Gribu sunīti
Kā izvēlēties suni? Lielu vai mazu? Ar ciltsrakstiem vai kranci? Niknu vai draudzīgu? Atbildes uz šiem jautājumiem nereti rodas, kad dzīvnieks jau atvests mājās. Tāpēc vajadzīga rīcības programma.
“Dakter, ko sakāt par pretriešanas kakla siksnu?” šie un līdzīgi jautājumi no suņu īpašniekiem jādzird visai bieži. Dzīvnieks bēguļo, ir nevadāms un nevaldāms – kādēļ šī problēma rodas? Labs šķirnes kucēns maksā bargu naudu, un suņkopībā nepieredzējušam cilvēkam šķiet, ka, tāpat kā samaksājot prāvu summu par jaunu auto, tiek garantēta kvalitāte, tāpat būs ar dzīvnieku.
Divi scenāriji
Pirmajā variantā cilvēks vienkārši “saslimst” ar savu mājdzīvnieku, patiesi aizraujoties ar visu, kas ar to saistīts. Tiek apmeklēta suņu skola un izstādes, laimīgais suņa saimnieks dodas garās ikdienas pastaigās, vasarās kopā ar mīluli peldas vai brauc ar velosipēdu, ļaujot sunim jozt blakus. Proti – cilvēks nekurnot un ar prieku veic ikdienas pienākumus suņa aprūpē, audzināšanā un, jā, arī izklaidēšanā. Šī ir pozitīva scenārija versija, jo otrajā variantā cilvēks tam laiku neatrod un suns savā vaļā progresē, kā prot. Ja suni nenodarbina, viņš sevi nodarbina pats! Kas šajā gadījumā notiek? Iespēju ir daudz, piemēram, suns visu dienu vaukšķ, rok bedres visās iespējamās un neiespējamās vietās, izveido ejas zem sētas, lai aizlaistos, nograuž sīkos dārza kociņus un krūmus, izpostot dārzu.
Tomēr jāsaprot, ka vaina nav sunī, bet gan faktā, ka cilvēki nenovērtē savas iespējas, proti, bez suņa var iztikt vai arī var izvēlēties nelielu dzīvnieku. Ja sīka radībiņa paskries un paries, lielu sliktumu tas neradīs. Protams, niecīgs šunelis nebūs reprezentatīvs mājas sargs, bet viņš arī nenogāzīs tevi no kājām, neraks šahtām līdzīgas tranšejas pagalmā zem dārgā žoga un nekodīs pastniekam. Cilvēki, iegādājoties kucēnu, stipri vien pārvērtē savas spējas tikt galā ar dzīvnieku, kas patiesībā ir absolūts atbildības trūkums.
Nebaidies, viņš nekož!
“Neuztraucieties, mans suns nekož!” cik gan bieži dzirdēta frāze! Taču varbūt es, vienkāršs garāmgājējs, nevēlos, lai suns vispār man tuvojas un aposta. Tās ir manas tiesības negribēt, lai kāds man uz ielas vai parkā nebāž pie tīrām drēbēm slapju, zemjainu purnu. Suņa īpašniekam tas jārespektē.
Saprazdami, ka kaut kas vairs nav labi, nevadāmo suņu īpašnieki dodas pie veterinārārsta vai kinologa ar prasībām: “Izdariet tā, lai mans suns vairs negaudotu un neklaiņotu!” Paradoksāli, bet man ir vaicāts, vai nevar sunim pārgriezt balss saites?! Atbildu ar pretjautājumu: “Kam tad jums suns vispār vajadzīgs?” Tad jau tiešām doma par radiovadāmu žogu sētu vai pretriešanas siksnu ir vismaz kaut kas, jo vēl ļaunāk ir nedarīt neko un ļaut, lai visi kaimiņi mokās. Ir suņi, kas izklaides nolūkos blandās un atgriežas mājās, bet sastopami arī nīgri eksemplāri, kas ir bīstami. Ja šādu suni nepieskata, iespējama traģēdija. Tad rodas diskusijas par aizliedzamajām suņu šķirnēm, izskan “fui” rotveileriem, kaukāziešiem. Taču ne jau suns ir vainojams, vairumā gadījumu vainīgs ir cilvēks, kurš to paņēmis un nenodrošina audzināšanu.
Rīcības programma
Vēlies suni? Vispirms rūpīgi ievāc informāciju, apstaigājot izstādes, veterinārās klīnikas, aprunājoties ar kinologiem un suņu īpašniekiem. Noteikti vajadzīgi vairāki viedokļi, lai izveidotu savējo. Kā notiek visbiežāk? “Internetā ieraudzīju tik burvīgu kucēniņu, aizbraucu un uzreiz nopirku! Aizbraucu uz Rumbulu pirkt riepas, ieraudzīju to purniņu un sapratu – man viņu vajag!” Bet tas “purniņš” izaug 60 kg smags, vizīte pie ārsta maksā 20 latus, narkoze – 100 latus, un man pašai ir tikai 59 kg. Es to lopu nemaz nespēju noturēt! Nevajadzētu aizmirst, ka suns aizgādniecībā nodzīvos aptuveni desmit gadus un viņu nevarēs kā sliktu auto bez problēmām nomainīt pret citu modeli. Pirms mājās ieved kucēnu, mudinu atbildīgi pārdomāt, vai suns patiešām vajadzīgs. Ja ģimenē visi strādā no rīta līdz vakaram, izbrīvēt laiku sunim būs pagrūti. Neiztur kritiku apgalvojums, ka ir domāts par drošību – to daudz labāk un, patiesību sakot, arī lētāk nodrošinās apsardzes firma!
