Patēvs: "Lai dabūtu jaunu telefonu, pameita draud ziņot, ka esmu pedofils"

Situācija

Sievietei no iepriekšējām attiecībām ir divi bērni – 15 gadus veca meita un 8 gadus vecs dēls. Jaunajās attiecībās, kuras ilgst jau 6 gadus, kopīgu bērnu nav. Vīrietis uzsver, ka visus šos gadus sievietes bērnus audzinājis kā savus, taču tagad izveidojies nopietns konflikts ar pusaudzi. Meitene skaidri un nepārprotami paudusi nostāju, ka zvanīs bāriņtiesai vai kādam uzticības tālrunim, vēstot, ka patēvs viņu seksuāli izmantojis. Vienīgais risinājums – jauns, glīts telefons, ko ģimene šobrīd nevarot atļauties.

Patēva bažas

40 gadus vecais vīrietis pauž satraukumu - ņemot vērā sabiedrības attieksmi pret šādiem apvainojumiem, viņš nopietni baidoties par to, ka var tikt apsūdzēts pedofīlijā. Patēvam nepavisam negriboties nonākt ziņās kā bērnu izvarotājam. Tāpat viņš ir pārliecināts, ka tajā brīdī neviens neticēs viņa apgalvojumiem, ka pameita šo stāstu ir vienkārši izdomājusi. “Mums, patēviem, ir bail, ka mūsu sabiedrība tic tikai bērnam, patēvs jau “a priori” ir vainīgs,” tā portālam Mammamuntetiem.lv raksta bažīgais vīrietis, vienlaikus vaicājot padomu, ko darīt – šantāžai piekāpties negrasoties.

Pirmā sajūta - draņķa skuķis?

Iespējams, šo lasot, ne vienam vien ir sajūta – draņķa nepateicīgais skuķis – sodīt un atņemt visas ekstras! Tomēr Biedrības Skalbes vadītāja un psiholoģe Zane Avotiņa šādās situācijās līdzcilvēkus aicina būt uzmanīgiem: “Tāpēc vien, ka ir niķīgi, bērni parasti šādā veidā pret saviem aprūpētājiem neizturas. Iespējams, ir kādi zemūdens akmeņi - izteikti manipulatīva audzināšana, despotiska, varbūt emocionāli vēsa attieksme.  Ja situācija ir patiesa, abiem vecākiem stingri jāinformē bērns, ka nav pieņemama šāda izturēšanās. Kā arī jāinformē par iespējamām sekām šāda iesnieguma gadījumā”.

Psiholoģes Avotiņas viedoklim piekrīt Valsts probācijas dienesta Uzraudzības un probācijas programmu departamenta Probācijas programmu nodaļas vecākā referente, psiholoģe Kristiāna Lapiņa. “Bērni / jaunieši šajā vecumā parasti to dara (risina situāciju - aut.) savādāk – dīvaini liekas, ka meitene būtu ķērusies pie šāda ietekmēšanas vai šantāžas veida tāpat vien.” K. Lapiņa atklāj, ka viņas līdzšinējā praksē ir bijuši gadījumi, kad seksuālie varmākas līdzīgiem paņēmieniem “bruģē atkāpšanās ceļu”.  Dažreiz šāda tipa informācijas izplatīšana notiek vēl ilgi pirms nozieguma, lai mazinātu iespēju noticēt bērnam. Arī atsaukšanās uz patēvu biežo apmelošanu liek raudzīties ar aizdomām. Speciāliste bažīga, ka, iespējams, meitene patiešām ir iepriekš piedzīvojusi kādu situāciju, kas nu liek ķerties pie galējiem līdzekļiem.

Ko darīt ģimenei?

“Vispirms ir jānotiek konsultācijai pie speciālista, kurā piedalās ABI vecāki, lai varētu veidot profesionālu vērtējumu par situāciju. Tas būtu jādara nekavējoties! Noteikti būtu jābūt konsultācijai ar speciālistu, kas palīdzētu risināt attiecību problēmas pašai meitenei – pat, ja bažām par seksuālu vardarbību nebūtu pamata, svarīgi, kas ar viņu notiek vispār – sarunām ir jābūt konfidenciālām un pasargātā vidē. Tajā gadījumā, ja mēs kļūdāmies un bažām nav pamata, jebkurā gadījumā ir jābūt iespējai īstenot ģimenes terapiju,” pārliecināta ir K. Lapiņa.

Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere vēstules autoram iesaka kopā ar bērna māti vērsties savas pašvaldības Sociālajā dienestā, informējot par radušos konfliktsituāciju ģimenē un lūgumu sniegt palīdzību, nodrošinot speciālistu – psihologu, sociālo darbinieku konsultācijas, lai noskaidrotu konfliktsituācijas cēloņus un iespējamos risinājumus. Īsāk sakot – Latvijā ir radīta gana plaša atbalsta sistēma, kur palīdzību var saņemt ikviens, kuram tā būtu nepieciešama. Cits jautājums, vai esam raduši palīdzību meklēt un to pieņemt.

Ja bāriņtiesa saņem bērna zvanu

Vērsāmies Rīgas Bāriņtiesā ar vaicājumu, kas notiek, ja viņi patiešām saņem zvanu no nepilngadīgas personas ar sūdzību par seksuālu vardarbību. Un rīcība ir nepārprotama - ja Bāriņtiesa saņem informāciju par bērna iespējamu seksuālu izmantošanu, iestādes darbinieki nekavējoties veic lietas apstākļu noskaidrošu, kā arī ziņo par to Valsts policijai un sociālajam dienestam. Ikvienā gadījumā tālākā rīcība vērsta uz to, lai bērns saņemtu nepieciešamo palīdzību un turpmāk atrastos drošā vidē.

Gadījumos, kad bērns ir cietis no vardarbības ģimenē, parasti bērnu izņem no ģimenes un ievieto krīzes centrā bērniem, kuri cietuši no vardarbības, psihosociālās palīdzības saņemšanai un psiholoģiskai izpētei.

Un neesot tiesa, ka Bāriņtiesas darbinieki automātiski patēvus “a proiri” uzskatītu par vainīgiem. Bāriņtiesās strādājošie profesionāļi apzinās, ka ģimenēs mēdz gadīties strīdi, ko tad aicina risināt, izmantojot profesionālu speciālistu palīdzību. Bāriņtiesa konfliktu risināšanai un savstarpējo attiecību harmonizēšanai iesaka vērsties deklarētās dzīvesvietas sociālajā dienestā, lai apmeklētu ģimenes psihoterapeita, psihologa, sociālā darbinieka konsultācijas. Kā vēl vienu alternatīvu domstarpību atrisināšanai iesaka izmantot mediatora starpniecību.

Ko dara policija?

Neatkarīgi no tā, vai policijas darbinieki informāciju saņem no paša iespējamā cietušā, vai arī viņiem šo informāciju nodod Bāriņtiesa, Valsts policija kriminālprocesa ietvaros veic izmeklēšanu, vācot pierādījumus, kas apstiprina vai noraida noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. Ja pierādījumi liecina par iespējamu seksuālu vardarbību, ierosina lietu likumā paredzētajā kārtībā.

Ja meitene samelo bāriņtiesai, policijai?

Ar Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieku Tomu Sadovski pārrunājam, kas notiek tādā gadījumā, ja pusaudze patiešām samelotu, vēloties nodarīt sliktu patēvam. “Ja pusaudze izšķirtos par soli nepatiesi apsūdzēt patēvu seksuālā noziegumā, viņa nopietni riskē ar savu nākotni. Šādā gadījumā par nepatiesu ziņu sniegšanu tiesa visticamāk meitenei reālu cietumsodu nepiespriestu, taču “ieraksts” viņas lietā paliktu uz visiem laikiem,” tā T. Sadovskis.  

Ko paredz krimināllikums?

Likums paredz, ka administratīvā un kriminālatbildība personai iestājas no 14 gadu vecuma. No tā izriet, ka persona par nepatiesu ziņu sniegšanu var tikt saukta pie Krimināllikuma 298.pantā noteiktās kriminālatbildības, kas paredz sodu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Par tādām pašām darbībām, ja tās saistītas ar apsūdzību smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā vai ar neīstu apsūdzības pierādījumu radīšanu vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Uz vēstulē minēto gadījumu var darboties 300.pantā pants  par apzināti nepatiesas liecības, atzinuma, tulkojuma, paskaidrojuma vai pieteikuma sniegšanu, kas arī paredz sodu ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Arī neslavas celšana un izspiešana ir darbības, par kurām Krimināllikumā paredzēts sods.

Bez sabiedrības iesaistes nekādi

Ikviens no aptaujātajiem ekspertiem uzsver, ka seksuālās vardarbības jautājumi vienmēr bijuši ļoti jutīgs temats, par kuru līdzcilvēkiem ir grūti pieņemt viennozīmīgu vērtējumu un lēmumu, īpaši, ja tas skar sev zināmus cilvēkus. Lai arī Eiropas dati liecina, ka piektā daļa bērnu tiek seksuāli izmantoti, ir grūti noticēt, ka šie bērni ir arī mūsu radu, draugu un paziņu bērnu vidū.

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja vietnieks Toms Sadovskis aicina ikvienu ziņot par aizdomīgām situācijām, arī par šādām, ar kādu esam saskārušās mēs, vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv, jo  ir iespējami gadījumi, kad personas, kuras veikušas vai plāno veikt noziedzīgus nodarījumus pret nepilngadīgu bērnu, vēlas uzzināt veidus, kādos izvairīties no kriminālatbildības.

Ziņot var arī anonīmi, rakstot uz ikvienu policijas e-pastu vai policijas kancelejas e-pastu (kontaktus meklēt ŠEIT). Ikvienu saņemto ziņu  pārbaudīs un nodos tālāk attiecīgai iestādes struktūrvienībai.

mammamuntetiem.lv / Foto: Shutterstock