Pasaules īsākā grūtniecība! Reāls stāsts

Torīt Anna atkal pamodās agri un, kā vienmēr pēdējo nedēļu laikā, klusu šausmu dēļ vairs nespēja aizmigt. Aiz tumšā loga līņāja salts oktobra lietus – drūms rīts, kas nesīs tikpat drūmu dienu. Biedējoši šermulīga sajūta uzmācās no visām pusēm kā ledaina elpa: „Audzējs... Visticamāk tas ir audzējs...” Vēderā uzblīdis apjomīgs bumbulis – ciets un stingrs. Nē, pagulēt vairs tik un tā nebūs iespējams, tādēļ Anna ievīstījās pūkainajā rīta tērpā un kā allaž piesēda pie datora. Ko gan jaunu viņa tur varēja uzzināt? „Google” viss par audzējiem jau izlasīts krustu šķērsu. Vislabākā prognoze Annai pašai šķita mioma, jo, kā par dažādiem veidojumiem vēderā informāciju apgūstot, viņa bija uzzinājusi - tās spējot sasniegt visai lielus izmērus, liekot sievietei izskatīties kā grūtniecei. Savas ģimenes ārstes Annai, lielpilsētas „iekarotājai” no lauku ciemata, Rīgā nebija – patiesībā savos 27 gados vēl ne reizi nav nācies slimot tā, ka nāktos saukt pēc daktera. Nu, re, toties, ja liekas gar zemi, tad uzreiz ar ... Nē, to vārdu, to „krabja” nosaukumu viņa pat domās nevēlējās izrunāt. Šobrīd Anna pieķērusies domai par labdabīgo dzemdes miomu, tādēļ atkal glābjošajā internetā palūkojusies pēc tuvākajām ginekoloģijas prakses vietām (ar kolēģēm un draudzenēm pat mute nevērās, lai apspriestu savas nāvējošās bailes un taujātu pēc viņu padoma), pēc tam papētījusi, kas par ārstēm vēl zināms, palasījusies dažas publikācijas un paskatījusi portretbildes, puslīdz uz labu laimi izvēlējās vienu un pieteicās vizītē. Paldies, Dievam, jau šodien viņa vismaz zinās un sapratīs, kas īsti notiek.

Par ko sūdzaties?

Ginekoloģiskā praksīte bija neliela – tikai ārste un māsiņa, kura torīt kavējās, tādēļ daktere pati pirmreizējai pacientei aizpildīja kartiņu – vārds, uzvārds, personas kods, un tā tālāk, līdz sekoja jautājums, kam Anna iekšēji trīsot jau bija gatava: «Par ko sūdzaties?» «Dakter, es esmu resna. Man briesmīgi pieaudzis svars...» «Tad jau jums jāvēršas pie diētas ārsta,» ārste pirmoreiz tā vērīgāk pār briļļu malu pacēla acis uz jauno sievieti. Taču Anna jau stiepa pretī roku ar fotogrāfiju: «Skatieties, te es esmu peldkostīmā vēl pirms dažiem mēnešiem, augustā, Jūrmalā... Jā, drusku apaļīga gan, bet ne pārlieku, kā parasti. Redziet, ja tie būtu vienkārši tauki, tie arī uz dibena, gurniem un citur parādītos... Citur nav, tikai uz vēdera. Un tas vēders tāds jocīgs. Man tomēr pašai šķiet, ka tā vaina ir ginekoloģiska, tādēļ nācu pie jums.» Fotogrāfijā ārstei pretī raudzījās smaidošs meitēns ar saulē apdegušu degunu, bet, nudien, gluži normālām ķermeņa aprisēm. Ārste ar žestu norādīja uz ginekoloģisko krēslu, bet pati, velkot rokā gumijas cimdus, turpināja taujāt: «Mēnešreizes regulāras?» «Jā,» Anna steigšus izģērbdamās atbildēja, «kaut kad pavasarī vai vasaras sākumā gan vienas tā kā aizkavējās, tā kā izkrita, bet pēc tām – normāli, jā, it kā normāli.» «Kā ar čurāšanu? Nav vēlme biežāk doties uz tualeti?» «Nē, šķiet, ka nē, viss kā parasti» «Miegainības nav?» «Drīzāk jau otrādi... Laikam esmu pārāk satraukusies, es nesaprotu, kas ar mani notiek, tās bailes neļauj izgulēties...», pēdējos teikumus Anna izrunāja jau uz krēsla, ārstei veicot izmeklēšanu.

«Varat ģērbties,» ārste noteica, pati atbrīvojoties no cimdiem un, izmantojot īso brīdi, pagriezās ar muguru pret pacienti. Nez ko lai meitenei saka? Kā viņa uztvers ziņu, kura līdz pašiem pamatiem izmainīs viņas dzīvi? Pirms runāt, ginekoloģe dziļi un pētīgi ieskatījās Annas acīs, centās vārdus izteikt lēni un skaidri, visu sakāmo teica skatu neatraujot, lai prastu prātīgi rīkoties un mainīt taktiku negaidītas reakcijas gadījumā: «Tā... Jūs esat stāvoklī. Lēšu, ka rit aptuveni sestais, septītais grūtniecības mēnesis. Tūliņ tepat tualetes telpā atstāsiet urīna analīzes, māsiņa paņems asinis, rezultāti man jau rīt būs uz galda, tad jums būs jāatnāk vēlreiz. Rīt aiziesiet uz sonogrāfiju, re, te ir norīkojums. Tad arī zināsim precīzi, cik vecs tas jūsu bērniņš ir. Rīt arī būšu sagatavojusi visus dokumentus, lai oficiāli jūs būtu stājusies grūtniecības uzskaitē. Vai visu sapratāt? Cik noprotu, notikušais jums ir kas negaidīts. Varbūt jums ir kāds, kam varam piezvanīt, lai atnāk pretī un pavada uz mājām? Varbūt gaidāmā mazuļa tētis?»

Grūtniecība! Septītais mēnesis... Kāds vēl tētis?

Drebošām rokām sastūķējot somiņas priekškabatā norīkojumu, Anna pusstreipuliski iztenterēja uz ielas. Nudien, šādam pavērsienam viņa nebija gatava. Kā gan tas varēja notikt? Pastāvīga puiša viņai nebija, palaikam, Rīgai caurbraucot, piezvanīja jaunības dienu „brūtgāns”, kam tagad pašam sieva un bērnelis, bet tik un tā abi satikās un Annas dzīvoklī pamīlējās. Mēģinājums izveidot attiecības ar pirms gada klubā satiktu puisi Ediju neko lāga neizdevās, taču tomēr šad tad sazvanījās un saskrējās, jo sekss vienam ar otru nešķita slikts, kaut cits nekas nevienoja. Reiz pēc kāda tusiņa gadījās pārgulēt ar, nu, kā to „džeku” gan sauca? Turklāt - kad tas īsti bija? Vai tiešām pirms tiem sešiem, septiņiem mēnešiem? Kurš no šiem patiesībā paviršajiem paziņām bija tēvs? Un vai tam vispār bija kāda nozīme? Nevienu no viņiem Anna nevēlējās ik dienas redzēt sev blakus, tā nu tas bija. Ne jau „donora” noskaidrošana šobrīd svarīgākais, bet mūžīgais jautājums – ko un kā darīt tālāk?

Grūtniecība – tikai 24 stundas!

Tikai pašās nākamās dienas beigās ārste pamanīja, ka „jauniņā” nav atnākusi uz vizīti. Ar analīzēm viss bija kārtībā, nez, ko rādīs sonogrāfija. «Ja rīt pati neparādīsies – zvanīšu,» ginekoloģe apņēmās, jo bija taču skaidri redzams, ka jaunā sieviete patiešām ir šokā. Kad arī otrajā dienā ne ziņas, ne miņas, ārste meklēja rokā svaigi aizpildīto kartiņu un nospieda tālruņa taustiņus: «Hallo! Anna? Nu, kur jūs man esat pazudusi?» «Vai, dakter! Es – dzemdību namā! Man tikko meitiņa piedzima. Tik briesmīgi satraucos par to, ka esmu stāvoklī, ka dzemdības sākās priekšlaicīgi! Bet te visi saka – bērniņš esot pavisam normāls. Gan drusku sīka – divi „kilo” 900 grami, taču viss būšot labi!»

Apsveikusi jauno māmiņu, ārste klusi smaidot nolika klausuli: «Ziniet, māsiņ! Mēs te esam piedzīvojušas pašu īsāko grūtniecību pasaulē – tieši vienu diennakti! Vai nav joki?» Abas vēl iesmēja, nez, kā sieviete šo faktu paziņos darbā: «Sveiki, te Anna, ziniet, es esmu slimnīcā, man te bērns negaidot piedzima!» Tā vai citādi, bet kaut kā attiecības ar pasauli un pašai ar sevi būs jāsāk risināt, tas nu skaidrs. Lai Annai veicas!

Raksts veidots pēc patiesiem notikumiem

Aija Kažoka, konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa. Foto: Bulls Press