Vēl pirms padomju okupācijas viņu salauza neprātīga mīlestība. Kāds patiesībā bija dzejnieks Jānis Sudrabkalns

Jānis Sudrabkalns bija smalks formas meistars. Trīsdesmitajos gados viņu dēvēja par pēckara latviešu dzejnieku paaudzes idejisko vadītāju. Turklāt viņš bija izcils kritiķis, Rīgā tika uzskatīts par gaumes un stila autoritāti. Viņš bija delikāts, inteliģents un gudrs, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi bailīgs. No dzīves Jānis Sudrabkalns lielākoties bēga un vairījās – viņa patvērums bija grāmatas, viņa īstās mājas bija literatūra.

Sudrabkalns lasīja franču un vācu valodā teju visu, ko lirikā iespieda Eiropā. Viņš lasīja pat tad, kad nodzēra un parādu segšanai par grašiem izpārdeva savu grāmatu krājumu.

Rakstnieks Pēteris Ērmanis dzejnieku raksturoja šādi: “Smalkjūtīgs, trausls, atturīgs, reizēm pat sievišķīgi smalks, reizēm sevī ievilcies, reizēm skarbs. Parasti atturīgs un smalkjūtīgs, Sudrabkalns šad tad var kļūt ļoti ass un viegli pateikt otram acīs nepatīkamas lietas – gan pārspīlējumus, gan arī rūgtu patiesību. Reizēm Sudrabkalns bija runīgs un dzīvs, reizēm īgni kluss, retajos vārdos pat nelaipns.”

Kā atzina laikabiedri, Sudrabkalns bijis ļoti patmīlīgs, it sevišķi jaunībā. Kad jaunie dzejnieki reizēm sprieduši, kurš no viņiem ir izcilāks dzejnieks, parasti bija jāsaka – Sudrabkalns, citādi viņš sadusmojies un gājis prom.

Sudrabkalna draugs Aleksandrs Čaks kādā 1947. gada publikācijā piemin, ka dzejniekam ir divas lielas kaislības – grāmatu kolekcionēšana un Rīgas zooloģiskā dārza apmeklēšana. Tur dzejnieks varot stundām ilgi staigāt un vērot zvērus. Čaka teiktais tikai vēlreiz apliecina, ka reālās dzīves un cilvēku vietā Sudrabkalns labāk izvēlējās grāmatas un dzīvniekus. Īstā dzīve viņam bija pārāk traumējoša un nomācoša, it sevišķi padomju laikā, kad Sudrabkalns savas bailes un pazemojumu regulāri slīcināja alkoholā. 

Ar abstraktu rotaļību

Jānis Sudrabkalns, īstajā vārdā Arvīds Peine, piedzima Inčukalnā 1894. gadā. Viņa tēvs bija kroga nomnieks, kurš neilgu laiku pirms nākamā dzejnieka piedzimšanas strādāja par skolotāju. Arvīdam bija tikai gads un astoņi mēneši, kad, dodama dzīvību otrajam dēlam Kārlim, dzemdībās nomira viņa māte Anna. Arvīds palika pie tēva Kārļa Peines, bet brāli paņēma audzināt mātes vecāki Ozoliņi.

No astoņu gadu vecuma Arvīda mājas bija Vecpiebalgas Zelta krogs, kur viņš daudz laika pavadīja lasot un rakstot. Savas literārās aktivitātes no desmit līdz sešpadsmit gadu vecumam Sudrabkalns vēlāk nodēvēja par īstu grafomāniju – laikrakstu redakcijām tika sūtīti daudzi viņa tulkojumi no krievu valodas, korespondences un dzejoļi. Pirmais dzejolis Mežā ziemu ar pseidonīmu Teodors Pērle tika nodrukāts 1909. gadā, kad Sudrabkalnam bija piecpadsmit gadu.  

No 1909. līdz 1911. gadam dzejnieks mācījās Dubultu privātģimnāzijā. Kā atmiņās rakstīja klasesbiedrs Uga Skulme, viņš bija savāds jauneklis ar dīvainiem izlēcieniem. Interesanti, ka Sudrabkalns palika bez ģimnāzijas diploma, jo nenokārtoja gala eksāmenu algebrā. Faktiski sanāca tā, ka Sudrabkalnam nemaz nebija diploma par vidējo izglītību, taču oficiālās izglītības trūkums nebija šķērslis, lai Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai piešķirtu viņam akadēmiķa titulu.

Sudrabkalns bija autodidakts, daudz ko apguva pašmācības ceļā. Viņam bija labas valodu prasmes – latīņu, franču, vācu, krievu. Dzīvojot grāmatu pasaulē, viņš kļuva par vienu no izcilākajiem Latvijas pirmās brīvvalsts dzejniekiem un erudītākajiem teātra un mākslas kritiķiem.

1915. gadā dzejnieku mobilizēja krievu armijā, kur sākumā viņš bija kara lauka hospitāļa sanitārs, pēc tam feldšeris. Pabijis Polijas frontē, Sudrabkalns pārgāja uz latviešu strēlnieku pulkiem un tika ieskaitīts Brīvā Strēlnieka redakcijā. Pēc demobilizācijas 1918. gadā dzejnieks darbojās dažādos laikrakstos, rakstīdams kritikas un mūzikas apskatus, daudz tulkodams un laiku pa laikam publicēdams kādu dzejoli. Viņš strādāja par korektoru laikrakstā Līdums un ātri iejutās Rīgas kultūras sabiedrībā – apmeklēja koncertus, izstādes un teātra izrādes, satikās un draudzējās ar citiem tā laika rakstniekiem: Aleksandru Čaku, Linardu Laicenu, Eriku Ādamsonu, Arvīdu Griguli, Valdi Grēviņu. 1927. gadā viņš mainīja uzvārdu un turpmāk dokumentos bija Arvīds Sudrabkalns, savukārt darbus parakstīja kā Jānis Sudrabkalns.

Lielus panākumus viņam atnesa pirmais dzejoļu krājums Spārnotā Armāda 1920. gadā. Vēlāk viņš kļuva par labi atalgotu darbinieku lielajā Rīgas krievu emigrantu avīzē Segodņa, publicējās arī dažādos latviešu laikrakstos, rakstīja recenzijas par teātra izrādēm, mākslas izstādēm un grāmatām. Viņš bija labs diplomāts, prata laipot.

Rakstīja gudri un inteliģenti, nevienu neaizskāra, tāpēc bija daudzu mākslinieku un kritiķu ieredzēts. Kā vēlāk norādīja rakstnieks Anšlavs Eglītis, Sudrabkalns latviešu dzejas pasaulē ieņēma īpatnēju vietu. Sudrabkalna izkoptajai dzejai piemita savdabīgs vēsums, viņa humoram – abstrakta rotaļība. Viņš rakstīja arī feļetonus dzejā un prozā, parakstīdamies kā Olivereto, reizēm kā Florestans.

Neprātīga mīlestība

“Sudrabkalnu vēl pirms padomju okupācijas salauza nelaimīga mīlestība.” Tā izteicās ne viens vien viņa paziņa, kas bijis liecinieks dzejnieka neprātīgajai mīlestībai pret aktrisi Birutu Skujenieci. Tieši viņai dzejnieks veltīja savus skaistākos mīlas dzejas ciklus Klodijai, Nonas, Puķes.

Biruta Skujeniece tiešām bija īpaša. Populāra viņa kļuva 1905. gada revolūcijas laikā, kad deklamēja Raiņa un Aspazijas dzeju. Tobrīd viņai bija tikai 17 gadu. Aktrise bija spilgta un temperamentīga, ekstravaganta un pārgalvīga, kaprīza un trauksmaina. Teātra mākslā viņa skolojās Maskavā un Berlīnē, rakstīja dzeju un stāstus. Viņas tēvs bija dzejnieks Vensku Edvarts, māte – Jura Alunāna meita, teātra kritiķe Luīze Skujeniece.

Brālis Marģers bija politiķis, kurš vēlāk divreiz kļuva par Latvijas Ministru prezidentu. Laikabiedri Skujenieci raksturoja kā skaistu sievieti ar lielām brīnumzilām acīm, sulīgām lūpām un kairinošu augumu. Viņas zeltainie mati, izteiksmīgais profils un skanīgā balss apbūra daudzus. Pielūdzēju viņai netrūka, un par tādu kļuva arī dzejnieks Sudrabkalns.

Dzejnieks neprātīgi iemīlējās aktrisē, kad Pirmā pasaules kara laikā viņš kā kara feldšeris viesojās Maskavas latviešu studentu biedrības sarīkojumā, kur Skujeniece deklamēja dzeju, turklāt skandēja arī Sudrabkalna pantus. Jaunais dzejnieks bija pārāk kautrs un bikls, lai tuvotos. Viņš sāka aktrisei rakstīt vēstules, bet nosūtīt neuzdrošinājās. Tomēr reiz, pārvarējis bailes, viņš vēstules nosūtīja, un tā sākās abu sarakste.  

Daudzu aplidotā un apjūsmotā aktrise bija precējusies ar Rīgas policijas prefektu Jāni Dambekalnu, viņai bija arī dēls, kura krustēvs bija latviešu izcilais dzejnieks Rainis. Kādu laiku aktrise dzīvoja šķirti no vīra, viņai bija romāns ar aktieri Kārli Hamsteru. Par vīriešu uzmanību viņa nepavisam nevarēja sūdzēties. Tika runāts, ka aktrisei bijušas tuvākas attiecības ar gleznotāju Voldemāru Toni, rakstnieku Kārli Ieviņu un citiem.

Sākumā starp Sudrabkalnu un Skujenieci bija tikai sarakste, vēlāk sekoja arī tikšanās. Mūzas un iedvesmotājas statuss aktrisei ļoti glaimoja. Viņa dēvēja Sudrabkalnu par lielu dzejnieku un nākotnes pravieti. Ja mēs teiktu, ka Sudrabkalns mīlēja Skujenieci, tā būtu tikai puspatiesība. Viņš viņu dievināja, apjūsmoja, slavināja un apdzejoja. Viņa bija Sudrabkalna dzīves centrs un jēga.

Kādā vēstulē viņš rakstīja: “Es nekad neaizmirsīšu kādu vakaru, kad Jūs teātrī gadījāties man blakus ložā. Jūs teicāt man pāris vārdu pieliecoties, un  tad Jūsu matu sprogas pieskārās manam vaigam. Viss, ko es esmu piedzīvojis savā dzīvē, ir tik niecīgs pret šo mirkli; valdonīgākas sajūtas nav bijis manā mūžā. Un, kad es satiekos, es neprotu Jūs paturēt pie sevis.”

Savās vēstulēs Sudrabkalns nemitīgi apliecināja savu mīlestību, ik pa laikam atvainojoties un lūdzot piedošanu, ja uzrakstījis kaut ko ne tā. Vēstulēs viņš aktrisi dēvēja par Birutu Brīnišķīgo, Birutu Neizteicamo, Birutu Zvaigžņaino, Birutu Ābeļziedaino, Birutu Nesasniedzamo, Birutu Debesaugsto, Birutu Mēness Liego, Birutu Samtaino, Birutu Ķēnišķīgo, Birutu Bezgalmīļo, Birutu un Birutu Vareno.

Bieži vien Sudrabkalns savās vēstulēs izpaudās gluži kā mazohists, kas sūta vēstules bargajai kundzei. Piemēram: “Es noskūpstu garā Tavu brūno kurpīti – es gribētu pazemoties, saplakt sāpēs Tavā priekšā – vienīgā. Mīlu, mīlu, mīlu Tevi.” Vai arī: “Kā man gribētos nokrist uz ceļiem un skūpstīt Tavas drēbes, raudāt un sajust Tavus pirkstus savos matos.” Un vēl: “Es domāju par solīto nakti, par baltajām cakām, Tavām brīnišķīgajām kājiņām melnajās zeķēs, par tevi pašu, Vijīgā, Spīdīgspīdīgā, varenā Biruta. Es palieku arvien nemierīgāks – Tu, Biruta Dievišķā, valdi pār dvēseli un miesu.”

Dzejnieks ļoti pārdzīvoja un cieta greizsirdības mokas, kad uzzināja par Skujenieces attiecībām ar citiem vīriešiem. Viņš juka vai prātā, ilgodamies pēc tuvības. “Es teikšu arī (Tu tak nedusmosies), ka es ilgojos bez gala pēc Tava miesas daiļuma. Es iedomājos bieži apkampt Tavu lokano, mīļo stāvu, es sažņaudzu Tavus karstos gurnus (piedod – nedusmojies!) un, redzot Tavu plecu balto spīdumu, noreibstu gluži, it kā Tu tiešām būtu pie manis.”

Vairākās vēstulēs aktrise norādīja, ka Sudrabkalns vēlas miesīgu mīlu, bet viņa tādu nespēj dot. Viņa piedāvāja garīgu mīlestību un garīgu draudzību.

Jau vēlāk laikabiedri atzina, ka Sudrabkalns aktrisi interesējis kā talantīgs un daudzsološs dzejnieks, bet kā vīrietis – ne sevišķi. Nesaderīgāku pāri bija grūti iedomāties – introvertais, biklais un pašpārmetumu pārņemtais dzejnieks un daiļā, temperamentīgā aktrise, kas lauza vīriešu sirdis kā sērkociņus un priekšroku deva stipriem, par sevi pārliecinātiem vīriešiem. 1920. gada Ziemassvētku priekšvakarā Biruta pielika punktu viņu mīlestībai: “Es neesmu vairs Tava. Es vairs nebūšu Tava.” Viņi gan turpināja uzturēt draudzīgas attiecības, taču mīlasstāsts bija beidzies. Tiesa gan, Sudrabkalns turpināja mīlēt, taču Skujeniece ieturēja pieklājīgu distanci.     

1931. gada 8. augusta vakarā Mellužos aktrise gāja bojā vilciena katastrofā. Uz Skujenieces bērēm Sudrabkalns negāja, toties noīrēja vietu rakstnieka Ādolfa Talča vasarnīcā, kas bija iepretim katastrofas vietai, un dienām ilgi vērās tajā.

Jau dzīves nogalē, 1968. gada 6. aprīlī, viņš savai labai paziņai Mirdzai Šternai rakstīja: “Ai, pie Skujenieces kapa sažņaudzas sirds: tik garā mūžā vienu vienīgu reizi esmu mīlējis dziļi, kaislīgi, ar miesu un dvēseli, aizmirsdams visu pasauli un paceldamies spodros gara augstumos, un zemes mīlestību, sievietes miesas burvību pilnā mērā izbaudīdams.

Tas ilga tikai pusotra gada, bet iegūlies manu likstu un grabažu pilnajā dzīvē, rupjiem un nejēdzīgiem plītēšanas, smaga reibuma skurbuļiem, tukša laika izšķiešanai un par spīti kā tāds mazs dimantiņš, kas nenodziest, neapsūbē, nenobalē, bet spīd kā rīta un vakara zvaigznes.”

Piedzīvojot nelaimīgu mīlestību un savas mīļotās sievietes nāvi, Sudrabkalns arvien biežāk savas skumjas un sāpes remdēja ar alkoholu. Kā savās atmiņās norādīja dziedātājs Mariss Vētra, reizēm operu un teātru izrādēs Sudrabkalna glītā seja bijusi sarkana un sapampusi. Tādās reizēs viņš vairījies no sarunām un slapstījies zāles pēdējās rindās, lai nebūtu jāsēž kopā ar citiem avīžniekiem, savukārt starpbrīžos bēdzis uz ielas, lai nebūtu jāsatiek paziņas.

Vētra piemin vēl kādu īpatnību, proti, satraukuma un uzbudinājuma stāvoklī Sudrabkalna sejā parādījušies sarkani plankumi. “Viņa sejā parādījās sarkani kauna traipi, ja juta, ka viņa nolādētā miesa grib pazemoties līdz parasto cilvēku līmenim. Viņš labprāt un ilgi dzēra, lai nonāvētu zemes sārņus grāmatu estētā. Viņš bēga no cilvēkiem, ja juta, ka tie var atraut viņu no abstraktās, estētisko iedomu pasaules. Maz pamazām Sudrabkalns sāka nicināt cilvēkus un dzīvi.”

Staļina trubadūrs

Vēl viens pamatīgs lūzums Sudrabkalna dzīvē notika, kad Latviju varmācīgi pievienoja PSRS. Pēc rakstura būdams bailīgs un nedrošs, dzejnieks kļuva par pakalpīgu varas apdziedātāju. Savā dzejā viņš slavēja padomju iekārtas jauncelsmi, saņemot par to materiālus labumus, uzslavas un apbalvojumus.

1947. gadā tika izdots Sudrabkalna krājums Brāļu saimē, kurā viņš cildināja padomju cilvēka patriotismu. Par to viņam piešķīra PSRS Valsts prēmiju. Vēlāk Sudrabkalns kļuva par Tautas dzejnieku un Sociālistiskā darba varoni.

Savā atmiņu romānā Piecas dienas Anšlavs Eglītis stāsta, ka okupācijas pirmajos mēnešos Sudrabkalns nepavisam nav uzvedies kā padomju varas apjūsmotājs un slavinātājs – tieši otrādi. Viņš bieži ieradies Atpūtas redakcijā, lai apciemotu savus draugus Aleksandru Čaku un Jāni Plaudi.

“Tramīgi apkārt lūkodamies un grūdienveidīgi runādams, Sudrabkalns stāstīja dažādus pretkrievu un pretkomunistu anekdotus, pie kam nosaukumu Padomju Latvija arvienu čukstēdams pārlaboja par Padumjā Latvija. Palicis prātā viņa deklamētās joku dzejas refrēna veidā atkārtotais pantiņš Slavēsim skaļi nu/Tautu tēvu Staļinu!”

Eglītis atceras, ka tolaik Sudrabkalns vēl joprojām bijis logofils – vārdu izgaršotājs un vīrs ar izsmalcinātu humora izjūtu. “Arvienu bija interesanti ar viņu patērzēt. Labu laiciņu ne viņš, nedz arī mēs citi vēl  īsti neapjaudām, kas ap mums notiek, cik katra cilvēka stāvoklis jaunajā režīmā bija nedrošs un ka mēs dīdījāmies uz visplānākā ledus.

Sudrabkalns bija viens no pirmajiem, kas aptvēra stāvokļa nopietnību un apturēja jociņus. Viņš nerādījās vairs apšaubāmajā Atpūtas redakcijā, bet meklēja draugus drošākās aprindās. Kad nodibināja Rakstnieku savienību, viņu jo bieži redzēja savienības miteklī Baznīcas ielā, kur darbojās arī laba bufete un ēdnīca.”

Lielāko daļu Baigā gada Sudrabkalns pavadījis degvīna mākonī. Kad sācies karš un krievi taisījušies bēgt, dzejnieks nebūt nav bijis noskaņots doties līdzi saviem pagrīdes draugiem. Anšlavs Eglītis stāsta: “Viņš neko sevišķu nebija nogrēkojis, laikrakstos rakstījis pavisam maz. Bet draugi negribēja viņu atlaist.

Redzēdami viņu svārstāmies, dzīru biedri Vanags un Rokpelnis, kam mājās palikt patiešām bija riskanti, piedabūja Sudrabkalnu uzrakstīt varen kaujiniecisku un pretvācisku dzeju, ko steigā iespieda lielākajā laikrakstā. Domāju, ka arī pēc šīs dzejas Sudrabkalnam nekas pārāk ļauns nenotiktu. Draugu viņam netrūka abās pusēs, un daudzi palicēji pūlētos viņu aizbildināt. Tomēr gluži bez riska stāvoklis vairs nebija. Sudrabkalns, kā nereti mākslinieki, pēc dabas bija ļoti bailīgs un bēga krieviem līdzi.”

Eglītis vēlāk sprieda, ka Krievija izlaida Sudrabkalnu kā caur gaļasmašīnu, simtprocentīgi pārmala un pārskoloja. Maigais un jūtīgais dzejnieks kļuva par padomju varas trubadūru. Kā dzejnieks viņš bija kļuvis impotents un neko nozīmīgu vairs nespēja uzrakstīt.

Kad Staļins jau bija miris un notika viņa personības kulta atmaskošana, Sudrabkalns kādā vēstulē ar nožēlu atzina: “Neviens no latviešu rakstniekiem nav apdzejojis Staļinu tik daudz un tik daudz reižu pieminējis avīžu rakstos kā es. Neviens arī nav tā bez mēra slavējis kā es.”

Bailes no cilvēkiem

Sudrabkalna dzīves apraksts nebūtu pilnīgs, ja netiktu pieminēts viņa psihiskais stāvoklis, kas nebija apskaužams. Līdz pat mūža galam dzejnieku vajāja dažādas psihiskas kaites. 1940. gada 1. aprīlī viņš vēstulē Aleksandram Čakam atklāja, ka viņam ir bail no cilvēkiem. Viņš nekā neuzdrošinoties darīt, turklāt viņu mokot mazvērtības komplekss un vajāšanas mānija. Sudrabkalnam bija vēl kāds defekts, proti, viņš raustīja valodu – jo vairāk uztraucās, jo vairāk stostījās.  

Ar laiku viņa psihiskais stāvoklis tikai pasliktinājās. Ikviens sīkums kļuva par iemeslu smagiem pārdzīvojumiem un paššaustīšanai. Viņš visu laiku baidījās, vai nav pārkāpis komunistiskās partijas vadlīnijas, piemēram, smagi pārdzīvoja un mocījās pašpārmetumos, kad LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss pēc kāda pasākuma viņam nepaspieda roku.

Par savām šaubām un bailēm viņš rakstīja savai paziņai, literatūras skolotājai Mirdzai Lībietei: “Mani nervi pēdējos mēnešos tā sajukuši, nemitīgas bailes no dažādām briesmām tā nogurdinājušas manu prātu, ka neredzēju vairs nekur izejas. Negribējās arī, kaunējos arī atkal griezties pie psihiatres, kas man daudz palīdzējusi. Tad devos uz laukiem.”

Citā vēstulē dzejnieks atzina, ka viņam ir hiperbolizēta vajāšanas mānija. Sākumā Sudrabkalns pie psihiatriem vērsās diskrēti, bet vēlāk reizi gadā devās ārstēties uz Maskavu, Kremļa slimnīcu.

Pašā dzīves nogalē dzejnieks daudzus pārsteidza, pavisam negaidīti apprecoties. Pēc Sudrabkalna 80. dzimšanas dienas nomira viņa saimniece Biruta Amermane, kura dzejniekam bija kalpojusi visu mūžu. Vēlāk dzejnieks Jūlijs Vanags izteicās, ka Biruta Amermane patiesībā bijusi ne tikai saimniece, bet arī Sudrabkalna sieva, tikai viņš to nav apprecējis.

Pēc Amermanes aiziešanas mūžībā Rakstnieku savienība sameklēja dzejniekam jaunu saimnieci –  Ernu Strautu. 1974. gada 11. novembrī viņa sāka pildīt savus pienākumus. Kā vēlāk stāstīja zinātāji, Sudrabkalns savai jaunajai saimniecei bija ļoti pieķēries, tāpēc izteicis pavisam negaidītu piedāvājumu – apprecēties.  

Viņu laulība tika reģistrēta 1975. gada 20. augustā, bet jau 4. septembrī Sudrabkalns slimnīcā nomira. Drīz vien Augstākajā tiesā nonāca prasība anulēt Sudrabkalna testamentu un laulību. Tika runāts, ka to pieprasījis rakstnieks Arvīds Grigulis, jo uzskatījis, ka Erna Strauta ir afēriste, kura vēlas piesavināties Sudrabkalna mantu. 1975. gada 15. decembrī Augstākā tiesa anulēja laulību un testamentu, tādējādi atzīstot Sudrabkalnu par nepieskaitāmu.

Šajā sakarā rakstnieks Zigmunds Skujiņš atcerējās: “Kam pirmajam iekrita prātā laulības ideja, grūti pateikt. Esmu pārliecināts, ka Erna Strauta tā nebija. 1975. gada 15. augustā laulību pieteica un 20. augustā reģistrēja. Oficiālā ceremonija notika specslimnīcas (toreiz Sverdlova ielā) palātā, piedaloties galvenajai ārstei Čeipstei, ārstei Strazdiņai, virsmāsai un uzņemšanas nodaļas darbiniekiem. No dzimtsarakstu nodaļas bija ieradies vadītāja vietnieks un fotogrāfs. Pēc nedēļas J. Sudrabkalns nomira. Un 1975. gada 15. decembrī Augstākā tiesa anulēja Jāņa (Arvīda) Sudrabkalna un Ernas Strautas, dzimušas Hincenbergas, laulību, pie viena anulējot arī testamentu.

Sprieduma pamatojums – Sudrabkalna nepieskaitāmība, kas tādējādi ir dokumentāli apstiprināta. Moris Erna Strauta savu darbu bija padarījusi, moris varēja iet. Ar tiesas lēmumu sabiedrības priekšā apkaunota kā viltniece, kas savtīgu mērķu dēļ ielauzusies cienījama mākslinieka dzīvē. Es redzēju Ernu Strautu kādus mēnešus pēc tiesas sprieduma. Viņa slīdēja, izdilusi kā ēna, visa trīcēdama. Medicīna šo nelaimi bezkaislīgi sauc par Parkinsona slimību.”

Dzejnieka dzīves gājumu nepavisam nevar nosaukt par veiksmīgu, drīzāk par traģisku. Sudrabkalna piemērs labi apliecina, cik viss šajā pasaulē ir mainīgs un nepastāvīgs. Padomju laikā viņš bija Tautas dzejnieks un Sociālistiskā darba varonis, viņa vārdā Rīgā nosauca bulvāri. Pārmaiņu laikos viņš no varoņa pavisam ātri pārtapa par nožēlojamu komunistu pielīdēju un kolaboracionistu, bet viņa vārdā nosaukto bulvāri Rīgā pārdēvēja par Anniņmuižas bulvāri.