Atceries budistu mūka ieteikumu

Proti, kad cilvēks zina – viņš aiznesīs savus netīros kreklus uz mazgātavu, veikalā būs viss, kas viņam vajadzīgs, dzīvoklī būs silti, jo kāds par to parūpējies, un tamlīdzīgi. Savukārt krīzes momentos pēkšņi saprotam, ka dzīve ir sarežģīta, ka visi esam attiecībās un vienatnē ļoti maz varam. Tad mums visiem nepieciešams zināt – ja pēkšņi kaut kas atgadīsies, man ir draugu, radu, kolēģu atbalsta tīkls, uz kuru varu paļauties un kas man palīdzēs. Un es savukārt esmu gatava palīdzēt kādam, kurš man to lūdz. Labklājības laikā cilvēki atsvešinās, jo šis sociālais tīkls darbojas par naudu. Bet nauda, kā zināms, ļoti daudz regulē cilvēku attiecībās. Tā teikt – es nopērku no tevis, tu – no manis. Tagad viss ir citādi.

Reiz kādā budistu mūka nodarbībā viens no klātesošajiem pajautāja, kā tikt galā ar trauksmi. Protams, pirmā rekomendācija bija vairāk meditēt, bet tas, kas šokēja visus, bija mūka ieteikums – meklē cilvēkus, uz kuriem vari atbalstīties. Draugi un attiecības ir pirmais, uz ko cilvēks šajos laikos tiešām var paļauties. Tas nenozīmē iet pie drauga, bet zināt, ka viņš tāds ir un, “ja kas”, viņš nestāvēs malā. Otrs atbalsta punkts – ticība. Gan garīgā prakse un vērtību atbalsts no sērijas: “Dari, kas darāms, un lai notiek, kas notiek!”, gan mistiskie mēģinājumi apvaldīt likteni ar rituālu un maģijas starpniecību. Trešais atbalsta punkts – savu spēku sajušana un apzināšanās, ka es tomēr varu daudz. Tā, piemēram, pirmskrīzes laikos Amerikā bija modē terapija, kad cilvēkus ar labu izglītību un lielu naudu aizveda uz Meksiku vai Sibīriju un atstāja ar 20 dolāriem kabatā bez mobilā telefona. Lūdzu, draudziņ, izdzīvo, kā vari. Redzēsim, ko esi vērts, kad tev nav nekā! Kas būsi pēc mēneša? Tagad mums visiem ir šāds eksperiments, tā teikt, laipni lūdzam! Lielākais klupšanas akmens varētu slēpties latviešu mentalitātē, kas paredz – spēcīgs cilvēks pats tiek ar visu galā. Lūgt palīdzību vai atbalstu var tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Tomēr arī pretējais pols ir bieži sastopams. Proti, ja esmu nelaimīga, tad vainīgi ir apkārtējie. Diemžēl šie cilvēki ir nelaimīgi jebkurā ekonomiskajā situācijā. Tāpēc pašlaik tiešām ir vērts veidot atbalsta tīklus, sniegt atbalstu pašiem un meklēt atbalstu pie citiem, bet īstais glābiņš ir tikai cilvēkā pašā. Viņu nevar glābt ne draugi, ne mīlestība. Pat Dievs tas Kungs palīdz tikai tiem, kas ķepurojas paši.

Tev, kas pazaudējuši visu

Ja šajos laikos esi pazaudējis visu, tu bieži nemaz nespēj to atzīt un centies vai nu izskatīties tā, it kā viss ir pa vecam, vai arī mēģini atgūt to, ko nav vairs iespējams atgūt. Proti, brauc ar “beigtu” zirgu. Ir grūti atzīties, kas esi zaudējusi biznesu, ko loloji, ka vairs nespēj parūpēties par cilvēkiem, par kuriem jūties atbildīgs, ka jāšķiras no mājas, ko būvēji ar mīlestību un kurā patīk dzīvot taviem bērniem. Zaudēt vienmēr ir smagi. Tāpēc ir svarīgi to izsērot, izlamāties, izraudāties un publiski atzīties. Pieredzēti gadījumi, ka cilvēks, kurš bija uzņēmējs, nevēlas pieņemt pat direktora amatu. Viņam tas ir negods, viņš zaudē sociālo statusu. Bet šī ieciklēšanās traucē meklēt risinājumu. Īpaši sāpīgi varētu būt vīriešiem, kas uzņēmās atbildību par savām sievietēm, par pieaugušiem bērniem, kuri tā arī auga tēva ēnā un vienmēr zināja, ka varēs paslēpties no lietus. Un tagad tas viss ir “tu, tū”. Tad jo īpaši smagi ir radiem, draugiem un paziņām pateikt – man nekā no tā visa vairs nav.

Lai cilvēki varētu ļauties atzīt zaudēto, viņiem jākontaktējas ar tiem, kuri ir viņu īstie draugi, nevis paziņas no viena “tusiņa”, ar kuriem bija draudzības un konkurences attiecības. Ja tiešām nopietni pazaudēts materiālais pamats, būtu jāsaprot – kas man palicis? Ģimene, bērni, draugi, ticība... Ja sāk uzskaitīt, var gadīties, ka palicis ne pārāk daudz, un tad pasakai par dzīvi ir skumīgas beigas. Ja cilvēks domā, ka tiešām pazaudējis visu, viņš var no šīs dzīves arī aiziet. Krīžu laikos notiek daudz pašnāvību. Ne bez iemesla tagad ir milzīgs onkoloģisko saslimšanu skaits, gluži vai epidēmija, jo cilvēki nespēj samierināties. Protams, tas nav visos gadījumos, bet tā notiek. Tāpēc būtu svētīgi paturēt prātā, ka visu zaudēt ir ārkārtīgi grūti. Praktiski neiespējami. Ja cilvēks ir dzīvs, ja viņš spēj ticēt un elpot, tad nekas nav beidzies! Te kā atbalsts atkarībā no cilvēka vecuma varētu būt jaunības draugi, radi, vecāki, atgriešanās pie jaunības profesijas. Svarīgākais – neskatīties uz to, kas bija, bet raudzīties tikai uz priekšu.

Tev, kas zaudējusi pierasto

Svarīgākais – nedomā par statusu! Būs iespēja, to atkal atgūsi. Un neizliecies, ka joprojām vari atļauties to, ko vairs nevari. Jo izlikties tu spēj ilgi. Ja veselība dod tādu iespēju, tad līdz pēdējam elpas vilcienam. Tev būtu jāatrod kaut kas cits interesants, ko dzīvē darīt. Jo dzīve ir piepildīta un interesanta ne tikai tad, kad tā ir bagāta. Ir jāpārskata vērtības. Karjera, nauda, izpriecas – tas ir ļoti labi, bet kam tas? Nereti šie atribūti bija kā iespēja izvairīties, aizmukt no sūrās dzīves. Pazīstu kādu sievieti, kurai ik pēc trim mēnešiem bija kaut kur jāaizbrauc ceļojumā. Viņa necieta savu darbu, viņai riebās viņas dzīve. To viņa varēja paciest tikai šādos laika nogriežņos. Viņas pamatizglītība ir fiziķe inženiere, bet viņa strādā par grāmatvedi. Tas neatbilst viņas intelektam, viņas raksturam. Dzīve viņai nepatika kopumā, tāpēc viņai noteikti vajadzēja šo vaļasprieku. Šajā ziņā krīze tiešām ir iespēja riskēt un kaut ko mainīt. Labklājības periodā ir bail zaudēt jau ierasto, ērto. Ir arī nepatīkamas, bet ļoti ērtas lietas, pilnīgi bez riska. Bet tagad tā vai tā ir risks. Tāpēc cilvēkiem der paskatīties uz saviem hobijiem, savām jaunības interesēm, idejām, varbūt meklēt iespēju iegūt citu izglītību. Paskatīties, ko vēl papildus varu darīt lietas labā. Sākt mācīties ķīniešu valodu, jo angļu valodu jau visi iemācījušies. Bet, lai apgūtu kaut ko jaunu, atkal vajadzīga drosme. Šoreiz, lai atbildētu uz jautājumu, kas esmu, kas man patīk, ko īsti gribu? Tas prasa risku, un riskēt, ja nav atbalsta, nesanāk.