Aina Poiša: "Sievietēm ir tendence kļūt par mammu vai kontrolieri, kas vīrieti tur īsā pavadiņā"

Atgriešanās pie sava „es”

Attiecību sākumā sievietes nereti vīrieti uztver kā savas dzīves ideālo variantu. Šī uztvere darbojas kā barjera pret vīriešu trūkumiem, turklāt nenoliedzami, abas puses attiecību sākumposmā mazliet vairāk cenšas sevi parādīt no labākās puses. Tomēr cilvēka nepievilcīgās iezīmes nekur nepazūd. Tās agri vai vēlu parādās sadzīvē – viņš vairs nav sapņu princis, aplidotājs, lolotājs vai iekarotājs. Tas ir fakts, ka vīrietis ātrāk atgriežas pie sava sākotnējā „es” nekā sieviete. Vīrietis pats sev visbiežāk ir svarīgāks, bet sievietei attiecības ir svarīgākais par pašu. Un šajā brīdī parasti veidojas pirmā krīze, jo viens cilvēks atgriežas pie sava „es”, bet otrs vēl turpina dzīvot ilūzijās, ka eksistē tikai „mēs”, nevis katrs „es” ar savām vajadzībām.

Vīrietim vārds „brīvība” ir tik ļoti svarīgs, arī tad, ja viņš ir precēts

Kad sākas kopā dzīvošana 24 stundas diennaktī, otrs cilvēks ir ienācis tavā telpā, un viņam ir savas izpausmes, savi ieradumi, kas ir mīļi pašam, bet otram neciešami. Rezultātā uzkrājas neapmierinātība par sīkumiem, jo viss nenotiek, kā cerēts, jo manā iedomātajā lugā ieviešas korekcijas, jo izrādās, ka vīrietim vārds „brīvība” ir tik ļoti svarīgs, arī tad, ja viņš ir precēts. Un tas nebūt nenozīmē, ka vīrietim ir mīļākā, ka darbs ir svarīgāks par visu vai pat to, ka mīlestība ir zudusi. Šajā brīdī sievietei ir svarīgi to saprast, pieņemt, kā arī atgriezties pašai pie sava „es”. Šajā brīdī ir jābūvē (vai jāatjauno!) sava ikdienas kārtība bez vīrieša, jo arī tu vari paslinkot, tu arī vari atļauties savu vaļasprieku! Kāpēc jādzīvo ar sajūtu, ka mēs esam viens otra verdzībā, kas neļauj spert soli ne pa labi un ne pa kreisi?

Mēs tīri cilvēciski nevaram nokraut otru ar savu problēmu risināšanu

Vēsturiski tā ir izveidojies, ka apprecēšanās sievietēm rada drošības sajūtu. Tomēr es nevaru saprast, ka 21. gadsimtā sieviete bez vīrieša nespēj justies suverēna. Jā, drošības sajūta un noteikts statuss ir iegūts, sāk veidoties vēsture kopā ar šo cilvēku, bet tev tomēr turpina veidot sava individuālā vēsture. Tu vari viena iet uz klases salidojumu, jo tā ir tava pagātne, tu vari iet izklaidēties kopā ar savām draudzenēm, jo tā ir tava līdzšinējā ikdiena. Fakts, ka vīrietis ir visa tava dzīve, viņu žņaudz, šīs jaunās prasības viņam ir pārmērīgas. Protams, laulībā katram ir jāuzņemas atbildība par saimniecību, bērniem, kopīgiem nākotnes mērķiem, bet cilvēciski mēs nevaram viens otru nokraut ar savu problēmu risināšanu, mēs neesam viens otram ārsti.

Gribu gan uzsvērt, ka laimīgas kopdzīves panākums nav staigāšana roku rokā kā dvīņiem, bet ieklausīšanās, pieņemšana, respektēšana un cieņa!

Bērns ir pārbaudījums

Bieži viens bērniņš piesakās, kad pāris tikko ir sapratuši, kā dzīvot un sadzīvot. Un tad grūtniecība tomēr ir kā sava veida apgrūtinājums, kas sievietei līdzi nes uzvedības, attieksmes un hormonu izmaiņas. Jā, un to visu vīrietim izturēt ir ļoti liels pārbaudījums. Viņam jāsamierinās un jāpieņem, ka sieviete pati nezina, ko viņa grib, – te auksts, te karsts, te sāļš, te salds. Klāt nāk arī vīrieša jaunā loma – no vīrieša par tēvu, kas līdzi nes papildus atbildību un rūpes. Kad bērniņš piedzimst, nereti daudzas lietas izrādās citādākas, nekā izsapņotas – mazais raud, mazais ir saslimis, vecāki ir pārguruši… Tas ir pārbaudījums abu pacietībai un iecietībai, vai mēs tiksim ar to galā, vai mēs spējam viens otru balstīt un vai vīrietis spēj saprast, ka sievietei ir liela emocionāla slodze, ja viņa katru dienu ir mājās ar bērnu. Šādos brīžos sievietes nereti daudz izteiktāk alkst pēc vīrieša uzmanības un gādības.

Atšķirīgās vērtību sistēmas

Pirms meklējat krīzes kopā pavadītā gadu skaitā, padomājiet, vai nesaskaņas un atsvešināšanos nav radījušas atšķirīgās vērtību sistēmas. Krīze būs vai nebūs vairāk nosaka katra cilvēka dinamika, kā katrs aug un attīstās sevī. Ja sākumā atskaites punkts ir abiem viens, bet ar laiku vienam ir mērķis augt un attīstīties, iet tālāk, strādāt, tikt galā ar dažādiem izaicinājumiem, bet otrs pārmet – vai tad tu nevari tā normāli, ko tu dīdies, ko tu plēsies, te arī tā nesaskaņotā vērtību sistēma nostrādā. Laika gaitā izrādās, ka vienam patīk humanitārās zinātnes, māksla, literatūra, otram tikai sports un hokejs. Krīze rodas tajā brīdī, kad viņi nevar vairs vienoties, – ja sākumā abi ir ļoti pretimnākoši, tad tagad nevar viens otram paiet pretim. Gribu gan uzsvērt, ka laimīgas kopdzīves panākums nav staigāšana roku rokā kā dvīņiem, bet ieklausīšanās, pieņemšana, respektēšana un cieņa!

Kurš būs boss?

Nākamais, kas var izraisīt krīzi, ir jautājums par varu – kurš būs boss mūsu attiecībās. Un savā ziņā tas ir normāli, jo kaut kā lietu kārtība ir jāiedibina. Ideāli, ja pāris saprot – ko mēs te cīnāmies par ietekmes sfērām, labāk ir vienkārši vienam otru papildināt. Bet līdz tam ir jāizaug. Bieži vien cilvēki tērē spēkus un netiek līdz sapratnes punktam, jo par katru cenu grib pierādīt, ka viņš būs boss, ka viens pieņems lēmumus, un otrs būs izpildītājs. Diemžēl, vienmēr paliek neatbildēts jautājums, cik ilgi otrs cietīs kā izpildītājs? Ja ar to mīļā miera labad var samierināties, tas parasti ir uz laiku, tas ir mainīgi – ārēji izskatās, ka viss ir kārtībā, bet iekšēji cilvēks nevar pašrealizēties. Neapmierinātība uzkrājas, vīrietis būs nomākts, un agrāk vai vēlāk viņš sāks purpināt, „zāģēt” un meklēt iemeslus, lai sievietei kaut ko pārmestu. Tā viņš neapzināti mēģina teikt, ka viņš kaut kur citur varētu realizēt savu „es”, ka viņam arī ir domas un uzskati un ka viņam, galu galā, nepatīk, ja mājās ir tikai viena taisnība. Gadās, ka vara kā pārbaudījums nāk no malas. Piemēram, viņa ļoti strauji sāk taisīt spožu, strauju karjeru. Šis jaunais statuss, kas ir pārbaudījums ar naudu un varu, gribot negribot, atnāk līdzi uz mājām. Sieviete varbūt jau sāk mazdrusciņ augstprātīgi skatīties uz partneri, paaugstina prasības. Bet vīrietis neapzināti protestē – mājās tu neesi tā, kas esi darbā, mājās tu esi mana meitene. Ja sieviete to pieņem, tad krīzes situācija veiksmīgi ir novērsta.

Ir nožēlojami redzēt, ka sieviete visu mūžu vīrieti uztver kā bērnu

Daudzas sievietes pārmet saviem vīriešiem, ka viņi ievēro citas sievietes. Tā nu tas ir, ka vīrieši visu laiku redz citas pretējā dzimuma pārstāves, izņemot to brīdi, kad viņi ir pārņemti un emocionāli atkarīgi no vienas konkrētas sievietes. Kad vīrieši atgriežas pie sava „es”, viņi nemitīgi redz citas sievietes. Un pamatu pamatos tas nav grēks! Tas, ka vīrietis pamana skaistas kājas, nenozīmē, ka viņš ir sieviešu mednieks, ka viņš tūliņ centīsies šo sievieti pavedināt. No vienas puses sievietēm patīk sajust vīrietī spēku, patīk apzināties, ka uz viņu var paļauties, ka viņš zina, ko viņš vēlas un dara. Tajā pašā laikā sievietes negrib saprast, ka vīrietis nav kastrēts, ka viņam ir seksualitāte, kas padara vīrieti šarmantu. Vientuļās sievietes ir pelnījušas uz ielas satikt vīriešus, lai arī precētus, kas izsaka komplimentus un izrāda uzmanību. Galu galā nevienam nepaliek mazāk no tā, ka mēs nevis slēpjam dzimumu, bet staigājam ar to! Sievietēm ikvienās attiecībās ir tendence kļūt par mammu vai kontrolieri, kas vīrieti tur pavisam īsā pavadiņā, jo uz vīrieti it kā nevar paļauties, viņš noteikti sievieti pametīs, pievils. Risks, ka attiecības izjuks, ir jebkurā gadījumā, bet, ja mēs runājam par savstarpējo cieņu un uzticību, tad to īso pavadu turēt nozīmē neuzticēties. Ir nožēlojami redzēt, ka sieviete visu mūžu vīrieti uztver kā bērnu. Ja tā uztver, viņš arī par tādu ar laiku arī kļūst, jo mēs atspoguļojam viens otru. Šī kontroles tendence Latvijas sievietēm ir ļoti dziļi asinīs. Protams, skaisti tas skan, uzticies, bet, ja tu iepriekš esi piedzīvojusi lielu vilšanos vai arī šī vilšanās sajūta ir nodota no paaudzes paaudzē, tad nav tik viegli mainīt savu attieksmi. Tomēr – ir jāmēģina!

Nepiespied otru, bet izrunājieties!

Vārds „piespiest” ir jāsvītro no attiecību leksikas! Sievietei pat nevajag skaļi izteikt šo vārdu, bet tiklīdz vīrietis jūt, ka tiek piespiests, tas nenāk par labu nevienam, jo kopā būšana tomēr nozīmē, ka cilvēki runā un meklē kompromisus nevis piespiež vai otram pavēl. Viens var runāt vairāk, viens mazāk, bet reizēm, vajag kaut vai tikai vīrieša ausis, kas uzklausa, vajag viņu, kas ar savu klātbūtni apliecina, ka respektē viņas vajadzību izrunāties, ka viņš nav tik gļēvs, lai bēgtu prom no šīs iespējas. Un šo es nevaru vīriešiem piedot, ka bieži vien viņi ļoti baidās tikt pieķerti savā nespējā un nevarēšanā, ka viņi tik ļoti baidās no jebkāda veida kritikas. Vīrieši automātiski sāk aizstāvēties un tāpēc pazaudē ieklausīšanās spēju. Protams, sieviete prasīs, ko viņš par to domā, bet, ja tu nevari atbildēt uzreiz, tad pasaki, ka gribi par to vēl padomāt, kad atbildi noformulēsi, dosi atbildi. Bet tas ir nozīmīgi, ka esi bijis klāt un izrādījis respektu pret savas mīļotās sievietes vajadzību parunāties par lietām, kas skar sievietes iekšējo dzīvi.