju studēt mākslu, pēc tam kļūt par vēstures pasniedzēju, beigās aizgāju uz ekonomistiem, un vīna pasaulē esmu spējusi apvienot visas savas intereses. Pat ja tev ir skaisti pasteļkrītiņi, bet pietrūkst zināšanu, izcils šedevrs nesanāks. Kā jau sākumā teicu – dzīvē viss vienmēr sakrīt pareizajās atvilktnēs, un nekādi desmitgades plāni nav jākaļ.