Igauņu māksliniece Latvijā: „Visvairāk mani pārsteidz latviešu atklātība”
Savulaik igauņu tekstilmāksliniecei Margitai Dravniecei pat sapņos nerādījās, ka kādreiz viņas vīrs būs latvietis un pat pēc šķiršanās viņa paliks dzīvot šeit. Nu jau 20 gadus.
Pirms pāris mēnešiem Margita atvēra savu veikaliņu „Saules laiva”, sakot, ka tieši krīze ir īstais laiks, lai sāktu savu biznesu.
«Latvijā sāku dzīvot tāpēc, ka apprecējos ar foršu latviešu vīrieti. Satiku viņu uzreiz pēc augstskolas beigšanas. Iepazināmies uz ielas, kur mans nākamais vīrs spēlēja. Mans vīrs bija muzikants. Ar draugiem gājām viņam garām un tad apstājāmies, lai paklausītos, kā viņš spēlē. Man ļoti patika. Pēc tam viņš pienāca pie manis un aicināja kopā padzert kafiju. Tā arī viss sākās... Interesanti, ka iepazināmies par spīti tam, ka viens otra valodu nesapratām. Tolaik nemācēju runāt ne latviski, ne krieviski, bet viņš neprata igauniski. Varbūt tieši tāpēc arī iepazināmies, jo mums nebija kopīgas valodas. Tajā pirmajā tikšanās reizē, dzerot kafiju, mūsu draugi paši pieteicās par tulkiem, lai mēs viens otru labāk saprastu. Bieži cilvēki iepazīstoties bārsta tukšus komplimentus, lai tikai otram vairāk iepatiktos. Mums tā nebija. Iemīlējāmies no pirmā acu skatiena un tikai tad lēnām sākām apgūt otra valodu.
Pirmajā attiecību gadā mans vīrs ļoti bieži brauca ciemos pie manis uz Igauniju, bet pēc kāda gada uz trim dienām atbraucu ciemos pie viņa uz Latviju. Tā arī te paliku. Jau gandrīz 20 gadus (iesmejas). Uz Igauniju braucu ciemos, bet manas mājas ir šeit – Latvijā. Nekad agrāk nebiju domājusi, ka kādreiz dzīvošu citā valstī, bet to jau nevar ieplānot. Pēc dabas esmu cilvēks, kas vispirms dara un tikai tad domā. Bet sapņi, pēc kuriem tiecos, gan nemainās.
Kad man bija 19 gadi (tieši tad iepazinos ar vīru un drīz pēc tam pārcēlos uz Latviju), sapņoju, ka man būs četri bērni, māja pie jūras, suns un brīvajā laikā es gleznošu. Lai arī māju pie jūras īrēju, tomēr tā man ir, lai gan skaitliski puse, tomēr arī bērni man ir, un tagad pēc gandrīz 20 gadu pārtraukuma esmu atsākusi gleznot. Suns gan ir nākotnes sapnis. Bērni man sola, kad viņi izaugs lieli, viens cels māju, bet otrs man dāvinās suni.»
Valodu apguvu, lasot klasiķus
«Pirmajā brīdī visgrūtāk bija tieši ar valodu. Nemācēju runāt ne latviski, ne krieviski. Krieviski varēju pateikt vien trīs vārdus – mama, papa un zdravstvujte. Esmu izaugusi Hījumā salā, kur skolā krievu literatūru mums mācīja igauņu valodā.
Tomēr latviešu valodu apguvu ātri. Kursus neapmeklēju, tie man šķita garlaicīgi. Sāku lasīt latviešu literatūras klasiķus. Sāku ar Annas Brigaderes stāstiem. Ļoti daudz lasīju, līdz beidzot sāku runāt latviski. Lasot grāmatas, apguvu krievu valodu. Draugi citreiz par mani smejas – es runājot tik klasiskā krievu valodā, ka viņiem nākot smiekli. Protams, ielas žargonu nezinu. Esmu dzirdējusi runājam, ka latviešu valodu ir grūti iemācīties. Man gan tā nešķiet. Tiesa, gramatika man klibo, bet latviešu valodā saprotu visu. Pat vecos vārdus, kurus bieži izmanto vairs tikai grāmatās. Manuprāt, foršākais veids, kā iemācīties valodu, ir lasīt grāmatas. Tas palīdz labāk izprast katras tautas īpatnības un labāk saprast, kāpēc šeit dzīvojošie cilvēki dara tieši tā, kā dara.
Latvieši ir strādīgi. Salīdzinot ar igauņiem, viņi ir atvērtāki, temperamentīgāki. Visvairāk mani pārsteidz tieši latviešu atklātība. Ja latvietis mīl, tad viņš to saka un parāda emocijas. Savukārt igauņi tās vispār neizrāda.
Mums ar vīru bija ļoti forši gadi, kurus pavadījām kopā, bet diemžēl drīz pēc tam, kad mums piedzima puikas, izšķīrāmies. Tagad bijušais vīrs miris. Kas noticis, noticis. Tā ir pagātne. Jādzīvo tālāk.»
Krīzes brīdis: šķiršanās
«Pēc šķiršanās bija grūti. Domāju, varbūt labāk ar bērniem atgriezties Igaunijā un dzīvot tur? Tomēr man Latvijā bija darbs, savi klienti un ļoti labi draugi, kas palīdzēja. Ja būtu atgriezusies Igaunijā, man viss būtu jāsāk no nulles. Arī no sev tuvo cilvēku puses dzirdēju skaļus NĒ, tu nekur nebrauksi! Zinot, ka man līdzās ir tik forši cilvēki, ar kuriem vienmēr varu izrunāties, tas man deva mierinājumu un spēku izturēt. Vai nav grūti vienai audzināt divus dēlus? Patiesībā ne. Esmu augusi vidē, kur sievietes bieži audzina bērnus vienas pašas. Esmu saleniece. Uz salas dzīvojot, sievietes pierod būt vienas, jo viņu vīri vienmēr ir prom, viņi strādā citur. Protams, ir īsie mirkļi, kad vīri mājās, bet to nav daudz. Esmu pārliecinājusies, ka reizēm būt vienai ir vieglāk. Man patīk, ja mājās ir miers un viss līdzsvarā. Lai tad, kad to gribu, varu darīt savus radošos darbus un mana ģimene to saprot. Bērni ir manas asinis, domas un jūtas. Viņi ļoti labi jūt, ja gribu pabūt viena.
Nekad neesmu jutusies vientuļa. Man ir divi dēli, ar kuriem vienmēr ir, par ko parunāt. Tāpat man ir forši draugi un darbs. Esmu sapratusi, ka visu laiku nevar tiekties tikai pēc kā jauna un jauna. Vajag iemācīties pateikties arī par to, kas man jau dots. Šo likumu var attiecināt uz attiecībām. Protams, ir kolosāli, ja satiec īsto cilvēku un visu mūžu ar viņu esi kopā. Mēs ar vīru kopā nodzīvojām 12 gadus. Tie bija skaisti un intensīvi attiecību gadi, ar kuriem, iespējams, pietika visam mūžam. Bet tad tas foršums beidzās un viss. Pašlaik speciāli neko nedaru, lai veidotu jaunas attiecības.»
Arī viena esmu pelnītāja
«Ar ģimenes finansēm mums bijiss visādi – bija ļoti labi laiki un bija sliktāki. Bet ar dēliem pie tā pieradām. Mans oficiālais darbs vienmēr bijuši rokdarbi. Kamēr dēli vēl negāja skolā, strādāju tikai mājās. Īstenībā man ļoti paveicies, ka man ir tik labi dēli. Nekad nav bijis tā, ka viņi krīt gar zemi, sit kājas pret grīdu un pieprasa, lai ko nopērku. Ar dēliem ļoti daudz runājām par naudu, lai viņi saprastu. Protams, vienmēr gribēju dot viņiem labāko. Atceros, vienos no pirmajiem Ziemassvētkiem, kurus pavadījām vieni, ļoti gribēju, lai maniem dēliem ir drusku vairāk dāvanu. Satraucos, kā viņi jutīsies, kad atgriezīsies bērnudārzā un citi bērni viņiem stāstīs, cik daudz skaistu dāvanu viņiem sadāvināts, bet maniem bērniem būs katram tikai viena un arī ne īpaši bagātīga. Par to pārdzīvoju, tāpēc iekrāju naudiņu, lai katram dēlam nopirktu trīs dāvanas. Bet tajā brīdī pavisam aizmirsu sevi!
Kad pie mums ciemos atnāca mans kaimiņš Ziemassvētku vecītis, viņš piedzīvoja pavisam nelāgu situāciju. Bērni viņam pārmeta, ka viņš nav īstais Ziemassvētku vecītis, jo viņš nevienu dāvanu nav atnesis mammai. Viņi nesaprata, kāpēc katram no viņiem ir trīs dāvanas, bet mammai nav nevienas? Toreiz pat mēģināju klusiņām Ziemassvētku vecīša kabatā ielikt mazu grāmatiņu, kuru izņēmu no grāmatu plaukta, bet bērni to pamanīja. Redz, viņi jau agrā bērnībā aptvēra, ka mantiskais nav dzīvē svarīgākais.
Nu jau vecākajam dēlam Haraldam drīz paliks 13 gadu, jaunākajam Rūdolfam – 11. Viņi pašlaik mācās 4. un 6. klasē, bet skatos, vecākajam dēlam jau ir interese par amatnieka profesiju. Viņš taisa tik brīnišķīgus darbus no koka! Vēl jau gan viņi augs, un tikai vēlāk varēs redzēt, kādu profesiju katrs izvēlēsies.
Dēlu vārdus izvēlējās mans vīrs. Mums bija noruna, ja piedzims puika, vārdu teiks viņš, bet, ja meita, tad es. Man gan ir aizdomas, ka arī tad, ja būtu piedzimusi meita, viņš to gribētu izvēlēties. Rūdolfs ir par godu vīra vectēva vārdam, bet Haralds – par godu grāmatu varonim, kuru tobrīd lasīja vīrs.»
Veikals, kurā arī izklaidējas
«Ideja par savu veikaliņu man bija sen, bet līdz šim tā atvēršanai nebija labvēlīgi apstākļi. Bet satiku īstos cilvēkus, un viņi palīdzēja īstenot ideju. Esmu atbildīga par veikaliņa radošo pusi, bet mani draugi – Jānis Vītols un Jānis Kuplais – par veikaliņa tehnisko pusi. Vai krīze ir īstais brīdis, lai veidotu uzņēmumu? Manuprāt, jā! Ja vien negribi tagad sākt darbu un jau rīt nokļūt miljonāru sarakstā. Arī pirms krīzes naudu vienmēr esmu pelnījusi ar savām rokām, zināšanām un izdomu. Pašlaik nekas krasi nav mainījies. Man visu laiku ir pasūtījuma darbi, un arī šajos laikos sievietes vēlas atjaunot garderobi ar skaistiem tērpiem. Pasūtījumu skaits nerūk, tāpēc man bija iespēja savu darbību paplašināt. Agrāk strādāju tikai mājās un savu preci pārdevu gadatirgos un citu veikalos. Bet mājas ir mājas, tur esmu tikai es un mana ģimene: negribas ielaist cilvēkus no malas. Veikalā man izdevies radīt māju sajūtu, kaut arī tā ir sabiedriska vieta. Drīzumā šeit sāks darboties arī gleznošanas studija un rokdarbu klubiņš. Gribas, lai sievietēm ir forša vieta, kur visām tikties, mājīgi pasēdēt un dalīties pieredzē.»
Iedvesmojos pie dabas!
«Darbadienas lielākoties aizrit šujot un adot, un strādājot jaunajā veikaliņā. Brīvajā laikā gan, cik tik varu, mēģinu izrauties pie dabas. Bieži pastaigājos gar jūru. Re, tas arī bija viens no maniem sapņiem, kas nu piepildījies. Man ļoti patīk peldēties, traukties ar skrituļslidām, ceļot.
Tagad mācos lieki nesatraukties. Reizēm zūd pacietība, un tad diemžēl cieš bērni, jo tieši viņi bieži ir tie, pār kuriem izgāžu savas emocijas. Kad atgūstos, saprotu, ka esmu pāršāvusi strīpai, un eju atvainoties. Izskaidroju, ka esmu kļūdījusies vai biju nogurusi.
Ja tagad jautā, kas ir mani sapņi, tad varu atbildēt kā jaunībā – joprojām gribu dzīvot pie jūras, radīt četrus bērnus un turpināt gleznot. Gribas, lai maniem bērniem viss izdodas tieši tā, kā viņi to grib un iecerējuši. Tāpat ļoti vēlos, lai veikalā viss notiek tieši tā, kā vajag. Galvenais – turpināt darīt to, kas man tiešām patīk.»
Kintija Bulava/Foto: Rojs Maizītis
