Arta Skuja: Man dzīvē nav, par ko sūdzēties
Viņā nav nekā pārcilvēcīga. Ja nu vienīgi smaids, kas apbur, un balss – tāda mierīga, mierīga... Pati jūtas kā viena no miljons sievietēm, kurām jāspēj balansēt starp ģimeni, bērniem un darbu. Arta Skuja intervijā žurnālam „Marta” tā arī saka – galvenais, lai piere nepārvēršas par veļas dēli.
Esmu noskatījusi dažus apģērba gabalus, ko gribētu nomainīt savā garderobē. Jau redzēju trīs raibus tauriņus un vienu dzeltenu, vakar darbā dzērām pirmās bērzu sulas, tā ka pavasaris ir! Ļaudis uz ielas tik noskatās uz manām sarkanajām kurpēm, jo ārā tikai plus divi grādi. Bet sev pateicu – viss, zābakus vairs nevilkšu! Vienīgi gribas, lai pavasaris ātrāk atdod sauli, citādi jūtams nogurums un vitamīnu trūkums, nevis spēka pieplūdums jauniem darbiem. Gaidu, kad paliks siltāks un varēšu braukt ar „ričuku”. Tas mans pagājušā pavasara un vasaras sasniegums – sāku uz darbu braukt ar divriteni. Zināmā mērā esmu priviliģēta, jo dzīvoju pie paša veloceliņa, tāpēc man nav īpašu raižu aizbraukt līdz pilsētas centram. Patiesībā tieši uz divriteņa var vislabāk redzēt pavasari. Kad braucu uz Zaķusalu, viens gabaliņš gar Uzvaras bulvāri ir tikai kastaņās. Tad tu skaties, kā lapas paliek arvien lielākas, tad – kā ziedu pumpuri paukšķinās. Pirmdien vari braukt un tikai prātot, interesanti, kurā dienā tad būs kā romantiskajās kinofilmās, kad varēs izbraukt pa ziedošu aleju.
Tev svarīgi, lai izskaties uz sava divriteņa gana stilīga?
Nē, man velosipēds ir sportisks, nevis ar lieliem riteņiem un romantisku grozu priekšā. Uzreiz nopirku ķiveri, ko vienmēr lieku galvā. Kā esmu secinājusi – mierīgi var braukt gan svārkos, gan biksēs, lai tikai mugursoma plecos. Tajās brīvdienās, kad tie taureņi bija izlīduši, arī nocēlām no balkona velosipēdu, un tā vien gribējās aizbraukt kur tālāk. Taču uz darbu nebija jādodas, un jau nākamajā dienā bija tikko četri grādi, lija lietus, pūta vējš. Vairs nebija patīkami... Tāpēc saku – atdodiet pavasari! Gribu ārā! Patiesībā tas arī ir to mazo bērnu pluss, jo reizēm nemaz negribas iet ārā. Sēdi mājās, laiski dzīvojies, bet ir jāiziet ar viņiem pastaigāties. Tad ir laiks papētīt sniegu, smiltis, sauli un ūdeni.
Tev veiksmīgi izdodas dzīvot ne tikai bērniem, bet arī sev?
Nevar pavisam sevi norakt, tāpēc šis jautājums vienkārši jāatrisina. Ja nebūtu manas mammas, droši vien būtu jāmeklē cits variants, bet mēs dzīvojam kopā ar maniem vecākiem, un mana mamma ir plāksteris gandrīz visās dzīves situācijās. Tā kā man gandrīz nekad nav jābūt darbā astoņos, no rīta varu bērnus aizgādāt katru uz savu izglītības iestādi, bet pēc tam mammai tomēr jābūt «pie mājas», un viss pasākums jāpieskata. Un arī uz operu vai teātri ar vīru «drīkstam» iet, jo vakarā pasaciņa ir nolasīta un bērni gulēt nolikti. Marta beigās veicām īstu varoņdarbu – pirmo reizi devāmies uz Valmieras teātrī, noskatījāmies vienu no viņu labākajām izrādēm „Vīns un nezāles”. Tas bija īsts piedzīvojums – nevis aiziet, bet aizbraukt uz teātri (smejas). Tāpēc galīgi nevaru par dzīvi sūdzēties. Man ir aizdomas, ka mēs rīt atkal iesim uz teātri.
Kā ir visiem sadzīvot zem viena jumta?
Apzinos, ka mammai nav viegli tikt galā ar diviem puišeļiem, kuri reizēm mēdz saplēsties par vienīgo mašīnu, kaut ar tām pilna māja. Varu tikai apskaust mūsu vecmāmiņu, kurai ir pacietība ar to tikt galā. Man vispār šķiet, ka bez atbalsta cilvēkam grūti.
Domā, kādreiz arī tu būsi saviem mazbērniem tikpat laba vecmāmiņa?
Tik tālu uz priekšu nedomāju! Jo ir tik daudz jomu, par kurām spriest – būs «tā un šitā», bet dzīvē bieži notiek citādi. Tāpēc par vecmāmiņu būšanām neesmu aizdomājusies, man vēl laiks (smejas).
Smējies – kurš gan savu reizi nerājas uz dzīvi un nepukst, jo ne vienmēr ir tik gludi – kā pa diedziņu.
Tāpēc tādos brīžos sevi mēdzu samīļot, uzcepot šokolādes kūku. Mēs visi ģimenē esam kāri uz šokolādi, bet šī kūka ir tikai man, jo tur nav pat 70%, tur ir visi 100% šokolādes! Bet kūka nav risinājums. Dusmu brīžos droši vien vajadzētu vienkārši saprast, par ko esi sadusmojusies. Dažkārt saproti, ka esi piekususi tā emocionāli, bet arī tad jāpaskatās, kas tevi mēdz tirdīt un neļauj būt puslīdz apmierinātai ar sevi. Protams, nekas dzīvē nav vienkārši, un es arī nedomāju, ka esmu pozitīvais piemērs, kam visu izdevies atrisināt. Man arī ir pieliekamais ar lietām, kas būtu jānokārto. Bet, ja tagad par to pasūdzēšos, no tā nekas nemainīsies. Man šķiet, katram ir pazīstama situācija, kad gūsti gandarījumu no tā, ka esi piespiedis sevi neapmānīt.
Kā centies dzīvot?
Neesmu no timuriešu komandas, nē! Zinu arī to, ka vienmēr var labāk, cits jautājums, ka katram ir savs plāniņš, kā vajadzētu darīt, lai tā būtu.
Arī mājās, cik nu tur visi kopā esam, tomēr katram ir sava ideja, kā būtu labāk. Savu reizi viss aiziet mazliet šķērsām kā jebkurās mājās. Jāmēģina tikt galā, ko citu?
Dzīvesbiedrs bija ar mieru dzīvot pie taviem vecākiem?
Tā bija tāda situācija, un vajadzēja atrast risinājumu. Ja nevarētu vienoties par šādu iznākumu, droši vien meklētu citu, no kaut kā atsakoties. Bet pagaidām šo situāciju atrisinājām šādi. Pavērsies citas iespējas, skatīsimies. Pašlaik jau arī aktīvi darām, lai kaut kas šajā jomā mainītos. Man arvien biežāk šķiet, ka drīzāk jāmēģina nemeklēt katrai zelta maliņai mākoni, kā reizēm man arī gadās, bet drīzāk to saulaino pusi.
Šāda kopdzīve tevi kaut kādā ziņā mainījusi?
Manuprāt, mēs nemaināmies. Ja izdodas, kļūstam dzīves gudrāki. Jo parasti, ja vienreiz uzkāp grābeklim un to nesaproti, tad dzīve noliek rindu ar grābekļiem, kāp vēlreiz! Un atkal vēlreiz! Līdz kaut ko sāc no dzīves saprast. Tagad ir tik gudri žurnāli, kas sastāsta, kas cilvēkam jādara, bet viens ir izlasīt to teorētiski, otrs – saprast, ka daudz kas tā arī notiek... Bet par saviem grābekļiem nestāstīšu. Tas ir tik privāti, ka uz citiem neattiecas un citiem arī nepalīdzēs. Nedz mana dzīves pieredze, nedz iluzoras laimes receptes.
Bet tu esi piedzīvojusi to, ka dzīve tomēr mēdz arī nokārtoties...
Man daudzkārt bijis, ka nevis pasīvi peldu pa straumi, bet saprotu – tad, kad ir laiks, tad tā arī notiks. Pāris reižu darbā bijis tā, ka varu cīnīties ar pieri sienā, bet vai nu nav īstais laiks, vai īstie priekšnoteikumi... Nav jau tā, ka dzīvē esi noteicējs pilnīgi pār visu.
Domā, arī savu tagadējo vīrieti satiki tad, kad bija pienācis tam laiks?
Nezinu, iespējams (ilgs klusums). Jo mēs jau nezinām, kā būtu tad, ja notiktu citādāk. Un katram cilvēkam dzīvē droši vien ir citādi. Zinu tādus, kuri apprecējušies tāpēc, ka vajag, vienkārši gada laikā jāapprecas. Un arī dzīvo kopā. Katram savs plāns. Neviens jau nevar «ielīst» otrā cilvēkā, lai saprastu, kāpēc viņš izveidojis ģimeni. Tas tik kaimiņu tantēm no malas labāk redzams.
Patiesībā esmu labticīga pret pasauli, tāpēc man nav tāds baigais cietoksnis jābūvē. Piekrītu tam, ka savā būtībā katrs no mums ir viens ar savu galvu, divām rokām, divām kājām un sirdi. Tāpēc jau tā pasaule ir tik liela un mūsu te ir tik daudz, lai veidotu attiecības, saprastos, viens otram palīdzētu un vairotu prieku – kā teica Skalbe. Un to var visur – gan mājās, gan darbā, gan trolejbusā, gan muzejā, kur ir gan nīgra kundzīte, kas sēž uz soliņa, jo tas ir viņas pienākums, gan smaidīga, no kuras uzzini, ka konkrētais velosipēds tikai izskatās tāds, ar ko neko nevar. Patiesībā muzeja darbinieki ar to visu zāli izbraukājuši! Cilvēkiem tomēr ir izvēle. Ja ne pār apstākļiem, kuros esi nokļuvis, tad vismaz par risinājumiem – iet pa labi, pa kreisi vai taisni.
Izstāsti, kā tev ir būt divu puiku mammai?
Trīs reizes jau esmu bijusi Ziemassvētku kauju muzejā, Kara muzejā – laikam divas reizes. Visas izklaides tādas vīrišķīgas. Patiesībā nav ne vainas.
Pēc meitiņas neilgojies?
Tik pārgalvīgi pret to visu neizturos, gan jau ar diviem tiksim galā, un tas nebūs maz. Kad tikos ar draudzeni, kurai arī divi puikas, bet nu piedzimusi meitiņa, viņa tikai smējās – tagad jāsaprot, kādas intereses ir meitenēm un kā ar to tikt galā (smejas).
Mājās mēdzu būt vienkārša. Varbūt ne gluži Bokas jaunkundze, tomēr varu no mājas mierīgi iziet neuzkrāsojusies un arī mājās tā visu dienu nostaigāt. Varbūt tāpēc, ka zinu – aiziešu uz darbu un mani vienalga pārkrāsos pēc «darba prasībām». Bet zini, kas pats interesantākais? Viendien biju sanesusi mājās visādus žurnālus, un mazais brālītis saka – re, kur mamma, un rāda uz Elitu Patmalnieci, kura visa ir vienās krāsās. Tātad viņš acīmredzot mani redz tādu krāsainu, pat ja neesmu mājās uzkrāsojusies.
Tu arī jūti atbildību potenciālo vedeklu priekšā, audzinot savus divus dēlus?
Nenoliedzami, arī manos dēlos liela daļa būs tāda, kas dzīves sākumā viņos ieguldīts. Laikam dzīves pieredze ir tā, kas ļauj diviem cilvēkiem sarunāties arī par to, kas viņiem nepatīk, jo, ne jau tikai smaidot vien, kopā jādzīvo.
Tu esi iemācījusies strīdēties?
Tas ir sarežģīts jautājums, jo tad, kad palieku dusmīga, neesmu pārāk jauka, tas tiesa. Man pašai šķiet – pat tad, kad esmu dusmīga, esmu vērsta uz sarunāšanos. Tāpēc dusmīgā tonī mēdzu izklāstīt savus dusmīgos argumentus, kāpēc, manuprāt, tā nevajadzētu darīt un vai, lūdzu, nevarētu to visu darīt citādi. Es nekliedzu un arī traukus vēl neesmu plēsusi. Protams, dusmu brīžos man ir sajūta, ka ne jau es esmu vainīga un sarunā būtu jāpiedalās vēl kādam ar risinājumu. Arī par piezīmēm dienasgrāmatā esam vienojušies, ka dēlam tās nav jāslēpj, bet jāvelk no somas laukā un jāapskatās, ko varētu darīt, lai viss labāk ritētu uz priekšu.
Dēla skolas lietas tā mierīgi uztver?
Mans bērns iet tajā pašā skolā, kurā gāju es, un tas jau vien ir jocīgi, ka tu šajās sienās vairs neesi audzināmais (smejas). Tagad drīzāk ne jau bērniem, bet vecākiem ir grūtāk. Trešajā klasē – valsts ieskaites, kas pārvēršas īstā vecāku nervu pārbaudē. Vecāku sapulcēs mūs par to informē, un tad sākas jautājumi no sērijas – kas mums tagad jādara? Vai mums mājās īpaši tam jāpatrenējas? Par laimi, skolotājai pietiek saprāta pateikt, ka nevajag bērnus dresēt, citādi var iznākt, ka nākamajā rītā viņš jūtas tik slims un uztraucies par gaidāmo darbu, kuru varētu dziedādams uzrakstīt, ja vien iepriekšējā dienā viņam nebūtu teikts – rīt ir kontroldarbs, tu tikai neuztraucies (smejas).
Esi savā vecumā droša un pārliecināta par to, kas esi?
Man jau tiešām tāds vecums, kad pamazām piedzīvoju to, ko mana mamma (smejas)... Dzīvē visam izej cauri. Vispirms tev šķiet, ka esi atklājis pasauli, ka jūti ko tādu, ko neviens nav jutis.
Līdz atskārsti, ka visi apkārt ir tieši tādi paši.
Tik traki nav, ka pēkšņi man būtu jādomā – es zinu, ka neko vairs nezinu (smejas). Tā drīzāk ir sajūta, ko atceros no skolas laikiem. Ar draudzeni bijām aizgājušas uz konsultāciju rasēšanā, un skolotājs viņai vaicā – ko tu nesaproti? Bet draudzene nesaprata, ko viņa nesaprot. Un tad skolotājs tā arī teica – lai tev varētu paskaidrot, vispirms vajag saprast, ko tu nesaproti. Man šķiet, pašlaik esmu labā situācijā – es saprotu, ko nesaprotu, tāpēc varu meklēt tālāk risinājumu. Neesmu pavisam pazudusi dzīves jūklī un joprojām ceru, ka sevi varu vēl aizvien pārsteigt. Jo esmu taču optimiste.
Tu varētu arī nolēkt ar gumiju no Gaujas tilta?
Nesaku uzreiz – nē! Esmu izmēģinājusi Legolandē visdrausmīgākos karuseļus, bet nav jau droši vien jālec uzreiz ar izpletni, lai sevi pārsteigtu. Faktiski katru dienu ir kaut kas, kas tev jāizdara. Kaut vai pirmo reizi aizvest mašīnu uz tehnisko apskati. Sievietei tas ir varoņdarbs. Man patika iet uz veikalu un meklēt dēlam figūrzāģīti, kas viņam nepieciešams tehniskās modelēšanas pulciņā. Arī tas bija izaicinājums, jo es taču no šīm lietām neko nesaprotu.
Jums mājās ir vīru lietas, kurās neiejaucies?
Viņi šad tad stāsta, ka drīkstu ar viņiem kopā likt lego, bet to tik labi nemāku. Drīzāk varu aiziet uz veikalu un ar mīkstu sirdi nopirkt kārtējo komplektu. Tā nav gluži mana pasaule tāpat kā radiovadāmās mašīnas. Tās ir viņu izklaides, bet, kā jau teicu, man patīk kopā ar viņiem iet uz Dzelzceļa muzeju, trešo reizi – uz Motormuzeju. Tur gan smird pēc riepām un pēc kāda laika paliek mazliet nelabi (smejas).
Bet ko tev kārojas sev?
Par spīti visam gribētos šogad tomēr kaut kur aizbraukt. Manuprāt, atvaļinājums ļoti daudziem iznāk tāds – tā mums ir divas nedēļas, kurās aizbrauksim tur, tur un tur, un tad vēl izdarīsim to, to un to. Man patīk mazliet tā saspringšana, kad, pēc divām nedēļām atgriežoties darbā, jūties mazliet nogurusi sava aktīvā atvaļinājuma dēļ. Lai gan patiesībā nav ne vainas sēdēt jūrmalā un būvēt smilšu pilis. Tas arī ir atpūšanās darbs. Jāiemācās pilnvērtīgi slinkot, laiskoties. Lai tev iekšā visu laiku negrauztu – jā, vajadzēja logu nomazgāt. Gan jau arī to izdarīs. Patiesībā tagad to viegli stāstu (smejas). Vēl aizvien mēdzu sadusmoties par to, ka lielais brālis uz modelēšanas nodarbību velk savu visjaunāko jaku un atnāk mājās nokrāsojies, jo kuģītim kaut kas bija jānokrāso sudrabainā krāsā... Protams, ka tad sadusmojos, bet tad padomāju – no tā jau traipi nepazudīs. Eju, mēģinu izmazgāt... Manuprāt, tā jau ir kopsummā dzīves bilance. Pirms kāda laika satiku Anitu Plūmi, viņa prasa, kā man klājas? Tad godīgai atbildei domāju – ir jau visādi, galvenais, lai kopējā bilance ir ar plusa zīmi. Lai nav tikai lietas, par kurām jāuztraucas, un piere jau sāk izskatīties pēc veļas dēļa. Ja problēmai risinājuma nav pašlaik, tu saproti, ka pēc kāda brīža vienalga to atrisināsi. Tas man svarīgi, lai gan varbūt ir pārdroši ko tādu apgalvot.
Kā pašlaik vairo savu pozitīvo bilanci?
Man ir pamatotas aizdomas, ka atkal izcelšu savu šujmašīnu. Pēdējos divus gadus tā stāvējusi kaktiņā, krājusi putekļus, kas man bija jānoslauka. Ja atkal varētu sev kaut ko uzšūt, tas nebūtu nemaz slikts risinājums. Pucēties vienalga gribas, lai vai kādi laiki (smejas). Man gan ir lielais pluss, ka mums televīzijā ir skaistas drēbes, un tad ir gluži kā ar to krāsošanos – gribētos nopirkt gandrīz visu kosmētikas veikalu, bet es taču zinu, ka man mājās stāv trīs kārbiņas un es tās neiztērēšu, jo man tik daudz nevajag... Bet šopavasar gribu krāsas! Citādi – tikai melns un pelēks. Man mamma ir meistarīga tamborētāja un adītāja. Ja veikalā ko atrodu, nesu mājās dziju kamolus, nolieku viņai priekšā – man, lūdzu, lai būtu tā (smejas). Un mamma arī cenšas. Vēl pie visas savas slodzes pieņem arī manu pasūtījumu. Mani jau gaida viena dzeltena tamborēta jaciņa, bet tai vēl mazliet par aukstu. Vajag vēl to īsto starpposmu sagaidīt.
