Kas tik labi smaržo pirtī? Tā ir mana slotiņa

“Tikai būdama jau pieaugušā vecumā, sapratu, ko nozīmē īsta pirts.

Tas notika pie krustmātes Latgalē, kad pirmo reizi pirtī iegāju kopā ar brālēniem, jo neviena no sievietēm pirtī iet nevēlējās. Visu mūžu līdz tam bijis tā, ka pirmie pirtī parasti dodas puiši, pēc tam sievas, pēdējie – bērni. Sievietes allaž ātri nomazgājas, paperas ar slotiņām un nāk ārā. Bet tad ieraudzīju, cik lēns patiesībā ir šis process, jo vīrieši jau nesteidzas, viņi ilgi runājas, prot kavēt laiku.

Arī tagad ar saviem draugiem pirtī ejam visi kopā, un visi pliki, jo esam pietiekami labi pazīstami. Kopā karsējamies, kopā peramies. Vīri noper sievas, sievas – vīrus, lai sievišķā enerģija “apmaisās” ar vīrišķo.

Ir svarīgi pirtī kārtīgi izkarsēties, tā teikt – sagaidīt devīto pili no deguna, un pēc tam tik pat rūpīgi atdzesēties. Tā – reizes trīs, četras. Pēc trešās reizes noperas.

Mani per ar kadiķa un priedes slotiņām, jo pirts saimniekam ir arī tādas. Citas dāmas atsakās, es vienīgā varu izturēt. Pati slotiņas nesienu, bet vienreiz mūžā tomēr esmu to darījusi – pareizā laikā, pavasarī, augošā mēnesī gatavoju bērzu slotu. Ziemā braucu uz Latgali pie krustmātes un savu slotiņu ņēmu līdzi. Visi tad brīnījās, prasīja, kas tik labi smaržo? Un tā bija mana slotiņa. Kad pēros, neviena lapiņa nenobira.

Man netīk pirtī ziesties ar medu vai ādu rīvēt ar skrubi. Man svarīgāk šķiet no “iekšas” caur porām izdabūt ārā visus netīrumus. Neviens to nevar paveikt labāk par ķermeni pašu. Pēc tam nedēļu var nemazgāties, vilkt baltu blūzi, un apkaklīte arvien būs tīra! Kad pēc karsēšanās iznākam no pirts atdzesēties, kavējot laiku, iedzeram siltu zaļo tēju. Ja ziemā labs, mīksts sniegs, pavāļājos tajā vai arī ar plikām pēdām izskrienu kādu mazu riņķīti...

Pēc pirts parasti seko nelielas vakariņas, padziedam dziesmas. Un tad, pēc pāris stundām, pēc pirts pilnībā atdzisusi, varu atgriezties Rīgā... Atpūtusies un mierīga.”