Nekronētā karaliene un teātra dīva Vija Artmane - viņai būtu jau 90
Neviena Latvijas aktrise nav tik ļoti aprunāta, ne par vienu nav tik daudz baumots kā par Viju Artmani. Mēdz teikt, ka lieli cilvēki met lielas ēnas. Turklāt aktrise pati parūpējās, lai ļaudis par viņu runātu. Mūžā nogalē, kā stāsta zinātāji, viņa spēlēja teātri arī dzīvē un savas fantāzijas uzdeva par realitāti..
Dzīves nogalē, gremdējoties atmiņās, aktrise neslēpa, ka viņas ilggadīgo laulību ar Artūru Dimiteru nevar uzskatīt par veiksmīgu. “Dimiters nebija mana mīlestība. Es pakāpeniski pie viņa pieradu, kopā dzīvojot. Iemācījos cienīt viņu. Mīlēt gan es viņu neiemācījos līdz mūža galam. Kad apprecējāmies, mums bija daži kaisles brīži, bet intīmajā dzīvē mums labas saskaņas nebija. Fiziskajā mīlestībā kaut kas mums nesakrita, un man bieži vien bija jāizliekas.”
Aktrise atzinās, ka, apprecoties ar Dimiteru, viņa pievīlusi savu lielo un patieso mīlestību. Tā bijusi viņas dzīves lielākā nodevība. Abpusēja mīlestība viņai bijusi ar tēlnieku Albertu Terpilovski. Abi jau bija saderinājušies un kaluši nākotnes plānus, bet tad iejaucies Dimiters un izkārtojis visu pa savam. Viņš pratis apieties ar sievietēm, mācējis aplidot un uzspiest savu gribu, turklāt bijis greizsirdīgs. Kad 1956. gadā uzņemta filmu "Kā gulbji balti padebeši iet", Vija jau bija precējusies ar Artūru Dimiteru un gaidījusi dēlu Kasparu. Tad Dimiters padzirdējis baumas, ka tas esot filmas partnera – aktiera Voldemāra Zandberga – bērns. “Viņš vai gluži traks bija.
Dimitera šausmīgā greizsirdība un aizdomas mani pazemoja un ārkārtīgi sāpināja. Es biju godīga. Absolūti godīga. Tas, ka mans vīrs noticēja tām riebīgajām tenkām, bija ļoti aizskaroši. Jutos netīra, kā dubļiem aplieta, un tas nejaukākais, ka šie dubļi tika nesti arī manās mājās. Pie vīramātes nāca un ciemojās divas draudzenes, māsas, kuras visas tautā saklausītās klačas ar pilnām mutēm atstāstīja vīramātei un Artūram. Mana māmiņa ārkārtīgi pārdzīvoja, staigāja noraudājusies. Zandbergs no tā visa neko nezināja. Cilvēciskā patikšana, kas starp mums bija, tika ielikta lomā, un dzīvē no tā visa nebija pilnīgi nekā.”
Kā var secināt no kolēģu atmiņām, Dimiters bijis interesants, gudrs un asprātīgs cilvēks, taču par rūpīgu ģimenes tēvu viņu laikam būtu grūti nosaukt. “Artūra jau nekad nebija klāt. Man visu vajadzēja darīt vienai. Arī tad, kad bija brīvs, viņa nekad mājās nebija. Viņam bija draugu kompānijas un kāršu spēles."
Artmane gan atzina, ka kopdzīvē ar Dimiteru bijuši arī savi gaišie brīži, taču vienmēr kaut kā trūcis. “Vienmēr ilgojos pēc maiguma, un tādu maigumu, kādu to biju iedomājusies, es nesaņēmu. Es biju jauna un tīra, bez lielas pieredzes mīlas lietās, bet Dimiters – četrpadsmit gadus vecāks par mani, ar donžuāna un mīlnieka slavu, un tāds kārīgs vīrietis ir ārkārtīgi pievelkošs.”
Bija vēl kāda zīmīga lieta, kas gluži kā graboša konservbundža ar troksni vilkās līdzi visai Dimiteru ģimenei. Tā saistīta ar Artūra Dimitera ārlaulības dēlu Daini, kuram bija kriminālas noslieces. Turklāt Vija Artmane, kā pati atzina, jaunieti vairākkārt pestījusi ārā no kolonijas. Tā tas turpinājies gadiem ilgi – no viena ieslodzījuma līdz nākamajam. Turklāt Dainis no cietuma zvanījis Artmanei uz mājām, viņam tas atļauts, jo uzraugiem bija sastāstījis, ka ir Artmanes dēls. Interesanti, ka vēlāk Dimitera ārlaulības dēla kriminālās gaitas tika pierakstītas Kasparam Dimiteram. Ļaudis runāja, ka tieši viņš, lūk, bijis tas razbainieks, kuru mamma dabūjusi laukā no kolonijas.
