Mani krīze neuzveiks!

Jāpiekrīt kāda bloga autoram internetā, kurš saka – “nav māksla pateikt, nu gan ir ārprāts, māksla ir pateikt, kā no šā vairāk vai mazāk iedomātā ārprāta tikt laukā”. Krīzes kontekstā mediji šobrīd meklē un izceļ negatīvo, paralēli tam cilvēks vēl visapkārt saklausās dažādus stāstus par to, kā krīze skārusi citus, un, lai gan pats it kā nekādas pārmaiņas uz savas ādas varbūt pat neizjūt, masu psihozes iespaidā arī sāk baidīties.

Daļa cilvēku, nonākot krīzes un grūtību priekšā, padodas. Otrie cenšas noliegt jebkādu apdraudējuma iespējamību. Bet trešie cenšas atrast izeju no esošajiem vai potenciālajiem sarežģījumiem. Jebkurai šai reakcijai pamatā ir bailes. “Cilvēki baidās no tā, ka nezin, kas ar viņiem būs turpmāk. Tas ir dabiski, jo viss, kas iepriekš bijis svarīgs, kas ir ilgstoši veidots un daļēji (vai lielā mērā) piešķīris dzīvei pamatu, tagad sāk vai var sākt ļodzīties. Līdz ar to zūd stabilitāte, un parādās bailes,” skaidro Personības pilnveidošanas centra pasniedzējs Artūrs Zeltiņš.

Tā kā par krīzi patlaban tiek īpaši daudz runāts, cilvēkam ir grūti to savās domās ignorēt. “Lielai daļai ir bailes no neziņas. Stresu rada domas, kā krīze mani var ietekmēt,” apstiprina ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra “Līna” klīniskā psiholoģe Mārīte Bite.

Otra galējība bažām par gaidāmo ir jebkāda apdraudoša stāvokļa noliegšana. Tas var novest pie daudz smagāka kritiena. “Iebāzt galvu smiltīs – vienu brīdi, šķiet, bija kļuvis pat par labo toni. Visur runā par krīzi, bet uz mums tas neattiecas, mēs dzīvojam tālāk tāpat. Tās arī ir bailes, aizsardzība, cilvēks domā, ka uz kādu brīdi tā sevi var pasargāt. Tā arī notiek, tikai tas situāciju nerisina. Diemžēl agri vai vēlu nākas paskatīties patiesībai acīs, un tas kritiens var būt daudz sāpīgāks. Runas jau nav bez pamata, krīze ir reāla, nevis galvās uzpūsta. Uz esošo situāciju nevar skatīties, pieņemot, ka nekā nav, drīzāk ir jāsagatavojas un jāsaplāno rezerves rīcības varianti, kas sniegs drošību un stabilitāti,” iesaka Artūrs Zeltiņš.

Ir divi veidi, kā cilvēks reaģē uz kaut ko sev nevēlamu,– vai nu uzbrūkot, vai bēgot. Taču no krīzes aizbēgt, paslēpties nevar, tāpēc labāk izvēlēties ceļu, kā sev palīdzēt un neiestigt ilgstošā emocionāli smagā stāvoklī, no kura izkļūt būs daudz grūtāk.

“No vienas puses, ir vēlme racionāli domāt, kā būtu, ja būtu; no otras puses, izvērtēt iespējas, kā sevi pasargāt. Vēl ir variants censties nedomāt. Neviena galējība īpaši labu rezultātu nedod, bet ir normāli, ka cilvēks viļņveidīgi iziet cauri šiem emocionālajiem stāvokļiem, svārstībām, kas viņā notiek. Atrast racionālo vidusceļu var tad, kad tiek galā ar savām emocijām,” stāsta Mārīte Bite. Lai arī daudziem to gribas apšaubīt, taču krīze nav tikai viens vienīgs un nebeidzams melns plankums. Grūtības ne tikai norūda, bet arī ļauj iemācīties kaut ko jaunu pašam par sevi, un šī mācība kļūst par pieredzi, kas noderēs, pārvarot citus sarežģījumus. “Neviens nav izticis savā dzīvē bez problēmām. Visdažādākās krīzes individuāli ir daudzkārt piedzīvotas. To, kā tiekam galā ar emocijām (vai krīzi), var ietekmēt mūsu pieredze. Tagad vajag palūkoties – kā esam rīkojušies iepriekš. Kas palīdzēja, kādas bija kļūdas,” aicina Mārīte Bite. “Smagāk, protams, ir tiem, kam dzīvē jau ir krīzes brīdis, un šis ir punkts uz i. Tie ir cilvēki, kam darbs bijis vienīgā stabilā kvalitāte un drošības izjūta bijusi lielā mērā atkarīga no tā. Bet, ja cilvēkam apkārt ir atbalstošā sistēma – pieņemošā vide, tad visu pārvarēt būs vieglāk.”

Ir jāapzinās, ka ne krīze, ne valdības lēmumi nav spējīgi atņemt cilvēka veselību, pieredzi, zināšanas. Tas būs tas, uz kā pamata varēs uzcelt savu jauno dzīvi, ja kaut kas mainās un viss ir jāsāk no sākuma. Mārīte Bite pieļauj, ka postpadomju sabiedrībai varētu būt grūtāk samierināties ar izmaiņām, jo ilgu laiku ļoti daudz kas nebija pieejams, un tagad, kad beidzot esam tikuši pie visa, atkal var kaut kā nebūt. Psiholoģe iesaka domāt, kā varam piepildīt dzīvi bez šīm lietām. “Vai tikai nauda un tās tērēšana radījusi manī prieku? Tam, ka jāpārvar sarežģījumi, ir arī savas gaišās puses, jo tādējādi notiek vērtību pārvērtēšana, cilvēks iemācās kaut ko jaunu, ļoti noderīgu par sevi, turklāt tā ir iespēja kaut ko mainīt savā dzīvē.” Tomēr iespēju saredzēšana emocijās dažkārt var kļūt sarežģīta. “Kamēr cilvēks pārdzīvo, ka viss ir slikti, klausās ziņas un skatās, ko rāda televīzija, iestrādājas filtrs, redzam visapkārt tikai to, par ko runā. Cilvēks vairs nepamana turpat veikala logā izlikto sludinājumu, ka vajadzīga pārdevēja, jo tas nav apziņas uzmanības lokā tajā brīdī,” stāsta Artūrs Zeltiņš.  

Cilvēka resursi nav neizsmeļami, un ilgstoša stresa ietekmē var izpausties dažādas veselības problēmas, aktualizēties arī atkarības. Turklāt, jo ilgāk atrodamies emocijās, jo mazāk paši vairs spējam kaut ko izmainīt. “Kad cilvēku atlaiž no darba, ir daudz emociju, un tad ir grūti domāt par iespējām. Tuvinieki arī var nespēt palīdzēt un, paši to negribot, radīt cilvēkam izjūtu, ka viņu nesaprot. Šādos gadījumos jāmēģina aprunāties, censties izrādīt sapratni, atbalstu, uzklausīt. Lai gan mūsu sabiedrībā reti to izmanto, nevajag kautrēties pajautāt, kā varu palīdzēt, ko tu gribētu, lai izdaru,” ir pārliecināta Mārīte Bite.

Lai nepieļautu dziļu ieslīgšanu emocijās, cilvēkam jau laikus jāizvērtē sava situācija un ar vēsu galvu jāizanalizē, kas īsti draud un kas ne. Krīzē nekas neapstājas, viss tikai mainās, tāpēc svarīgi būt elastīgam un gatavam pielāgoties jaunajam. “Vajag savai dzīvei izstrādāt vairākus rezerves plānus – ja nu kas, lai var rīkoties. Pirmais solis ir skatīties uz lietām reāli, nepadarot tās sliktākas, ko daudzi dara, bet objektīvi un neitrāli izvērtējot, kas var notikt. Šis rezerves variants, kā rīkosimies, ja kaut kas ar mums notiks, piemēram, zaudēsim darbu, sniedz balstu, drošības izjūtu. Vērtības, attiecības, ģimene, tuvinieki, draugi emocionāli var dot lielu atbalstu, izrādot: lai kas notiktu, mēs būsim kopā, vienoti izdomāsim, kā risināt sarežģījumus. Svarīgi ir radīt izjūtu, ka cilvēks nav palicis viens,” stāsta Artūrs Zeltiņš. “Latvijā ir tradīcija ģimenē nerunāt par slikto. Visi zina, bet nerunā, lai tikai nepiesauktu nelaimi. Taču tas ir mīts, kas neveicina sadarbošanos. Prasīt palīdzību – tā ir augstas pašapziņas izpausme,” piebilst Mārīte Bite.

Bailes zaudēt darbu ir viens no izplatītākajiem stresa iemesliem krīzes kontekstā. Tas, kā cilvēks var cīnīties ar šīm bailēm, ir saistīts ar domāšanu attiecībā uz savu lomu darbā. “Ir jāapzinās, ka, nevis priekšnieks vai kāds cits, bet cilvēks pats ir savas dzīves veidotājs. Kamēr valda filozofija, ka visiem citiem par mani ir jādomā, jāgādā, tikmēr būs grūti. Vajag censties būt vērtīgākam darbiniekam – savā attieksmē, domās veidot piederības izjūtu darbavietai. Tie, kuri to darīs, paliks, un viņiem būs darbs, savukārt tie, kas sāk pārdzīvot, tajā brīdī zaudē darbspējas, izdara dažādus pārsteidzīgus secinājumus un tāpēc sāk neiet,” uzskata Artūrs Zeltiņš.

Prasme pārvaldīt emocijas var palīdzēt jebkurā situācijā, īpaši jau – saskaroties ar lielām problēmām. “Var iemācīties uz situāciju paskatīties nevis emocionāli, bet it kā izejot no sevis un objektīvi no malas, bez emocijām palūkojoties uz situāciju, kā ar cita cilvēka acīm. Tā mēs patiesībā sevi nedaudz apmānām un ieraugām variantus. Un tad cilvēks var pats kā eksperts ieteikt, kā rīkoties. Bet, kamēr esam notikumā iekšā – emocijās, tikmēr tās mūs kontrolē un nosaka, par ko domājam,” pamāca Artūrs Zeltiņš. “Patlaban ir laiks cilvēkam atskatīties, ko viņš ir iemācījies, paveicis, prot. Vajag izvērtēt savas stiprās, vājās puses un noteikt konkrētus mērķus gadam. Iespēju ir vairāk, nekā redzam, bet cilvēks dzīvo ilūzijā, ko radījusi apkārtējā vide.”