Zīlniecei Mārītei zvana sievas: "Vīrs aizgājis pie mīļākās! Iebarots..." Vai tiešām?!

Telpās, kurās gaišreģe pieņem klientus, valda klusums, pustumsa, un viņai tas ļoti patīk. Tāpat kā magones. Tās ir gan uz traukiem, gan aizkariem, gan citur interjerā. Sava telpa Mārītei ir tik svarīga, ka nekur ārpus Rīgas strādāt viņa nedodas, turklāt braukāt ar savu pakalpojumu pa pasauli esot zem viņas goda. Un uz ielas satikto klientu gaišreģe sveicina tikai tad, ja viņš pirmais pasveicinājis, citādi izliekas neredzam, jo uzskata, ka gaišreģa attiecības ar klientu sākas seansa laikā un beidzas tūlīt pēc tā. Tas, kas bijis pa vidu, tiek aizmirsts, līdzko aiz viņa aizvērušās durvis.

Baltā maģija nevar pastāvēt bez melnās maģijas

Daudzi gaišreģi un dziednieki brauc pieņemt cilvēkus citās Latvijas pilsētās, jo atbraukt uz Rīgu daudziem ir diezgan problemātiski.
   – Daži  no viņiem to sauc par labdarību, bet es, atvainojiet, par liekulību. Uzskatu, ka manai cunftei piederošie pat nedrīkst to darīt. Cilvēks, kuram ļoti vajadzēs izraudzītā gaišreģa vai dziednieka padomu, palīdzību, pats atradīs ceļu un iespēju atbraukt pie viņa, kaut 1000 kilometru būs jāmēro. Jo to vajag viņam, nevis man, un savā labā pašam mazliet jāpiepūlas.

Tāpat uzskatu, ka telpa, kurā pieņem gaišreģis, nav jāpiepilda ar dažādiem priekšmetiem – svecēm, kristāla bumbām utt. Tā ir cilvēku apzināta ietekmēšana, daļa no šova. Es tādus izmantoju tikai tad, kad redzu – klientam tos vajag viņa ticības stiprināšanai. Darbā izmantoju parastās kārtis, kuras likt un  lasīt nevar iemācīties. Tas vai nu ir dots, vai nav. Man ir arī Taro kārtis. Informāciju tajās var nolasīt, bet man šīs kārtis nepatīk. Kāds zinošs cilvēks, kurš pie manis bieži brauc no Maskavas (runājot ar viņu, kārtis neizmantoju vispār), ieraudzījis Taro kārtis, noteica: “Tās ir ļoti briesmīgas...” Es tās izmantoju vien īpašās situācijās, ja, strādājot ar fotogrāfiju, kaut ko īsti nevaru ieraudzīt.

Jaunas kārtis pērkat, kad vecās jau nodilušas?
   – Jā, bet nevienu veco kārti neesmu izmetusi. Man kārtis divdesmit viena gada laikā, strādājot dienu dienā, sakrājušās jūra! Bija laiks, kad gribēju no gaišredzības aiziet; pietiek, man vairs nevajag sevi tik ļoti noslogot! Bet klienti to nepieļāva. Ja esi kādu pieradinājis, par viņu jāuzņemas atbildība. Nekas cits neatlika kā strādāt tālāk.

Gadījies, ka ar atsakāties strādāt kādu cilvēku?
   – Vēl vakar vienai atteicu. Zvana sieviete – vēloties pie manis pierakstīt savu draudzeni, ukrainieti. Labi, pierakstu. Tās pašas dienas vakarpusē viņa zvana vēlreiz – draudzene tomēr neieradīšoties. Kas tad man – izsvītroju. Tad sieviete zvana trešo reizi, turklāt brīvdienā, palūdz piedošanu par traucējumu – draudzene tomēr gribot pie manis atnākt. Man uzreiz galvā iekrita vārds "tomēr"; es katru vārdu, izteicienu dzirdu niansēti, jūtu, kāda doma zem tā slēpjas. Un kas tā vispār par zvanīšanos cita vietā! Tomēr savas emocijas pieklusināju – lai jau cilvēks atnāk. Tad viņa izpļāpājās, ka kāds gaišreģis no draudzenes paņēmis lielu naudu, bet neko neesot palīdzējis, un viņa gribot, lai es viņam atriebjos.

Jautāja, vai es to darīšot. To noklausījusies, diezgan indīgi pajautāju: “Un ko viņa vēl grib?” Nu, vajadzēšot vēl to un to izdarīt. Tas mani sakaitināja, teicu, lai draudzene pati piezvana. To viņa nevarot, bet nākt nākšot. Tad spēru laukā visu, ko domāju. Ka neciešu nenoteiktību, augstprātību. Un uzsvēru, ka nekad neesmu strādājusi, lai kādam atriebtos. Mīļo Dieviņ, atraduši muļķi, ar kuras rokām ko tādu darīt! Ja kāds grib atriebties, lai pats domā, kā to izdarīt. Ne viens vien cilvēks tendēts uz tādu rīcību.

Tad lietā jāliek melnā maģija.
   – Ko nozīmē – baltā vai melnā? Kā dabā ir diena un nakts, vasara un ziema, tā arī baltā maģija nevar pastāvēt bez melnās. Un otrādi. Cik bieži nav tā, ka, lai cilvēks kaut ko beidzot saprastu, kaut kam ir jānotiek, un dažkārt tas jāpaveicina viņa pašā labā. Krievi tad saka – nada nakazķ (vajag sodīt), bet ne jau fiziski.

Vai vienīgais, kurš cilvēku var sodīt, nav Dievs?
   – Dievs nevienu nesoda! Es arī to nedaru. Tikai radu apstākļus, lai cilvēks aizķertos aiz grābekļa, lai notiek kas tāds, kas viņam liek saprast, kas ir kas. Piemēram, man bieži zvana sievas, kam vīrs aizgājis pie mīļākās. Vajagot atpakaļ, vīrs esot iebarots – viņa to zinot. Tajā nemaz neklausos, saku – man pašai jāredz, kas īsti notiek, lai atbrauc pie manis. Ja redzu, ka šajā ģimenē jau sen nav mīlestības, saticības, visas jūtas jau izdzīvotas, tā arī pasaku. Ka vīrs gadiem cietis, bet tagad liktenis viņam vēlējis satikt citu sievieti, un ka nekāda iebarošana nav notikusi. Un es tajā neiejaukšos, jo neredzu pamatu to darīt, un atpakaļ vīru neatgriezīšu. Sīkāk neko neskaidroju, pamesto sievu nežēloju un gudri nemācu samierināties ar notikušo. Ko sieva darīs tālāk, tā ir viņas darīšana. Varu piedāvāt tikai psiholoģisku palīdzību. Tam novārdojot ūdeni, sāli.

Bet, ja gribētu, varētu izdarīt tā, lai vīrs/sieva nāk atpakaļ?
   – Protams. Tikai šādā situācijā tā vairs nebūtu balta darīšana. Jums patiktu, ja jūs kādam ar varu piesaistītu?

Nē, un negribētu arī, lai man kādu ar varu piesaista.
   – Pareizi – vai nu ir, vai nav. Bet ir cilvēki, kuriem par visām varītēm vajag to otru pie sevis paturēt, jo – viņš taču ir mans jau četrdesmit gadu! Tad kļūstu šerpa, saku, ka cilvēks ir dzīva būtne un nepieder nevienam. Turklāt laulātais nav pat radinieks.

Protams, ir arī iebarošanas gadījumi. Cilvēki tādas lietas dara, tas jau sen nevienam nav noslēpums. Tikai – kurš gan grib atzīt, ka ir iebarots? Sevišķi grūti to pieņemt ir vīriešiem. Ar viņu, redz, tā nevarot notikt – viņš taču esot vīrietis! Šādā situācijā tad arī radu apstākļus, kas viņam liek apstāties un izvērtēt situāciju. Lai to izdarītu, man nekur nav jābrauc. Tas nenotiek uzreiz, bet palēnām panāku, ka vīrietis ar mīļāko sāk strīdēties. Viņa pārmet par bijušos sievu un bērniem, sāk uzvesties tā, it kā kopā nodzīvoti būtu jau divdesmit gadi. Parādās ikdiena ar tās rutīnu, un to nu vīrietim nepavisam nevajag. Viņš sāk domāt, ka sieva tomēr bijusi gana laba, gadiem ilgi nav zāģējusi ik uz soļa, bet mīļākā jau tagad atļaujas. Vai arī izdaru tā, lai vīrietis pazaudē darbu, bet kurai mīļākajai vajag veci bez darba.

Esat bīstams cilvēks...
   – Neesmu gan! Nevienam nedaru sliktu, mana sirdsapziņa ir tīra. Es tikai iestājos par taisnību – kā jau īsts Strēlnieks. Ja kādai kundzei vai kungam tas nepatīk, lai iet pie cita gaišreģa. No manis nav jābaidās! To uztveru kā aizvainojumu, pazemojumu, necieņu pret sevi. Jo baidās tikai no ļauniem cilvēkiem.

Ja cilvēku sauc par suni, viņš kaut kad sāks riet

Katrs dziednieks, arī gaišreģis darbā izmanto kādas paša izstrādātas metodes. Ar ko jūs atšķiraties no citiem gaišreģiem?
   – Nezinu, citus nepazīstu. Es esmu es, un viss. Neesmu šīs lietas mācījusies, man neviens neko netika ierādījis. Kā šī spēja nāca, tā atnāca. Domāju, manā zemapziņā tā dzīvojās jau bērnībā, un, kad šai spējai vajadzēja izpausties, tad tā arī izpaudās. Pilnīgi dabisks process. Lai tā notiktu, man nevajadzēja ne zibens spērienu, ne vecmāmiņu, kurai bija tādas spējas. Kāpēc man jāgrēko, kaut ko izfantazējot, pierakstot sev brīnumainus notikumus? Un kā gan es to varētu pierādīt? Ir man nācies piedzīvot visādus nepatīkamus notikumus, arī dzīvībai vairākkārt briesmas draudējušas, tā karājusies mata galā. Tikai to es nekādi nesaistu ar savu spēju atklāšanu.

Tomēr notika kaut kas tāds, kas lika saprast, ka esat redzīgāka, jūtīgāka nekā citi?
   – Grūti to izskaidrot. Laikam spējas, kuras vēl pirms 21 gada pati neaptvēru, manī atklāja cilvēki. Viņi tās bija pamanījuši manos izteikumos, skaidrojot ikdienišķas lietas, raksturojot cilvēkus pēc rokraksta, vizītkartes. Tāpēc reiz pie manis ieradās kolēģe, sagatavojusi vairākas lapiņas ar informāciju par cilvēkiem, par kuriem gribēja uzzināt ko vairāk; viņa jūtot, ka es to varēšot. Es, katru lapiņu atsevišķi paņēmusi rokās, izstāstīju, kur konkrētais cilvēks dzīvo, ar ko nodarbojas, pat nosaucu vārdu. Tas bija atklājums man pašai! Informācija pie manis nāca ļoti viegli. Domāju, tāpēc, ka šī sieviete man uzticējās un man nevajadzēja uztraukties, ko viņa nodomās – ka es murgoju vai vēl kaut ko. Protams, viņa pēc tam par pieredzēto pastāstīja citiem, un tā nu tā lieta aizgāja.

2001. gadā man bija salons Brīvības ielā. Kādu dienu administratore pasauca pie telefona – zvanot sieviete no Krāslavas, gribot parunāt tieši ar mani. Notikusi zādzība, viņa atbraukšot, lai visu noskaidrotu. Teicu, lai nebrauc, un sāku viņai stāstīt, kāda izskatījās zādzības vieta, izstāstīju, kā viss noticis utt. Vārdi atradās paši, bet no kurienes – nezinu. Un kā lai es to izskaidroju? Turklāt līdz šai sarunai nezināju, ka varu cilvēkiem palīdzēt arī pa telefonu, ka man, lai redzētu, pietiek tikai uzklausīt informāciju. Mans redzējums palīdzēja arī policijai – tā zagli atrada, un tas izrādījās ilgi meklēts recidīvists.

Pēc tam šī sieviete piezvanīja Kārlim Streipam, kurš tolaik strādāja radio, un viņš man izteica pateicību ēterā. Ar šo gadījumu bija gana, lai par mani zinātu visa Latgale. Es latgaliešus ļoti mīlu, nevienam neatsaku palīdzību. Man viņi patīk kā cilvēki. Arī par veselību visu varu izstāstīt tikai pēc telefonsarunas.

Šo informāciju nolasāt no balss tembra, intonācijas?
   – Muļķības! Pirmo reizi izdzirdot manu balsi, daudzi domā, ka esmu dusmīga. Tad prasu, kas viņiem tā liek domāt. Ja man tā teiks daudzi, tiešām kļūšu dusmīga. Ja cilvēku sauc par suni, viņš kaut kad arī sāks riet. Ne pēc balss, ne pēc cilvēka izskata – viņš ne visai labi izskatās vai ir slikti ģērbies – nevar pateikt, vai viņš ir labs vai slikts, ko viņš domā vai ko līdzīgu. Lai to pateiktu, cilvēks ir jāsajūt. Manas acis ir rokas, un, lai nolasītu informāciju, man cilvēkam nav pat jāpieskaras.  

Pirms gadiem desmit atklāju vēl kādu savu spēju. Klients sēž man pretī, mēs runājam par jautājumiem, uz kuriem viņš gaida atbildi. Pēc brīža man sāk sāpēt kāja, tad iesāpas citā vietā. Kad klients aiziet, brīdi sāp vēl vairāk, tad pamazām sāpes pāriet. Pēc citiem klientiem man sāka niezēt āda. Tas lika domāt, ka kaut kas nav riktīgi. Un atbilde atnāca – man klientiem jāpasaka arī par viņu veselības problēmām, kuras redzu. Tikai – kā es teikšu, ja neprasa? Tomēr noriskēju.

Vienam pateicu, ka viņam ir problēmas ar zobiem. Jā, zobārsts jau sen gaidot! Citam norādīju, ka vaina tajā un tajā orgānā. Viņš nejūtot. “Atvainojiet, bet es jūtu daudz smalkāk!” atteicu. Tā ir gaišredzība caur sāpēm, bet, kamēr to nebiju sapratusi, pat pretsāpju tabletes šad tad vajadzēja iedzert. Tikai tās, protams, šādas sāpes nenoņēma. Tā kā man, gribu to vai negribu, klientiem jāpastāsta par viņu fiziskajām vainām, kuras esmu sajutusi caur sevi. Un es nezinu, kādas spējas manī vēl atklāsies.

Kā nolasāt informāciju pēc rokraksta?
   – Īsti meistari zina, kā to izdarīt, bet citiem tas nav jāzina. Tad visādi viltvārži mēģinās eksperimentēt, un Dievs vien zina, kādu teātri pēc tam sāks spēlēt. Es pēc rokraksta varu aprakstīt cilvēku, viņu raksturot, pateikt par viņa vainām, tomēr gadās, ka visa informācija rokā nedodas, un tur neko nevaru darīt.

Jūs man pavēlēsiet? Ārā pa durvīm!

Par kādām dzīves jomām klienti jums visbiežāk uzdod jautājumus?
   – Ļoti daudzi jautā par darbu, par privātajām attiecībām, braukt vai nebraukt strādāt uz ārzemēm. Ja māte kaut ko grib uzzināt par bērniem, līdzi jāņem fotogrāfija. Un visiem uzreiz pasaku, ka nevienu neārstēju. Šādus jautājumus nogriežu kā ar nazi. Neesmu dziedniece un negribu tāda būt. Varētu jau, bet man tas nepatīk un nav vajadzīgs. Ar ārstēšanu lai nodarbojas mediķi. Pie dziedniekiem ne reizi nevienu neesmu sūtījusi.

Kāpēc?
   – Tā ir mana darīšana. Zinu, ka var novārdot, ka ir cilvēki, kuri spēj dziedināt, bet tiem, kuri paši sevi par tādiem uztaisa, neticu. Atvainojiet, bet es taču redzu, kas ir kas! Nu, kāpēc viņi izvēlējušies iet šādu ceļu? Gribi kādu ārstēt, vajadzēja mācīties par ārstu. Tā taču ir milzīga atbildība! Pieļauju, ka, kaut ko ne tā pasakot, var kļūdīties zīlniece. Gan jau viņai piedos, laiks dziedē visas brūces. Bet veselība, dzīvība – te kļūdīties nedrīkst. Es agrāk rozes vārdoju, trofiskās čūlas tiku izārstējusi, bet, lai es ķeros klāt sirds vai plaušu vainām, kur nu vēl vēzim… Nekad un nemūžam! Pat ja zinātu, kas jādara, nedarītu, jo tad naktīm negulētu. Man ir pārāk liela atbildības izjūta. Tagad, kā jau teicu, vispār neko nedziedinu.

Cilvēki pie jums meklē atbildes arī uz sadzīviskiem jautājumiem, piemēram, kādu mašīnu pirkt?
   – Pie reizes saku, lai iesēstas mašīnā – tad izstāstīšu par tās tehniskajām problēmām. Arī pēc fotogrāfijas to varu izdarīt. Mašīna taču ir dzīva, tāpat kā visi citi mums apkārt esošie priekšmeti.

Man ļoti patīk pārsteigt klientus, nosaucot to cilvēku vārdus, par kuriem viņi interesējas, pirms vēl paši paguvuši to izdarīt. Cik zinu, neviens cits gaišreģis Latvijā to nevar. Pat fotogrāfiju tam nevajag, tikai pēc kārtīm. Tā darīt laikam liek mana godkārība – mazliet gribas ar kaut ko izcelties, viešot klientos ticību. Tad viņš var sēdēt mierīgs, un es daru savu darbu, stāstu tālāk.

Nekad atnākušajam cilvēkiem neuzbāžos, nelieku stāstīt par problēmām. Tikai pajautāju: “Kas man jādara?” Par viņa problēmu, kuras dēļ pie manis atnācis, pati gribu izstāstīt – atkal gribu izcelties. Pareizi būt atbildēt: “Lūdzu, pazīlējiet!” vai “Lūdzu, paskatieties!”, bet to lūdzu tikai retais pasaka. Man desmit minūtes jāvelta audzināšanai, dažam labam sarunas gaitā, uzdodot dažādus jautājumus, jāatgādina, kuri burti ir līdzskaņi un kuri patskaņi. Kā var aizmirst to, kas reiz iemācīts! Viņš to nav iemācījies, nohalturējis? Sliņķis!

Un ļoti maldās tie, kuri domā – lai panāktu savu, atliek vien atnākt pie gaišreģa, zīlnieces. Ja man tāds pagadās, tad saku: “Ja jau tas ir tik viegli, tad kāpēc pats ar problēmu netiec galā?” “Man nav spēju, bet jums ir!” viņš attrauc. “Es pati nezinu, kas man ir, bet jūs zināt!” Kādā tonī runā ar mani, tādā atbildu. Ja klienta balsī ieskanēsies pavēloša nots, nedarīšu neko. Man tāds raksturs. Kur nu vēl man pateikt: “Es maksāju, tev jādara!” Tad momentā parādu durvis – ārā! Tā ir gadījies. Šeit, manās telpā, klientam nav vienmēr taisnība. Kādam tas ļoti nepatiks? Es nemaz negribu visiem patikt. Tāpat negribu, lai cilvēki kļūst atkarīgi no maniem padomiem, nāk pie manis papļāpāt.

Cilvēks ir liela mīkla, kuru dzīve mīca kā mīklu

Sev kārtis liekat?
   – Ļoti, ļoti reti. Man to nevajag. Ja gadās kāda problēma, to tāpat atrisinu – uzreiz. Man neko nepatīk vilkt garumā. Zinot, ka nāksiet pie manis, no rīta meklēju fotogrāfijas, varbūt jums kāda noderēs. (Mārīte paņem rokās bilžu kaudzi.) Re, kur mans dēls. Dzīvo Anglijā, jau māju nopirka, pateica, ka atpakaļ nebrauks. Tāpēc man ir viena problēma – gribu pārdot savu māju Pierīgā, jo mēs ar vīru tajā nedzīvosim, neesam vairs tik jauni. Gribēju jums vīru parādīt, bet nevienā bildē viņu nevar redzēt. Labi, lai paliek. No šitām bildēm jums tāpat neviena nederēs.

 Kad iepazināties ar vīru, noskenējāt viņu ar redzošu skatienu?
   – Nē, tajā brīdī mazgāju traukus, manam dēlam todien bija vārdadiena. Kāds zvanīja pie durvīm, un es domāju, ka atnācis klients. Durvis atvēra dēls, dzirdēju, ka sasveicinās ar vīrieti, tad ieaicina viņu istabā. Tūliņ gāju turp, prasīju vīrietim, ko viņš grib. Gribot parunāties ar mani – ja šobrīd esot aizņemta, viņš pagaidīšot. Atgriezos virtuvē pabeigt mazgāt traukus, vīrietis palika runājam ar manu draudzeni. Kamēr visu kārtīgi nodarīju, pagāja minūtes četrdesmit, un vīrietis jau posās projām – vairāk neesot laika, bet viņš man piezvanīšot. Tā arī bija visa skenēšana!

Piezvanīja jau nākamajā dienā – biju viņam iekritusi acīs. Savām klientēm vienmēr saku: “Lai kā jums vīrietis patīk, nezvaniet viņam pirmās, necentieties par sevi atgādināt – tā nedrīkst darīt!” Ja būsiet kaut cik viņam iepatikusies, izraisījusi interesi, viņš pats jūs uzmeklēs.

Ko gaišreģis nedrīkst darīt, lai nezaudētu savas spējas?
   – Tad man jārunā kā mācītājam. Gaišreģis nedrīkst apzināti darīt sliktas lietas, liekuļot, izpaust citu noslēpumus, pret klientu vienmēr jābūt godīgam. Sliktais ātri atgriežas atpakaļ. Ko tur daudz stāstīt – nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev, un viss. Es ievēroju arī likumu nezvanīt nevienam klientam bez viņa atļaujas. Pat viņu telefona numuru nepierakstu. Dieviņš dod, un Dieviņš ņem. Spējas ir pārbaudījums. Ja to neiztur, vispirms nāk brīdinājums, tad sods. Cilvēks pat var sajukt prātā.

Kāds ir jūsu redzējums par mūsu valsts nākotni?
   – Jau pirms vairākiem gadiem teicu, ka Latvijā būs plūdi, lieli, postoši vēji. Jau vērojami vēju sākumi. Tiem, kas dzīvo tuvāk Daugavai, traki ies. Latviešu tautasdziesma saka: “Māju cēlu kalniņā/ Upe tek lejiņā.” Senāk cilvēki to ievēroja, arī mūsdienu cilvēkiem jādomā, ko dara. Par politiku gan neko neteikšu.

Kas jums cilvēkā šķiet vislielākā mīkla?
   – Reizēm domāju par to, no kurienes esam uzradušies, bet, tā kā uz šo jautājumu atbildi nezina neviens, ar fantazēšanu neaizraujos. Esmu sapratusi tikai to, ka uz Zemes esam nākuši izpirkt grēkus, savs krusts jānes katram. Laikam arī es kaut kad esmu nodarījusi daudz slikta – kāpēc gan man tagad citiem jāpalīdz risināt viņu problēmas?

Tātad savas spējas redzēt, sajust uztverat kā sodu, nevis dāvanu?
   – Dāvana tā nav noteikti. Cilvēkiem tikai šķiet, cik labi būtu, ja viņi tā varētu. Tad gribas pajautāt – vai tu zini, kā ir tad, kad to var, un ko tu ar šīm spējām darītu? Zināt, kas man tikko ienāca prātā? Cilvēks ir mīkla arī šā vārda otrā nozīmē. Mīcāms kā mīkla. Pierunājams, ietekmējams, pavedināms – nevar zināt, ko no viņa pat pēc stundas sagaidīsi. Arī pati dzīve mūs mīca kā mīklu, un, kad nonākam ne tajās vieglākajās situācijās, dažkārt liek meklēt gaišreģa palīdzību.