Ēriks no Nigērijas par to, kā pārvarējis kultūršoku un nodibinājis ģimeni Latvijā
Kad nigērietis Ēriks Ihečukvudere Okoroego (37) pirmo reizi ieradās Latvijā, viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas īsti notiek šajā valstī. Viņš devās ceļā, paļaujoties uz kāda studentu apmaiņas programmas pārstāvja teikto, ka “tur ir līdzīgi kā Lielbritānijā”, un līdz tam pat nepamēģināja izpētīt Latviju "Google". Kaut arī pirmie gadi svešajā valstī bija grūti, pats ceļojums izrādījās liktenīgs – Ēriks sastapa savu nākamo sievu Sabīni.
Uz Rīgu Ēriku atveda vēlme turpināt studijas. Nigērijā viņš nolēma savas profesionālās gaitas sākt informācijas tehnoloģiju nozarē un pēc konsultācijām ar Latvijas akadēmisko aprindu pārstāvjiem, kuri pirms vairākiem gadiem viesojās Nigērijā, reklamējot studijas mūsu valstī, nosprieda, ka Rīga varētu būt piemērots galamērķis.
Pirmais kultūršoks
“Tolaik vēlējos izraudzīties vietu, kura maksimāli atšķirtos no manas dzimtās valsts. Nigērijā ir daudz labu skolu un iespēju iegūt kvalitatīvu izglītību IT jomā netrūkst. Piedāvājumu studēt Latvijā pirmo reizi saņēmu jau pirms vairākiem gadiem, taču tolaik mani tas neieinteresēja. 2012. gadā beidzot nolēmu, ka tas tiešām ir man. Liela daļa nigēriešu dodas studēt uz Lielbritāniju vai ASV, taču es vēlējos pamēģināt ko atšķirīgu, izmainīt savu domāšanu. Tieši tas mani iedvesmoja doties uz Latviju,” Kas Jauns Avīzei skaidro Ēriks, kurš pēc ierašanās uzsāka studijas Rīgas Tehniskajā universitātē.
Pirmie mirkļi pēc izkāpšanas no lidmašīnas bijuši satraukuma un neizpratnes pilni. “Kur visi ir, es pie sevis domāju. Visapkārt bija tikai zaļi lauki, mežs un ļoti maz cilvēku,” atceras Ēriks. “Nigērijā mīt ap 200 miljoniem iedzīvotāju un pilsētu ielas ir pārpildītas. Tas, ko ieraudzīju Latvijā, mani sākumā patiesi izbrīnīja.”
Pēcāk, sarunājoties ar taksometra šoferi, viņš gan sapratis, ka pagaidām vēl atrodas lidostas teritorijā un, lai tiktu līdz Latvijas galvaspilsētai, kādu brīdi vēl vajadzēs pavadīt ceļā. Pirmos iespaidus par Latviju raisīja arī krasi atšķirīgais klimats – Ēriks pie mums ieradās novembrī, ģērbies vien uzvalkā.
“Iepriekš, kad devos pēc vīzas, man prasīja, vai vispār zinu, uz kurieni braucu, un skaidroja, ka Latvijā rudens mēdz būt ļoti auksts. Tolaik, pat nenojaušot, cik nopietna ir reālā situācija, atcirtu, ka man ir jaka. Drebuļi piemetās pavisam drīz pēc izkāpšanas no lidmašīnas!” smej Ēriks.
Tukšas ielas un svešāda pārtika
Arī pēc nokļūšanas Rīgas centrā Ēriku nav pametis mulsums. Ļaužu joprojām bijis neierasti maz, trūcis arī citu valstu centriem raksturīgās satiksmes un ielu kņadas.
“Jāatzīst, ka biju nedaudz vīlies, jo pārstāvji, kuri man stāstīja par Latviju, teica, ka šeit viss esot kā Lielbritānijā, turklāt visi protot angļu valodu. Jau no paša sākuma sapratu, ka tas īsti neatbilst patiesībai,” ar smaidu stāsta Ēriks. Patiesā aina gan viņu neesot pārlieku satraukusi.
Kultūršoks, nenoliedzami, bija, un sākumā cauri smadzenēm izskrēja doma atgriezties, taču beigās Ēriks pieturējās pie sava plāna: “Skatos uz lietām ar atvērtu prātu. Jā, šeit trūka man ierastā pilsētas ritma, taču tajā pašā laikā Latvija man bija kas jauns – tieši to arī vēlējos, plānojot studijas ārzemēs.”
Pirmā nedēļa svešajā zemē pagāja, kārtojot ilglaicīgai dzīvošanai nepieciešamo – iegūts telefona numurs, izpētīta apkārtne, apzināti ikdienā nepieciešamie veikali, iegādātas šiem platuma grādiem un gadalaikam atbilstošas drēbes.
Universitātē Ērikam iedota Rīgas karte, taču iepazīt Latvijas galvaspilsētu viņam palīdzējis kāds studiju biedrs no Nigērijas, kurš bija ieradies pirms divām nedēļām un jau paguvis aprast ar vietējo kārtību. Diezgan grūti sākumā bijis ar pārtiku: “Ilgi nespēju pierast pie vietējiem produktiem. Pārsvarā pārtiku no rīsiem un vistas gaļas. Kā piedeva bija kečups.”
Šķita, ka kādu aizvainojis
Rīgas ielās Ēriks arī sajutis pirmās kultūras un uzvedības atšķirības starp Nigēriju un Latviju. “Sākumā man bija nepierasti, ka latvieši ir tik nosvērti. Staigājot pa veikaliem, nemanīju, ka cilvēki cits cita virzienā kaut reizi palūkotos ar smaidu. Nigērijā tas ir pilnīgi normāli – var droši iet klāt nepazīstamai personai un uzsākt sarunu tā, it kā jūs būtu labi draugi. Ja godīgi, pirmajās dienās Latvijā no skatieniem manā virzienā radās iespaids, ka esmu kādu aizvainojis. Pagāja gana ilgs laiks, kamēr sapratu, ka latviešiem nepieciešams ilgāks laiks, lai viņu starpā izveidotos kontakts. Man kļuva skaidrs, ka garāmejošo sejas nebūt neatklāj to, kas ir viņu prātos. Šobrīd zinu, ka savos dziļumos latvieši var būt pat ļoti silti un atvērti pret citiem.”
Latvieši aplaudē, nigērieši met naudu
Laika gaitā Ēriku mulsinājušas arī daudzas citas lietas. Sākotnēji visai savādi šķituši kultūras sarīkojumi, kuros ieplānots tikai viena veida priekšnesums – piemēram, pēc akadēmiskās mūzikas koncerta, kur savu instrumentu spēlējusi paziņa no universitātes, Ēriks bijis neizpratnē, vai tiešām viss jau beidzies un nekas cits nesekos?
“Kultūras pasākumus Nigērijā raksturo liela dažādība. Viena sarīkojuma ietvaros mēdz uzstāties visdažādāko veidu mākslinieki. Arī aplaudēšanas tradīcija man šķita neierasta, jo pie mums šādos gadījumos ar specifisku žestu gaisā skatuves mākslinieka virzienā pasviež papīra naudu. Nestrīdēšos – jūsu paslavēšanas veids šķiet praktiskāks!” smej Ēriks.
Samulsumu pēc nosēšanās lidostā radījuši arī pasažieru aplausi pilotam: “Biju totālā neizpratnē! Pie mums nekad ko tādu nebiju ievērojis. Saprotu, ka šādi jūsu valstī pasakās pilotam par labi padarītu darbu, un tas, patiesību sakot, ir ļoti pareizi.”
Ticība, nevis uzdzīve
Runājot par dzīvi Rīgā, neizpaliek jautājumi par ballītēm un Vecrīgas naktsdzīvi, taču Ērika atbilde sagrauj ierastos priekšstatus par studentiem: “Es ierados šeit, lai mācītos un pilnveidotos, nevis izklaidētos. Tā domāju gan toreiz, gan arī tagad. Papildus tam nodoties pārliekai bezrūpībai un nesamērīgām izklaidēm mani attur ticība.”
Ēriks ir pārliecināts kristietis, un tieši ticība, nevis uzdzīve naktsklubos viņu saveda kopā ar Sabīni. Viņi satikās pirms pusotra gada evaņģēlisko kristiešu draudzē Dieva mājas Rīgā. “Tolaik viens no maniem draugiem precējās ar vienu no Sabīnes draudzenēm. Pēc tam satikāmies vēl pāris reizes un laika gaitā iepazinām viens otru labāk, līdz es nolēmu pateikt Sabīnei, ka vēlos būt ar viņu. Mums šis process notiek nedaudz citādāk – atklāju savas vēlmes un nolūkus bez liekas vilcināšanās. Tā nu esam nonākuši šeit. Domāju, ka arī es viņai patīku,” smej Ēriks.
Ar vecākiem satiekas avārijas dēļ
Sabīne ir no Liepājas, Rīgas Stradiņa universitātē studējusi medicīnu, tagad turpina specializēties par ausu, kakla un deguna ārsti. Abi apprecējās aptuveni pirms gada un šobrīd audzina trīs mēnešus vecos dvīņus, puisīti Davidu Obinnu un meitenīti Adannu Esteri.
Sabīne ir pieņēmusi vīra uzvārdu – Okoroego. Ēriks jau ir pabeidzis studijas Rīgas Tehniskajā universitātē un šobrīd strādā starptautiskā IT kompānijā, programmēšanas jomā kā komandas vadītājs. Taču, neskatoties uz puiša raksturu, izglītību, panākumiem un reliģisko pārliecību, iegūt Sabīnes vecāku labvēlību nebijis viegli. Sabīne šo laika posmu atceras kā satraucošu, Ēriks – kā visnotaļ smieklīgu.
“Vēlos piebilst, ka šobrīd viss ir labi un ar Sabīnes vecākiem satiekam bez problēmām. Taču mammai sākotnēji bija visai neskaidrs priekšstats par Āfriku. Viņa bija koncentrējusies tikai uz negatīvajām lietām un skaidri, gaiši pateica – viņas meitai nebūs attiecību ar mani,” atzīst Ēriks.
Kopā ar Sabīni nolēmuši, ka jārīko īpaša satikšanās, lai jauno vīrieti iepazīstinātu ar viņas vecākiem. Taču viss nenoritēja kā plānots. “Kādu dienu mēs, esot uz ceļa kaut kur mežu apvidū, iekļuvām nelielā satiksmes negadījumā – Sabīnes auto aizskāra kāds garāmbraucējs. Tā dēļ bija nepieciešams kārtot dažādus dokumentus, un Sabīnei nebija citas izvēles kā vien saukt šurp savus vecākus. Tāda nu bija mūsu pirmā satikšanās...” ar humoru stāsta Ēriks.
Ar sievasmāti kā komēdijā
Pēc abu ierašanās Ēriks mēģinājis uzsākt sarunu sasveicinoties, taču pretējās puses žests nav sekojis un Sabīnes mamma tikai skaļi pārmetusi, ka Ērika dēļ meita iekūlusies nepatikšanās.
““Tu paskaties, kur viņš ir ievilcis mūsu meitu!” – viņa teica. Tētis tikmēr bija daudz mierīgāks, taču mamma pa to laiku jau paguva izteikties, ka mani vajadzētu iesēdināt vilcienā un aizsūtīt pēc iespējas tālāk projām no šejienes!” cauri smiekliem atminas Ēriks. Attiecību uzlabošana ar sievasmāti bijis laikietilpīgs, taču vērtīgs process. Dienu pēc dienas Sabīnes māte pārliecinājusies, ka Ēriks ir patiesi inteliģents, mērķtiecīgs, kulturāls un ciena viņas meitu.
Šobrīd neveiklā, teju vai romantiskai komēdijai līdzīgā pirmā satikšanās esot pagātne. Taču pats Ēriks arī tolaik bijis ļoti apmierināts ar Sabīnes vecākiem. Daļēji tamdēļ, ka līdz galam nav sapratis latviski pateikto, un daļēji – jo veselīga deva aizdomu un kritikas pret meitas topošo vīru, izrādās, ir raksturīga ne tikai latviešu vecākiem.
“Arī Nigērijā vecāki sākumā bieži vien ļoti asi vēršas pret savas meitas puisi. Šī nu bija viena no tām latviešu lietām, kas mani nebūt nepārsteidza! Tur, no kurienes esmu, mēdz būt vēl trakāk – bieži vien tas viss aiziet līdz atklātai agresijai un tiek pat saukta policija ar domu, ka pielūdzējs ir jāliek cietumā!” joko Ēriks.
Piecu gadu laikā Ēriks Latvijā ieguvis augstāko izglītību, apprecējies un pat pieradis pie rudens vējiem. Ģimenes tuvākajos plānos ietilpst arī satikšanās ar Ērika vecākiem Nigērijā. Viņš gan ir drošs, ka ar to problēmu nebūs, jo vecāki jau iepriekš ir tikuši pāri viņa brāļa precībām ar ārzemju meiteni.
Jautāts, vai tālāku savas ģimenes nākotni plāno saistīt ar mūsu valsti, Ēriks konkrētu atbildi pagaidām nesniedz, taču atklāj, ka viņam esot vēlme un idejas sākt biznesu dzimtajā zemē. Tas gan neparedz saikņu saraušanu ar Latviju. Pavisam nesen, lai labāk iekļautos vietējā sabiedrībā, Ēriks ir pieteicies latviešu valodas kursos. Patlaban brīvo laiku ikdienā viņš pavada kopā ar ģimeni.
