Pokaiņos dziedniece Helēna Puķīte jūtas kā mājās pie vecvecākiem

– Tātad aizgājušo ir jāvar atlaist, lai pats sev nenodarītu pāri?
– Protams. Ja jūt, ka to nevar izdarīt, jāmeklē palīdzība. Manuprāt, gari uz zemes ilgāk aizkavējas arī tāpēc, ka tagad tuvinieki reti kad lūdz mācītāju veikt speciālu rituālu, skaitīt lūgšanas, kas mirušā garam palīdz aiziet. Man pašai bija šāda problēma – kad nomira māsa, ar kuru bijām ļoti tuvas, gadiem ilgi dzīvoju ar sajūtu, ka viņa staigā man līdzās. Tikai tad, kad jau citiem palīdzēju tik galā ar neatlaistajiem gariem, pamanīju, ka manā aurā aizķēries māsas gars. Nācās pastrādāt arī ar sevi.
Gars, kas iesēdies aurā, parasti ņem enerģiju no kāda iekšējā orgāna, visbiežāk no sirds, un ar laiku cilvēks to izjūt fiziski. Reiz atnāca jauna sieviete, sūdzējās par problēmām ar sirdi. Skatos un redzu, ka viņas sirdī tāds kā dadzis iedūries. Velku to laukā, un tas pārvēršas par mazu bērniņu, meitenīti. Saku sievietei, ka jālaiž prom zaudētais bērniņš. Viņa sāka histēriski raudāt – jā, viņai nomirusi meitiņa... Cits gadījums. Strādāju ar kundzi, kura jau labu laiku jutās ļoti slikti, bet analīzes nekādu vainu neatklāja. Pamanīju, ka viņai saules pinumā iegūlis liels smagums. Velku laukā, redzu – nāk vecs vīrietis ar kirzovikiem kājās, ap kaklu cilpa. Kā kaut ko tādu teikšu! It kā starp citu kundzei pajautāju, vai kāds no tuviniekiem nav aizgājis bojā traģiskā nāvē. Jā, tēvs esot pakāries. Bet nesen bija atnākusi sieviete, kurai sāpēja pleci, žņaudza kaklu. Visu laiku jutusies ļoti labi, bet, kopš vīrs nomiris, sākušās problēmas. Es ap pleciem redzēju biezu tumsu, šķita, ka viņai ap kaklu apliktas melnas rokas. Ilgi mocījos, kamēr to dabūju prom.

– Jums tik agri nomirušo meitu noteikti arī nebija viegli atlaist...
– Tas man bija ļoti, loti smags laiks. Viņa aizgāja Lieldienu laikā, drīz pēc tām bija Mātes diena. Meita mācījās mākslas skolā, vienmēr mani tajā mīļi apsveica. Nu viņas nebija... Izgāju ārā no mājas un kliedzu. Nevis balsī, bet ar sirdi. Mēmais kliedziens aizvēlās ar milzīgu vilni... Tik ļoti gribējās notikušo pagriezt atpakaļ. Meita to bija sajutusi, atnāca pie manis sapnī un dusmīgi teica: “Liec man mieru, es eju prom, bet tu man traucē!” Kopš tā laika vairs nekad neesmu viņu saukusi atpakaļ. Sūtu meitai mīlestību uz augšu.

– Jūs kliedzāt caur sirdi, bet reizēm emocijas vajagot izbļaut skaļi, kā to dara Valpurģu naktī.
– Tā jau saka – aizej uz mežu un izbļaujies, tikai, iegājušam tajā, vairs nemaz negribas bļaut. Jo man mežs ar tajā valdošo nosacīto klusumu ir kā svētnīca. Kad meita nomira, tiešām gāju uz mežu. Ceļš veda pa pļavu, un es kaucu kā vilks. Man to vajadzēja. Tad arī vīzijā ieraudzīju, kas pie notikušā pielicis savu roku, sadzinis naglas bērnu gultās, un man bija sajūta, ka es tam cilvēkam varētu izrakt bedri ar savām rokām... Tad sapratu – ja tā domāšu, kļūšu par melno magu, bet to gan negribēju. Skaitīju lūgšanas, arī kādā žurnālā izlasīto Svētā Benedikta lūgšanu: “Lai svētais krusts mani apgaismo un ļaunais gars man ļaunas domas neuzspiež!” Un mani no sliktajām domām atbrīvoja.

Starp notikušo un esošo novilku tādu kā aizkaru un ļoti reti to esmu pavērusi. Esmu iemācījos atslēgt domas un nedomāt. Un tikai tāpēc, ka spēju kontrolēt savas domas un enerģiju, varu ar to strādāt. Vizualizēt gaismu un uzlikt to uz cilvēka. Viņš to spēcīgi jūt. Tāpat varu vizualizēt uguni, un arī to viņš sajutīs. Tas man prasīja četrus gadus – regulāri meditēju un trenējos.