Adopcija izārstē no neauglības

“Pacieties, pacieties, tūliņ viss būs cauri!” Kristīne viņu mierināja. “Toties būsim pasargājuši sevi un mūsu maziņo, ka kāds cits, nevis mēs paši, un tieši tad, kad mēs gribēsim, ja mēs vispār to kādreiz gribēsim, pastāstīs par adopciju.” Visbeidzot, lepni izslējusi izspīlēto jostasvietu, jaunā sieviete izgāja ārā, dārzā, kaimiņu acu priekšā. Apmetusi loku pa rūpīgi sakopto zālienu, izraustījusi dažas nezālītes puķu dobē, Kristīne pāri sētai pamāja kaimiņam, kurš rīkojās ap laistīšanas iekārtu, un smagi atsēdās šūpuļkrēslā zem saulessarga. Gaiss, silts kā piens, rosināja uz laiskumu. Līdzpaņemtā grāmata neatvērta palika klēpī, un viltus grūtniece ieslīga domās, kurās nākotnes sapņi mijās ar nesenā pagātnē piedzīvoto.

Vairāk nekā desmit gadi no viņu laulības tika burtiski nozagti, mēģinot tikt pie bērniņa. To sapratīs tikai tie pāri, kas paši gājuši tam visam cauri, kad domas un rīcība par šo tēmu pamazām kļūst par apsēstību. Taču, kad arī ārpusdzemdes apaugļošana nedeva gaidītos rezultātus, ārsti vien noplātīja rokas, sak, nu gan viss, itin viss ir izmēģināts, un mēs nevaram atbildēt, kāpēc šiem diviem jaunajiem un veselajiem cilvēkiem nekādi neizdodas tas, kas citiem notiek kā pats no sevis.

Laikam jau Kristīne un Māris nebija tā tradicionālākā ģimene, jo tieši Māris bija tas, kurš pirmais ierunājās par iespējamo adopciju. Kad viņš pirmo reizi par to ieminējās sievai, bija jau noskaidrojis visu par iespējām pieņemt veselu zīdainīti tieši no dzemdību nama, kad vienošanās ar topošo māti par atteikšanos no bērna jau būs notikusi dažus mēnešus iepriekš. Kristīnei atlika tikai ar atvieglojumu piekrist. Un tas patiešām nenācās grūti. Pati pie sevis viņa klusībā vairākkārt bija domājusi par bārenīša pieņemšanu ģimenē, taču savas nezināšanas un neizlēmības dēļ bija iedomājusies, ka šādas lietas notiek kā dzīvnieciņa izvēle patversmē – jāstaigā bērnunamā gar gultiņām un jāpasaka: “Šitais man patīk vislabāk, šito mēs ņemsim!” Un ko tad, ja patiks vairāki bērniņi? Vai – ja vienlīdz mīļi šķitīs pilnīgi visi?! Kāda laime, ka Māris visu bija tik labi izdomājis, ievācis informāciju un saplānojis! Kā vēlāk izrādījās, lielāko daļu informācijas vākšanas “melnā darba” bija paveikusi Māra mamma, pensionēta pediatre, kura, iedarbinot savus bijušos sakarus, visu šo lietu bija novedusi līdz konkrētam gadījumam un bērniņam. Māra vecāki un adopcijas ierēdņi bija vienīgie visā plašajā pasaulē, kuri zināja par topošo notikumu ģimenē.

Un tad, kad viss bija jau pilnībā nokārtots, Kristīne sāka akciju “esmu grūtniece”! Motivācija bija tikai viena – pasargāt dēlu (tobrīd jau bija zināms, ka gaidāmais mazulis būs zēns) no traumas vēl nesaprātīgā vecumā, kad kāds izpļāpāsies, ka viņš nav „“īstais bērns”.

Kristīni pamodināja saules sasildītais mākslīgā vēdera stepējums – karstums kļuva tīri vai neciešams: “Tā, paradīšanās tautai ir notikusi, varu iet atpakaļ mājā!”

Laiks ritēja savu gaitu, un beidzot liktenīgais brīdis bija klāt – Māris un Kristīne turēja rokās savu dēlu! Gluži kā jebkurai māmiņai un tētim dzīve ar šo pašu brīdi izmainījās par 180 grādiem: negulētas naktis, dienas, kas sadalītas ar barošanas reizēm, pamperi, uztraukumi un rūpes, kas mijās ar neaptverami skaistiem laimes brīžiem. Mainījās ne tikai ikdiena un dzīves ritms, bet arī vide un cilvēki. Kristīne kontaktējās ar tādām pašām jaunajām māmiņām, ārstēm un medicīnas māsām, kam veda atrādīt jaundzimušo un veikt nepieciešamās potes, iepirkās bērnu pārtikas un apģērbu veikalos – tā bija gluži cita dzīve, kurā vairs nebija vietas bēdām un raizēm, kādas Kristīni neauglības dēļ māca pirms tam. Patiesībā jaunā sieviete izjuta sevi kā pilnvērtīgu māti, viņa pat piedalījās jauno māmiņu sarunās par to, cik jauki būt atkal slaidai, bez smagā, apgrūtinošā vēdera, pļāpāja par pienu – Kristīne bēdājās, ka pašai tā nav, pat neiedomādamās, ka tas arī nemaz nevarētu būt; tik ļoti viņi bija izslēgusi no apziņas domu, ka Niklāvu īstenībā dzemdējusi pavisam cita sieviete. Tas bija viņas, tikai viņas un Māra pēcnācējs, visas pārējās domas kā balti baloži bija aizlidojušas prom uz neatgriešanos tajā mirklī, kad jaundzimušais pirmo reizi mazo sejiņu sašķobīja brīnumskaistā bezzobainā smaidā.

Tajā laikā Niklāvam jau bija apritējis pusgads. Kaut arī vēls aprīlis, tomēr pavasaris kā negribēja, tā negribēja iestāties. Ne runas nevarēja būt, ka Niklāvu varētu atstāt ratiņos ārā, vēl nesalapojušajā dārzā – mazais jau vēlējās raudzīties apkārt un izzināt dzīvi, tāpēc ik dienas Kristīne sazvanījās ar tuvējā daudzdzīvokļu māju pudurī mītošu tādu pašu jauno māmiņu, ar kuru iepazinās poliklīnikas rindā, un abas kopā, stumjot ratiņus, apmeta loku pa privātmāju klusajiem celiņiem. “Klau,” paziņa pēkšņi ieteicās, “vai tev mēnešreizes jau atsākušās?” Mēnešreizes? Kristīne patiešām neatcerējās, kad viņai bijušas pēdējās mēnešreizes. Pārmaiņas, ko radīja mazuļa kopšana, pilnīgi bija izmainījušas itin visus ieradumus, pat rūpīgo dienu skaitīšanu starp menstruācijām, kas bija tik svarīgi laikā, kad viņa vēl tik ļoti vēlējās ieņemt bērnu. Kamēr Kristīne centās atcerēties, paziņa turpināja čalot: “Saproti, man draudzenes mamma iestāstīja: kamēr baro bērnu ar krūti, stāvoklī nevar palikt. Un es taču visu laiku baroju! Tāpēc mēs neizsargājāmies. Bet mēnešreižu kā nav, tā nav. Ak, šausmas, ja nu es atkal esmu iekritusi! Divi bērni pēc kārtas, ar tik mazu intervālu, nu nē!” Kristīne klusējot soļoja blakus, un galvā šaudījās viena un tā pati doma: “Tas nevar būt! Tas nekādi nevar būt!”

Jau otrā dienā Kristīne izlūdzās ārkārtas vizīti pie ginekoloģes, argumentējot savu steigu ar nemieru, ko rada dīvainu veidojumu sataustīšana krūtīs. Un tā bija skaidra patiesība – krūtis bija piebriedušas, sāpīgas un pataustot šķita gluži citādas nekā allaž. Visu ceļu pie ārstes un vēl arī uzgaidāmā telpā Kristīne joprojām domās skaitīja kā sabojājusies plate, kā apstulbusi: “Tas nevar būt! Tas taču nevar būt!” Bet, ja tas nebija TAS, kas tad? Vai viņa tādā gadījumā ir slima? Kā galu galā izpaudās vēzis? Var būt, ka viņa mirst?

Taču ārstes smaids un frāze – “Nu gan jūs mani pārsteidzāt!” – apstiprināja Kristīnes prātam neaptveramās aizdomas. “Auglību un bērna ieņemšanu spēj ietekmēt arī psiholoģiskie faktori, ne velti tiek lietots termins “psiholoģiskā neauglība”. Atslābinot psihi, mēdz atkāpties arī gadiem ieilgusi neauglība,” stāstīja dakterīte.

Asarām aumaļām gāžoties, jaunā sieviete spēja domāt tikai vienu – kādiem vārdiem jauno ziņu pavēstīt Mārim! Taču vārdi atradās paši no sevis, turpat ārstes kabinetā, no asarām slapjajās, trīcošajās rokās mēģinot pie auss noturēt klausuli.

Nobeigums

– Skaties, kā Niklāvs aug! Arī šis rāpulītis jau par mazu! Liksim vien nost brālim!

– Kāpēc tu domā, ka būs brālis? – Māris smaidot iebilda.

– Es jūtu. Es esmu tāds dēlu māšu tips. Man dzimst tikai puikas. Kā manai vecmāmiņai. Redzi, pirmais arī bija puika. Un tagad arī būs. Es baidos tikai par vienu...

– Par ko tad baidās mana mīļā, mazā sieviņa?

– Vai es spēšu viņu mīlēt tikpat stipri kā Niklāvu? Vai manī vispār vēl atradīsies kaut kripatiņa neizlietotas mīlestības – tā taču visa tiek viņam... Kur vēl vairāk... Kur lai tā rastos...

– Tevī pašā. Tevī pašā tā jau gaida, lai piedzimtu kopā ar mūsu bērniņu. Ar brālīti.

Un Māris maigi apskāva un noskūpstīja Kristīni. Uz pakauša. Jo viņas seja un mīlestības pilnās acis bija pievērstas gultiņā dziļā miegā dusošajam Niklāvam.

Stāstījums veidots, pamatojoties uz reāliem notikumiem.

Konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa.

Aija Kažoka/Foto: Bulls Press