Fotogrāfs Toms Kalniņš: "Ja vecāki nebūtu ar pazīstamiem vārdiem, šajā vidē izsisties būtu grūtāk"

“Manas pirmās bērnības atmiņas saistās ar iešanu tēvam līdzi uz bildēšanu stadionā, kur es tāds mazs – 4–5 gadus vecs – sēdēju viņam blakus vai skraidīju apkārt. Pēc tam abi ar māsu skatījāmies, kā tēvs virtuvē, Krāsotāju ielā, kur atradās laboratorija, attīstīja bildes. Atmiņā palikusi arī dauzīšanās pa stāviem Preses namā.”

Toma teikto smaidot papildina tēvs: “Dzejnieks un sporta redaktors Juris Brežģis ar hronometru uzņēma laiku, cik ātri Toms apskries apkārt lielajam, aptuveni 200 metru garajam koridoram. Mēģināja nokausēt viņu, taču hronometrs nokusa ātrāk!”

Toms atzīst, ka bērnībā bijis palaidnis, taču tēva fotoaparātu nav aizticis, jo vairāk saistīja vieglatlētikas treniņi. Interese par fotogrāfiju parādījās, tikai sasniedzot 20 gadu vecumu. Lai gan abi vecāki uzskata fotožurnālistiku par radošu un vienlaikus diezgan skarbu darbu, viņi neredz iemeslu, kāpēc dēlam nebūtu jāiet vecāku pēdās. “Vecākiem nav nekādas darīšanas, ar ko nodarbojas bērni!” uzskata Ints. “Smejos, ka fotožurnālistika ir visvieglākā profesija pasaulē – darbs ar vienu pirkstu. Ir tikai daži sīkumi – jābūt īstajā vietā un īstajā laikā. Būt informētam un vienmēr gatavībā – tas ir smagākais.”

1991. gadā Ints un Valda nodibināja pirmo neatkarīgās preses fotoaģentūru A.F.I., kas vēlāk kļuva par Toma pirmo darbavietu un Valda – par dēla darba audzinātāju. “Viņa visiem bija kā māmiņa, kas palīdzēja apstrādāt bildes. Nobildē, atdod karti un skrien tālāk uz nākamo pasākumu. Sastrādāties bija viegli – galvenais spēt saglabāt pacietību un mieru.”

Toms nekautrējas atzīt, ka mamma un tētis daudz palīdzējuši viņa karjeras izveidē. “Ja vecāki nebūtu fotogrāfi ar pazīstamiem vārdiem, man šajā vidē izsisties būtu grūtāk. Viņi ir mani eņģelīši. Regulāri atrādu savas fotogrāfijas, lai vecāki izteiktu viedokli un konstruktīvu kritiku.”

Taču fotografēšanas stilā Toms nav ietekmējies ne no Inta, ne Valdas. “Visi trīs esam bildējuši vienu pasākumu, bet katram bildes sanāca atšķirīgas. Kad apskatu tēva bildes no braucieniem, bieži vien nodomāju: “O, šī ir skaista fotogrāfija”, taču neesmu pārliecināts, vai es tajā situācijā būtu fotografējis tāpat. Katrs redz citādāk.”

Atbildot uz jautājumu, ko Toms ir iemācījies no vecākiem, viņš nedomājot saka: “No tēva esmu mācījies visu darīt pēc iespējas ātrāk. Piemēram, ja fotografē futbolu, līdz mača beigām jau ir jānosūta pāris bildes. No mātes esmu iemācījies mieru un pacietību. No abiem – mīlestību uz darbu. Reizēm man pietrūkst degsmes, ko redzu tēvā un mātē.” Fotožurnālistikā ļoti svarīga ir žurnālista oža – sapratne par to, kas ir un, kas nav būtiski.

Svarīgs ir saturs un stāsts. “Cilvēku ar vienu fotogrāfiju var iznīcināt vai padarīt par varoni. Fotogrāfija ir daudz nežēlīgāka par vārdiem,” uzskata Ints: “Nestāstīt to, kam pats netici. To Toms varētu paņemt no mums, un tas viņam būtu jāmācās.”

Ints, smejoties atceras fotogrāfa Imanta Prēdeļa teikto – fotožurnālistika, tāpat kā prostitūcija, nav profesija, bet dzīvesveids, un Valda vīram piekrīt: “Tu tajā procesā vienkārši dzīvo. Nav iespējams, piemēram, sarunāt tikšanos ar draugiem sestdienā, jo pēkšņi tajā dienā kaut kas notiek, un viss ir jāatceļ.

Tā ir realitāte, kurai Toms dažreiz spurojas pretī.” Viņš iebilst, ka neko nenožēlo: “Ja būtu vēlreiz jāizvēlas, es izvēlētos fotogrāfiju. Vecāki ir drusku...” “Ķerti!” smejas Valda. “Nē! Vecāki par mani!

Manī vēl ir jaunieša instinkti – gribas patrakot vai pievērsties kādam privātam jautājumam. Kā jau vecāki minēja, fotožurnālistam jābūt darba gatavībā 24 stundas diennaktī. Ir bijuši gadījumi, kad ieplānoju kaut kur aizbraukt ar draudzeni vai draugiem, bet pēkšņi uzrodas kāda aktualitāte un jādodas fotografēt. Arī apkārtējiem nereti ir grūti sadzīvot ar šādu dzīvesveidu.” Valda apliecina – ir ļoti maz cilvēku, kas spēj pieņemt, ka darbs vienmēr būs pirmajā vietā. “Mēs, piemēram, pat nebijām uz meitas kāzām, jo bija jāfotografē Japānas imperators,” viņa atzīstas.

Darbojoties trauksmainajā fotožurnālista profesijā, Valda dēlam novēl nonākt saskaņā un līdzsvarā ar sevi. “Lai nebūšanas nevarētu izsist no līdzsvara. Novēlu iegūt budistu pieeju dzīvei un mieru sevī – tad arī labāk uztversi apkārtējos notikumus.” Ints dod praktiskāku padomu – neslinkot un bildēt visu, kas ir apkārt.

“Viss mainās – dzīve, situācijas, mode, pilsēta. Tas, kas patlaban liekas vispārpieņemts un acīm redzams, pēc 50 gadiem būs unikāls. Es pieļāvu kļūdu un izmetu visus negatīvus, kuros bija redzama ražas novākšana, pirmrindnieki, rūpnīcas, un ļoti to nožēloju. Toreiz man likās, ka tā ir pareizi, jo eju uz jaunu dzīvi, atmodu, brīvo presi. Nekad tā nedari! Pat ja tajā brīdī tas tev liekas neinteresanti, saglabā! Galvenais ir fotografēt katru dienu – kaut kas no tā visa izrādīsies vērtīgs.”