Rudītes Brūveres astoņi bērni
Biedrības “Ģimenes šūpulis” dibinātāja, mājdzemdību vecmāte un astoņu bērnu māmiņa Rudīte Brūvere ir pilnīgi pārliecināta: bērni ir īstā dzīves svētība, un ir gluži nepamatots uzskats, ka bērnus pasaulē laist var atļauties tikai materiāli nodrošināti cilvēki.
“Septiņpadsmit gados mūsu ģimenē piedzima astoņi bērni. Mans vīrs nāk no sešu bērnu ģimenes, un mēs abi no saviem vecākiem bijām mācījušies paļāvību uz Dievu. Vīra tēvs, kad bērni bija pavisam mazi, tika izsūtīts uz Sibīriju, līdz ar to bērnus audzināja mamma ar savu māsu – invalīdi. Vīrs bija redzējis, ka ar Dieva palīdzību var izdzīvot arī tad, ja klājas ļoti skaudri. Tā bija arī manu vecāku ģimenē – mēs visi bērni dzimām nabadzīgajā pēckara laikā. Taču es vienmēr atceros savas mātes vārdus: “Bērni ir dzīves lielākā bagātība!” Mēs ar vīru domājam tāpat. Apzinoties, ka bērns ir Dieva dāvana, ir jāsaprot, ka mēs neesam vienīgie, kas par viņiem rūpējas. Par to esam pārliecinājušies – Dievs katram bērnam līdzi dod arī savu maizīti. Jo vairāk bērnu mums bija, jo labāk dzīvojām. Jā, turīgi nekad neesam bijuši, bet bez maizes arī nekad neesam palikuši. Mūsu bērni ir izskolojušies saviem spēkiem, vieniem ir augstākā izglītība, citiem tās nav, taču visi ir apguvuši labus arodus. Manuprāt, kamēr bērni ir mazi, viņiem vajag pēc iespējas vairāk veltīt savu laiku un dzīves enerģiju, tad arī bērni augs priecīgi un patstāvīgi. Katram bērnam ir sava vieta pasaulē. Esmu dzirdējusi cilvēkus ar neizpratni runājam par daudzbērnu ģimenēm, bet, manuprāt, nereti tas liecina par skaudību. Jo cilvēki intuitīvi, neapzināti jūt, ka bērni ir kaut kas brīnišķīgs, ka tā ir Dieva dāvana. Un nereti tas rada sajūtu, kāpēc gan šīs dāvanas saņem tieši šie cilvēki? Kāpēc viņi domā, ka var šīs dāvanas pieņemt, jo viņiem taču nemaz tik labi neklājas!? Ja skatāmies vēsturē, mēs redzam, ka bērni dzimuši pilnīgi neiespējamās situācijās, bet vēlāk viņi kļuvuši par māksliniekiem un zinātniekiem. Ja viņu vecāki būtu domājuši tā, kā domā tagad daudzas ģimenes, viņi, visticamāk, nebūtu nākuši pasaulē. Redziet, kā ir, mēs varam vardarbīgi bērnus nelaist pasaulē, taču piespiedu kārtā panākt, ka viņi dzimst, mēs nevaram. Tāpēc ir jāsaprot, ka bērni ir īstās vērtības. Materiālā pasaule jebkurā brīdī var sabrukt, tāpēc tas, pie kā mums jāturas, ir Dievs un attiecības.”
