Latvijas vecāki ģimenes pieaugumu plāno par spīti krīzei

Lai arī ar nelielu pārsvaru (55% pret 45%), tomēr vecāki teic, ka krīze nebūtu šķērslis viņu mazulim. Gluži pretēji – 33% aptaujas dalībnieku tieši tagad plāno vai gaida mazuli, bet 22% bērniņš nesen ir piedzimis.

“Pēdējā laikā bieži nācies lasīt, ka krīze ģimenēm ir bijis stimuls ieņemt mazuli. Varbūt izklausās absurdi, bet ne viena vien māmiņa rēķina pēc principa – labāk es tagad palieku stāvoklī, nevis mani atlaiž. Arī kāda mana paziņa nesen ļoti pūlējās – ja tā var teikt par mazuļa ieņemšanu – palikt stāvoklī, jo zināja, ka draud atlaišana, un šķendējās, ka nepaguva, jo viņu tiešām atlaida,” stāsta portāla mammam.lv/tetiem.lv radošā direktore Inga Akmentiņa-Smildziņa. Aptaujas dalībnieki, kā arī citi mammam.lv/tetiem.lv reģistrētie vecāki, atbildot uz jautājumu, vai viņi teiktu “jā” bērniņam arī patlaban, savu lēmumu pamato dažādi. 

Kāpēc es tagad saku “jā” bērnam

“Sēdēšana mājās ar bērnu ir labs veids, kā pārlaist krīzi. Kolēģi priecīgi, ka aizgāju dekrētā. Tas nozīmē, ka vienu no viņiem neatlaidīs, kā tas noteikti būtu, ja es turpinātu strādāt,” raksta Regīna Skrapce. “Gribam ģimeni, nevis tikai mūsu divvientulību, bet patiešām ģimeni. Gribam īpaši mīlēt un būt īpaši mīlēti. Gribam pēc tam kaut kad arī saņemties otram mazajam – dvīņi mūsu saimē nespīd, tātad “pie darba” bija jāķeras, lai paliktu vēl laiks un iespēja otram mazajam. Esam divi jauni cilvēki, kuriem ir rokas pie pleciem un galva uz pleciem – tad jau situāciju centīsimies risināt mums iespējami labākajā veidā,” raksta Inga Plešauniece.

“Esmu piektajā grūtniecības mēnesī. Mēs gribējām bērniņu, jo šķita, ka mūsu attiecībās tam pienācis laiks, un bija arī! Tas ir mūsu bērniņš, un viņam nav nekāda sakara ar krīzi, politiku vai ekonomiku, es viņu mīlēšu arī tad, ja nāksies no putraimu putras pārtikt. Un tas nekas, ja es nevarēšu viņam nopirkt visforšākos ratus vai “Stockmann” veikalā iepirkt gultasveļiņu, viņš tāpat zina, ka viņš ir mīlētākais un gribētākais mazulis,” raksta Ieva.

“Bērniņu vajag tādēļ, lai nebūtu laika gausties, cik mums ir slikti, bet būtu vien jāizdomā, ko darīt. Tādēļ, lai mūsu dzīvē vairotos mīlestība, nevis dižķibele visās dzīves jomās. Tādēļ, lai kāds tev uzsmaidītu tikai tāpēc vien, ka tu esi,” raksta Inga Deigele.

“Patlaban esmu mājās ar divgadīgo dēliņu; otru šobrīd neplānojam, bet, ja viņš pieteiktos, būtu priecīgi un galā tiktu! Tas būtu iemesls cīņai par labāku dzīvi. Vai tad pēc kara mūsu vecvecmāmiņas necīnījās?” retoriski vaicā Inga Barga.

“Arī mēs šobrīd gaidām savu pirmdzimto (plānotu), un tas mani tikai uzlādē pozitīvi. Ziņas klausos un lasu, bet cenšos no tā distancēties, jo gribu, lai mazulis, vēl esot mammas puncī, jūt, ka ir gaidīts un gribēts, neņemot vērā visu šo bardaku, lai jūt, ka nav šaubu par labu viņam/-ai,” uzskata Santa Bondare.

“Mēs arī gaidām savu brīnumiņu, Ziemassvētku brīnumiņu. Māmiņas prieku nevar aizsegt neviens pats trūkstošs grasis. Ja gaida un mīl savu bērniņu, tad noteikti būs labi,” optimiste ir Inga Ērgle.

“Bēda tāda, ka vairākums latviešu negrib un nemāk dzīvot savu dzīvi, bet raugās, kā citam vairāk vai mazāk. Nu, piemēram, manā ģimenē aug četri mazi latvieši, un daudzi apkārtējie cilvēki uzskata mūs par ķertiem, jo, redz, laiki grūti, nedrīkstot atļauties. Latviešu būs daudz tad, kad mēs sapratīsim, ka katrs bērns ir dāvana un tā ir nenovērtējama,” ir pārliecināta Ingūna Jonauska.