Sfinksa Lotes saimniece Ieva: "Pūkainie kaķi man tagad šķiet dīvaini"

“Bērnībā man bija gan kaķis, gan mazāki kustoņi – kāmīši un jūras cūciņa, tāpēc pie mājdzīvniekiem esmu pieradusi. Manuprāt, ja cilvēkam patīk dzīvnieki un bērnībā bijis kāds mājdzīvnieks, viņš arī pieaudzis agri vai vēlu tiks pie sava mīluļa. Es gribēju kaķi, taču man ir alerģiska reakcija uz putekļiem un spalvām. Sapratu, ka variantu ir ļoti maz, gandrīz vienīgā izvēle – sfinkss. Par viņiem biju daudz lasījusi, taču man nebija ne jausmas, kādi viņi izskatās dzīvē, tāpēc, atrodot piedāvājumu, ka var pieteikties uz nupat piedzimušiem sfinksa kaķēniem, devos pie viņiem ciemos. Kad ieraudzīju plikos krunkainos kunkulīšus kafijas krūzītes lielumā, samulsu. Vai tie tiešām ir kaķi? Neizskatījās... Taču, aizbraucot pie viņiem otro un trešo reizi, kaķēni man drīz vien iepatikās. Tagad, kad augām dienām redzu sfinksu, man diezgan dīvaini šķiet visi pūkainie kaķi.

Biju lasījusi, ka sfinksi esot aktīvi, taču nevarēju iedomāties, ka tik ļoti! Lote ir hiperaktīva, kustīga un veikla. Kad bija mazāka, skrēja un lēkāja zibens ātrumā. Skatos – kaķis virtuvē ēd, aizeju uz guļamistabu – šis jau gultā. Prieks par jauno iemītnieci mijās ar nelielu izmisumu. No vienas puses, kaķēns foršs, no otras – tīrais ārprāts, kad visas nakts garumā viens trakais lēkā tev pa muguru! Pēc divpadsmit stundu garas darbadienas atnāku mājās, lai atpūstos, bet Lotei, kura visu dienu ir gulējusi, sākas ballīte. Turklāt lēkāšana pa mani, kad guļu, bija viņas iecienītākā izklaide! Pirmās divas nedēļas dzīvoju neizgulējusies, kamēr ar dažādām metodēm iemācīju kaķeni tā nedarīt. Tagad Lotei ir divi gadi, viņa ir paaugusies un mazliet nomierinājusies, bet joprojām ļoti alkst uzmanības, ir ziņkārīga un grib spēlēties. Lote joprojām nekautrējas no rītiem uzlīst man uz sejas, ja es neceļos augšā tik agri, cik viņai gribētos.

Kaķis atšķirībā no suņa grib būt mājās galvenais. Vienalga, vai tas ir kaķis dīvānspilvens vai kaķis aktīvists, jebkurā gadījumā viņš grib būt tas, kurš diktē noteikumus. Tāda ir arī Lote. Lai arī draudzīga, tomēr uzstājīga. Starp mums noris nemitīga cīņa, kura būs autoritāte un kurai būs taisnība. Kad ierodos mājās, viņa vienmēr mani izlamā, ļoti nepatīkami un skaļi ņaudot, un viņas kliedzienus var dzirdēt jau mājas pagalmā. Parasti kaķiem ir vienalga, kad saimnieks atgriežas mājās, viņš pat nenāk paskatīsies, kas atnācis. Taču manējā gaida tik ļoti, ka dusmojas un jūtas aizvainota. Lotei patīk būt sabiedrībā, un, jo mājās vairāk cilvēku, jo labāk. Viņa kā suns nāks katru apostīt un pieprasīs paspēlēties, dīvānā mierīgi negulēs. Lotei arī pašai patīk iet ciemos. Esam kopā ciemojušās pie kaimiņiem. Sevišķi viņai patīk vīrieši – ja kompānijā būs viens vīrietis, Lote sēdēs viņam klēpī.

Pēc kaķa lielā vēdera uzreiz var redzēt, ka es viņu lutinu. Nesen bijām vizītē pie veterinārārsta, kurš aizrādīja, ka Lotei ir liekais svars. Vajadzētu svērt četrus kilogramus, puskilograms ir virs normas. Vaicāju ārstam, kad man jāsāk uztraukties. Izrādās – jau tagad. Uz jautājumu, kas būtu darāms, ārsts atbildēja: “Man nejautājiet, es nezinu! Mans kaķis arī ir resns.” Manuprāt, lielākajai daļai kaķu svars ir virs normas, īpaši, ja dzīvnieks ir sterilizēts vai kastrēts. Lote ļoti daudz ēd. Viss, kas tiek ielikts bļodā, tūlīt tiek izēsts. Kad bļodiņa tukša, viņa nāk pie manis diedelēt. Kā lai neiedod gabaliņu svaigas liellopa gaļas, kuru grasos pagatavot, ja viņa ar tik lūdzošām acīm uz mani skatās... Kā vēl viņu lutinu? Griežu nagus, tīru ausis un lieku vannā. Sfinksi ir jāmazgā ik pēc pāris dienām, jo viņi daudz svīst. Manai Lotei mazgāties bļodā nepatīk, grib kā princese – vannā.

Ja tev ir mājdzīvnieks, tu nekad neesi viens, un tas ir pozitīvi. Arī, ja nakts tumsā kaut kas klab vai čaukst, vai nokrīt, vari visu norakstīt uz kaķi un gulēt mierīgi. Dzīvnieks mājās nozīmē arī rakstura pārbaudi. Ja plānoju ceļojumu vai garākas brīvdienās ārpus mājas, jādomā, kur to huļiganku atstāt, kas par viņu parūpēsies. Un, protams, mācos būt pacietīgāka, lai gan atzīšos, ka reizēm Loti, kad viņa sāk vārīt ziepes, salamāju arī skaļāk un dusmīgāk. Kaķenei palaidņoties patīk, un viņa to dara speciāli, lai pievērstu man uzmanību, kaut ko apgāž un gaida reakciju. Tāpēc arī nenosaucu viņu par Šarloti, kā gribēju sākotnēji. Brīžos, kad kaķis kaut ko ir sastrādājis un man emocijas iet pāri, grūti tik garu vārdu izteikt.

Līdzīgas gan mēs neesam. Kaķi, manuprāt, no cilvēka rakstura neko nepārmanto, kā tas varbūt ir ar suņiem. Kaķis ir sava ceļa gājējs, viņu grūti izaudzināt. Vienīgais – mēs abas esam salīgas. Viņa ziemā sildās uz radiatora, es – zem segas. Aukstajās dienās viņa nereti nāk gulēt pie manis gultā – palien zem segas un pat uzliek uz spilvena galvu. To gan viņa iemācījusies no manis.”