Kā tagad dzīvo Valdis un Lilita Zatleri. Ciemojamies viņu ģimenes Rīgas dzīvoklī

Atceros, kā pirmoreiz tevi redzēju. Biji baltā džemperī, mati pagari, katrs uz savu pusi – kā tāda palmiņa. Tolaik ar Egilu Zariņu vadījām radioprogrammu, un es viņam teicu: „Nu ar tiem matiem būs kaut kas jādara!” Paskat, un tagad mati tevi klausa, izskatās pavisam smuki!
Valdis: Man bija ezītis, jo friziere teica, ka šis griezums ir vienīgais veids, kā manus matus savaldīt. Tā nostaigāju desmit gadus. Kad apnika, domāju – audzēšu garākus. Bet vai vari iedomāties, cik grūti pēc ezīša ir normāli matus izaudzēt?! Tad arī visi metās virsū, bārstīdami galēji pretējus viedokļus. Viens teica: „Šis griezums ir īpatnējs.” Otrs: „Šādi staigāt vispār nevar.” Taču kopš tā laika es neesmu nomainījis frizieri, mainījusies tikai frizūra.

Man arī jau kādus 15 vai pat 20 gadus ir viens frizieris, viens zobārsts. Pie svešiem iet man ir kauns.
Valdis: Pie visa ir jāpierod!

Jums mājās ir suns un kaķis – tāpat kā man. Es savu kaķīti paņēmu no patversmes Ulubele.
Lilita: Re kā, tas nozīmē, ka tevī slēpjas maiga dvēsele un tava bravūra ir tikai bruņuveste! Mūsu runcis Čārlijs arī ir no Ulubeles.

Valdis: Pa vasaru viņš dzīvo laukos, brīvā dabā. Staigā, ķer peles. Bet arī dzīvoklī jūtas labi. Viņam vienīgi nepatīk braukt ar auto.

Kāpēc suns ir tik resns?
Lilita: Viņš ir būdīgs, nevis resns!

Valdis: Tāds viņš ir jau kopš dzimšanas. Ir tie smalkie un trauslie bīgli, kuri, šķiet, ja tiem piedursies, apgāzīsies, un ir druknie, kā no zemnieku gala. Mūsējais ir tas druknais, ar platajām krūtīm.

Bet kaķis jau arī jums ir milzīgs! Viss te ir liels!
Valdis: To sauc par lielummāniju. (Abi smejas.)

Man nez kāpēc Lilitu gribas saukt par Lilli… Pazīstu vienu sievieti ar līdzīgu vārdu, un viņu saucu par Lilli. Vai tu, Valdi, mēdz Lilitu dēvēt kādā citā vārdā? Es, piemēram, sievu saucu par Mincesi – tas ir starp kaķi un princesi.
Valdis: Mums ir tādi standarta mīļvārdi, kā mīļumiņš. Kad bijām jaunāki, viņa man bija princesīte.

Tagad jau visapkārt ir princeses!
Valdis: Nu kaut kā negribas tagad pāriet gluži uz karalisko augstību. (Pasmaida.)

Nācu pie jums un domāju – negribu runāt par politiku. Jau sen padziļināti neinteresējos un nejūtos tik kompetents.
Valdis: Domā, ka visi tie kompetentie, kas politikā strādā, paši kaut ko saprot? Pēc manām domām, neviens tur neko īpaši nesaprot! Darbojas, kā māk, pēc savas saprašanas.

Par politiku domājot, man vienmēr kļūst tik skumji, es uzvelkos, un tas būtu briesmīgi, ka es atnāktu pie bijušā prezidenta uz mājām un sāktu gausties un lamāties.
Valdis: To var definēt arī kā „izkratīt sirdi”. Kam negadās.

Bet nevaru nociesties nepajautājis – ko domā par Šleseru?
Valdis: Manuprāt, Šlesers bija viens no Latvijas lielākajiem oligarhiem. Neko vairāk neteikšu. Esmu pietiekami gudrs un trenēts, zinu – dažreiz labāk klusēt. Tiklīdz teikšu kādu lieku vārdu, to izmantos pret mani. Taču bail no tādiem cilvēkiem man nav. To, ko viņš par mani saka, es vispār neņemu galvā. Kam man lieks rūgtumiņš sirdī.

Kāpēc Lilita visu laiku skrien kaut kur prom?
Valdis: Viņa pēc kaut kā aizgāja.

Nu nevajag par mani tā rūpēties! Visa kā jau ir gana. Lilita, beidz skraidīt apkārt!
Lilita: Es gatavoju kafiju!

Jums ir tik garšīgas kūkas uz galda. Es arī pa ziemu ēdu visu, kas garšo, bet pavasarī lieko nodzenu lauku darbos.
Valdis: Ir jau arī pavasara gavēnis.

Lilita: Es domāju, ka gavēnis tomēr vairāk ir prāta un gara attīrīšanai, nevis kaut kā aizliegšana miesai. Zinu dūšīgus cilvēkus, kas mēdz gavēt, bet pēc gavēņa neizskatās, ka būtu nokritušies svarā. Turklāt Lieldienās viņi no galda gandrīz nemaz neatiet. Mēs ģimenē gavēt nemēdzam.

Es reiz runāju ar svēto tēvu. Viņš sacīja: „Ja tu negribi, tev arī nevajag.” Un vīrietim gavēt nevajagot vispār, jo ir jāēd gaļa, lai būtu spēks fiziski strādāt. Ja gribi, tad pietiek ar trim dienām gavēņa sākumā un trim dienām beigās – tā man teica mācītājs.

Valdis: Virtuve mūsu mājoklī ir tā vieta, kur norisinās vislabākās sarunas.

Man dzīvoklī ir maza virtuvīte, tikai tāds kakts… Paši gatavojam, nemitīgi tāds sadzīvisks bardaks, un nav tik smuki un kārtīgi, kā pie jums. Mums vienkārši netīk ēst ārpus mājas.
Lilita: Mums arī!

Lilita, nu neej taču atkal prom!
Lilita: Es uzlikšu uz galda konfektes.

Man ir viens jautājums, un gribu, lai tu esi klāt! Atceros, reiz tikāmies un gandrīz visu vakaru norunājām par ūdensrozēm.
Lilita: Tas jau nav ar mani jāapspriež! Ūdensrozes, parastās rozes, tomāti un viss pārējais – tas ir Valda kompetencē.

Valdis: Viss, kas ir dabā, tas ir mans, viss, kas ir telpā, – Lilitas. Kad ziedi jāizaudzē, to daru es, bet, kad tos ienes telpā, tā jau ir Lilitas darīšana. Tas mums abiem dikti patīk – nevis puķu tirgū meklēt ziedus, bet nest iekšā savējos no dārza.

Man kādreiz bija liels rozārijs ar parka rozēm. Ziedi bija kā pojenēm – tieši tādi, kā krievu tantēm uz lakatiem. Tad bija regulāri pilnas vāzes mājās, visu vasaru! Bet kāpēc ziemā tev kā dārzniekam nav pilnas palodzes ar kastēm? Varēji kaut garšaugus sasēt. Neder?
Valdis: Garšaugi tagad ir pudelītēs, burciņās un saldētavā. Garšaugus jau nemaz tik daudz nevajag. Ja saliec pilnu palodzi ar garšaugiem, tie ātri izaug, aromāts pazūd, un tie pārtop par vienkāršiem augiem. Visiem tiem zaļumiem pats svarīgākais ir sākums. Rukola, kad izdīgst maziņa, ir pavisam ar citu garšu nekā veikalā.

Bet tev kā dārza rūķim – kur ķer to prieku tagad ziemā dzīvoklī? Varbūt ir kāds slepenais vaļasprieks – skrūvēšana, montēšana vai tamlīdzīgi?
Valdis: Vecais teiciens: ragavas taisa vasarā, ratus – ziemā. Ir taču tikai pāris mēnešu, un visam jau jābūt izplānotam. Vasara ir īsa, pavasaris pavisam īss. Tālab ziemā nodarbojos ar plānošanu un domāšanu, ko darīsim martā, ko maijā, jūnijā. Vispirms viss tiek izplānots galvā, pēc tam to visu uzlieku uz papīra. Jāpaskicē, jāpadomā.

Lilita: Pēc tava ieteikuma nopirkām garo sarkano papriku, paņēmām sēklas, bet nekas tur neiznāca…

Valdis: Paauga pavisam nedaudz, un vienā dienā visi dzinumi, kā draudzīgi sarunājuši, nomira. Tāds mākslīgais hibrīds vien izrādījās.

Nav tā, ka tagad, kopš vairs neesi prezidents, abi beidzot varat normāli dzīvot?
Valdis: Naivums! Lilita man kādreiz vaicāja: „Kā domā, cik ilgi vēl turpināsies tas periods, kad cilvēki mūs pazīs, fotografēs visur, kur ejam?” Atbildēju: „Domāju, kādi seši mēneši, varbūt gads.”
Tagad ir pagājuši jau gandrīz seši gadi, kopš neesmu prezidents, un man nākas Lilitu nostādīt fakta priekšā: „Nomierinies, tas nebeigsies nekad.”

Tas ir briesmīgi!
Valdis: Bet ir alternatīva – aizbraukt uz savu lauku māju un pavadīt tur gan vasaras, gan ziemas. Bet ziemā Rīgā ir tik interesanta dzīve…

Tu nenogursti visu laiku kaut kur iet?
Lilita: Mēs esam izlutināti ar labu mākslas dzīvi. Operas, koncerti, izstādes. Rokas stiepiena attālumā tas viss ir!

Bet jūs nenogurstat? Tas taču ir gandrīz vai kā ēst kūkas katru dienu, tās sāk šķebināt!
Lilita: Nē, mākslu nevar kā kūku atēsties.

Bet Lilita, tu padomā, cik tev drēbēm ir jābūt!
Lilita: Neuzskatu, ka ir jābūt desmit skapjiem ar apģērbu.

Un, Valdi! Cik tev uzvalku vajag?
Valdis: Man labi, neko jaunu nevajag. Vispirms jānovalkā tie uzvalki, kas bija vajadzīgi prezidentūras laikā.

Tie vēl der? Liekas, esi švakāks kļuvis.
Valdis: Apmēram tas pats vien ir, tikai seja nedaudz mainījusies.

Jā, gadi dara savu… Man taču septembra beigās sirdī stentu ielika! Gandrīz kājas atstiepu. Kā jūs domājat, vai vārds pensionārs ir sinonīms vārdam vecums?
Lilita: Ne visiem. Mani, piemēram, tas nekādi nav ietekmējis, un to saku arī citiem – dvēsele jau nenoveco. Dvēsele jūtas tieši tāpat kā deviņos, desmit gados, vienkārši  dzīves laikā ir klāt nākušas zināšanas, pieredze. Bet iekšējā izjūta ir tieši tāda pati.

Jā, tu noveco fiziski, noveco izskatā – tā gravitācija ir, tā strādā, bet nu un?
Valdis: Dāvid, vai tev pašam ar veselību tagad viss kārtībā?

It kā jā. Tikai daudz zāļu jādzer. Labi, ka kompensējamās. Man sirdī ielika unikālu stentu, kas pats ar laiku sadalās un izšķīst. Tādi esot tikai 20 000 cilvēkiem pasaulē.
Valdis: Nu re, tad tu esi eksperimentālais!

Kā daudzi tagad – rindā mirst! Šausmas! Baigi labā sajūta, ka ir izdevies izglābties.
Valdis: Jā, tagad tu zini dzīvības un dzīves vērtību.

Esot ārpus Latvijas, kad neesat oficiālā braucienā, ir bijis, ka cilvēki nāk klāt?
Valdis: Regulāri! Kad lidojām uz Austrāliju, pārsēšanās bija Abū Dabī. Lidostā staigājām gar veikaliem, gaidot reisu, un te pēkšņi pienāk sieviete un sveicina: „Labdien, prezidenta kungs! Iesim uz biznesa laundžu!” Atbildēju: „Paldies, bet mums ir ekonomiskās klases biļetes, biznesa laundžs nav paredzēts.” Viņa smaidot aicina: „Nē, nē, nāciet! Es tur strādāju, šodien esmu galvenā. Iepazīstināšu jūs ar savām kolēģēm, nofotografēsimies.” Tas bija ļoti patīkami.

Lilita: Šī latviete Abū Dabī dzīvo jau 15 gadu, ir precējusies ar indieti un ar dzīvi ir ļoti apmierināta.

Valdis: Latvieši ir ļoti globāla tauta. Nav tā, ka dzīvojam tikai mazā zemes gabaliņā, ko saucam par Latviju. Mēs esam visur un kontaktā ar visiem.

Kā visbiežāk sveši cilvēki jūs uzrunā? Ko saka? Ko jautā?
Lilita: Kā kurā reizē. Valdim bieži nāk klāt un lūdz nofotografēties. Gan Latvijā, gan ārzemēs lielākoties ļaudis viņu aizvien uzrunā par prezidenta kungu.

Gadās arī kuriozi. Reiz kāda kundze man pienāca klāt un sāka aizrautīgi stāstīt par Valda Zatlera sievu. Vēl nereti ir tā, ka sveši cilvēki saka: „Jūs esat ļoti līdzīga prezidenta Zatlera kundzei!”

Bet par iepirkšanos... Pastāstiet, kā tas notiek! Veikalā taču visi uz jums skatās.
Valdis: Tieši tā.

Lilita: Un labākais ir tas, ka pārdevēji stāsta klientiem, ka mēs bijām, ka mēs to un to nopirkām. Ir gadījumi, kas atbilst patiesībai, bet ir arī, kad labdabīgi izmanto mūsu vārdu. Ir bijis, ka man pazīstamas sievietes pēc tam atstāsta sarunas ar pārdevējām, kas stāstījušas – šo Zatlera kundze nopirka...

Par tādiem gadījumiem pasmaidu. Katrs mēģina kaut kā prezentēt sevi. Bet vispār cenšos ārzemju braucienos izbrīvēt kādu laiciņu veikaliem. Citur mūs tā nepazīst, ir arī lielāka izvēle, cita kvalitāte, citas cenas.

Lilita, par tavu stilu runājot, man nav nekā slikta, ko pateikt. Ir prezidentu kundzes, kas ģērbjas izsmalcināti, interesanti, kā kādreiz Dace Seisuma, bet ir arī redzēti varianti, kad varu tikai nošausmināties – lauki kas lauki! No laika, kad Valdis bija prezidents, nav palicis atmiņā nekas, par ko varētu piesieties. Tu esi tā smuki pa vidu turējusies...
Lilita: Starp laukiem un pilsētu?! (Visi smejas.)

Pastāsti, kur liec drēbes, kas ir apnikušas?
Lilita: Atdodu. Vienkāršākās uz laukiem paziņām. Viņiem gluži nav, kur vilkt svinīgus kostīmus, garās vakarkleitas vai kurpes uz augstiem papēžiem. Tās atdodu draudzenēm un neinteresējos, kam viņas aizdod tālāk. Tādu revīziju skapī parasti veicu divreiz gadā. Man patīk, ja mājās ir maz lietu.

Kā, Valdi, bija laikā, kad strādāji par ārstu? Tad ģērbies, jo bija jāģērbjas, vai tomēr patika pucēties?
Valdis: Ārsts strādā pat 14 un 16 stundu diennaktī, un arī tagad nekas nav mainījies. Līdz ar to ārstam pietiek maksimums ar diviem uzvalkiem. To man bērnībā ieaudzināja, ka jābūt ir vismaz diviem baltiem krekliem un izejamo kurpju pārim.

Vienīgā fīča, ko darīju, būdams ārsts, - valkāju baltus kreklus. Citi tā nedarīja. Kad kļuvu par slimnīcas direktoru, visiem piespiedu nēsāt kaklasaites. Teicu, ka solīdiem cilvēkiem jāatstāj solīds iespaids.

Bet bija arī kuriozs, kad, saskatījušies amerikāņu filmas, kurās ārsti nenēsā baltos halātus, pamēģinājām darīt kā viņi un nācām uz darbu uzvalkā. Bet slimniekiem tas ļoti nepatika, un pēc divām nedēļām mēs to izbeidzām. Cilvēki atklāti sāka teikt, ka ir atnākuši pie ārsta, nevis kaut kāda ierēdņa.

Tauta savus varoņus mēdz apdāvināt. Jums ir kādreiz trāpījies kas briesmīgs?
Valdis: Gluži briesmīgas dāvanas neesmu saņēmis. Bet ir viena dāvana, kuru saņemot parasti nenovērtē… Tās ir adītas zeķes.

Kad tās uzdāvina, lielākoties nodomājam – atkal zeķes, cik tad to vajadzīgs?! Bet, kad tās zeķes neviens vairs nedāvina un iepriekšējās ir novalkātas, tad ir, par ko padomāt. Adītas zeķes ir perfekta dāvana!

Lilita: Dāvināt vajag nevis lietas, bet sajūtas. Piemēram, sveces tagad, ziemas laikā. Tu uzdāvini otram gaismu un noskaņu!

Zaļas vajag dāvināt, jo zaļas sveces ir uz naudu!
Lilita: Liecies mierā! Citiem ir sarkani maki un vēl viss kaut kas un tāpat nekas nemainās.Naudu tikai pats var nopelnīt. Cerēt, ka sveces dedzināšana dos pārticību, ir naivi!

Valdis: Tieši tā! Man patīk saņemt praktiskas lietas. Ja saņemu groziņu ar āboliem, esmu ekstāzē!

Vai kapli.
Valdis: Ar to ir grūtāk, jo ir jāzina, kāds kaplis man varētu noderēt. Tās pārmudrītās dāvanas reti kad trāpa desmitniekā.

Mums dzīvoklī ir daudz gleznu. Lielāko daļu no tām neesam pirkuši. Gleznas ir sadāvinājuši draugi mākslinieki.

Pērn jums bija diezgan apaļa kāzu jubileja.
Lilita: Pavasarī apritēja 25 gadi.

Ko darījāt?
Lilita: Vīnes Operā noskatījāmies Trubadūru ar Annu Ņetrebko. Bija, protams, iespēja svinēt mājās kuplākā kompānijā, bet mēs izvēlējāmies šo notikumu atzīmēt divatā. Vīne ir viena no manām mīļākajām pilsētām.