Attiecības. Arī vīrieši raud...
Tu taču ilgojies, lai tavs vīrietis būtu vīrišķīgs un vienlaikus jūtīgs un emocionāls. Arī vīrietis vēlas sev blakus sievišķīgu sievieti, nevis karotāju brunčos. Tomēr paradoksālā kārtā gan sievietes, gan vīrieši daudz vieglāk akceptē savu vīrišķo daļu un daudz grūtāk pieņem savu sievišķību. No tā arī rodas problēmas, lai gan ikvienā no mums dzīvo gan sieviete, gan vīrietis.
«Pirmkārt, spēja akceptēt gan savu sievišķo, gan vīrišķo daļu nosaka, kādas attiecības mums veidojas un kādu partneri atrodam. Otrkārt, ir svarīgi, cik lielā mērā esam kontaktā ar funkciju, ko pilda šie tēli – „anima” un „animus”,» stāsta psihoterapeite Ieva Bite.
Ja sieviete izvēlas karjeras ceļu, viņa visbiežāk identificējas ar „animus” un savu „animu” (šo «iekšējo sievieti») nereti noliek malā. Tomēr saplūst ar „animus” principu ne vienmēr nozīmē, ka tāpēc viņas pašas „animus” ir spēcīgs. Pastāv varbūtība, ka viņa ir gan identificējusies ar šo vīrišķības principu, bet viņas «iekšējais vīrietis» patiesībā ir ļoti ievainojams, vājš un trausls vai pat infantils, maza bērna līmenī. Tas ļoti bieži izpaužas viņas personiskajās attiecībās ar vīriešiem. Viņa atrod tādus, kuri ir bezatbildīgi vai dzer.
«Mūsu „anima” un „animus” visvairāk veidojas attiecībās ar mūsu vecākiem. Jo to, kāds būs mūsu iekšējais tēls par sievieti vai par vīrieti, kā jebkurā psihoanalīzes teorijā lielā mērā nosaka mūsu pieredze ar vīrieti un sievieti,» atgādina Ieva Bite. Tomēr arī pārmērīga identificēšanās tikai ar sievišķo un visa vīrišķā noliegšana reizēm var sievieti nostādīt bezpalīdzīgā situācijā. Jo tad sanāk, ka viņa vispār neatzīst, ka ir spējīga savā dzīvē izvirzīt mērķus. Vai arī negrib citus mērķus, kā tikai būt ļoti tradicionāla sieviete: mājās kopā ar bērniem un bagāta vīra gādīgā aprūpē. Tas savukārt nozīmē, ka sieviete atdod vīrietim ļoti daudz varas, kas nenotiktu tad, ja viņa apzinātos arī savu vīrišķo pusi.
Kad vīrietis neatzīst sievišķo sevī...
Vīriešiem itin bieži nesaprašanās ar savu «iekšējo sievišķo pusi» saistītas ar problēmām attiecībās. Jo tad viņi atzīst tikai „animas” erotisko dabu un sievietēs meklē tikai seksuālo momentu. Tāpēc neviena partnere nav gana laba, jo jebkurā gadījumā pienāks brīdis, kad viņai būs krunkas un viņa vairs nebūs tik skaista. Un tad viņš, protams, vilsies. Ja viņš nav kontaktā ar savu sievišķību, tad nav arī jūtu pasaules, ir tikai vīrietis mačo. Viņam būtu jāsastopas ar savu „animu”. Tikai tad viņš varēs sasniegt savu iekšējo līdzsvaru un harmoniju. Un tas, ka viņš ir vīrišķīgs, nenozīmē, ka viņš nav arī sievišķīgs. Atzīt savu sievišķību nenozīmē sevi kastrēt. «Vīrieši no tā visvairāk baidās – būt kastrētiem, impotentiem un mazvērtīgiem, bet tas nebūt nenozīmē, ja esi kontaktā ar savām jūtām un arī ar savu intuīciju. Tas vienkārši nozīmē funkcionēt visās četrās pamatsfērās, kas ir jūtas, domāšana, sajūtas un intuīcija,» uzsver Ieva Bite.
„Animas” diskriminācija
Mēs, sievietes, pēc dabas esam elastīgākas, mums ir vieglāk pielāgoties. Vīrieši ir vairāk orientēti uz sasniegumiem, tāpēc ļoti jūtīgi uztver to, ja tiek salīdzināti. Jau doma vien par to, ka «es esmu kaut kāda sieviete», vispār šķiet neizturama. Turklāt savu dara arī stereotipi par dzimuma lomām, un tie ir daudz spēcīgāki attiecībā pret zēniem nekā pret meitenēm. Iemesli tam ir neskaitāmi, tostarp, kari, kas tieši fiziski skar vīriešus, ja domā par lielām, kolektīvām traumām.
Turklāt sievišķo atzīt acīmredzot ir grūtāk, jo tajā ir arī sajūtas par vājumu. Pat sievietēm ļoti bieži grūti pieņemt savu sievišķību. Tā ka ne tikai vīriešiem ar to ir problēmas!
Iespējams, var domāt par dzimumu diskrimināciju arī „animas” kontekstā, kas sakņojas mūsu kultūrā. Lai gan principā latvieši ir matriarhāta tauta, sākot no senseniem laikiem, un tas ir aktuāli joprojām. Tajā pašā laikā mūsu folklorā ir tautas dziesma: «Dēlu māte šūp’li kāra, jo priecīgi dziedādama; meitu māte raudādama, zin’ tautām malējiņu.»
Dēli bija tie, kas palika mājās, meitas vienkārši tika aizvestas tālu projām, jo viņas apprecināja. Ja ģimenē piedzima meita, tas nozīmēja – kad viņa izaugs, vecāki viņu vairs neredzēs daudzus, daudzus gadus. Tāpēc motīvs ir tāds – kurš par mani parūpēsies? Dēls parūpēsies. Viņš pārmantos dzimtu, tātad viņš ir vērtīgāks. Loģiski, ka vīrišķais tiek vairāk atzīts,» secina Ieva Bite.
Kas traucē satikties ar savu „animus” un „animu”?
Mēs zinām, dzīvē patiešām daudz kas atkārtojas. Ja vīrieti pamet māte, tad viņš ļoti bieži atrod sev sievieti, kura arī neprot rūpēties par savu bērnu. Ja sievieti pamet tēvs, tad viņai ļoti bieži būs problemātiskas attiecības ar vīriešiem. Viņa neapzināti nonāks attiecībās, kas nav viņai veselīgas. Kur vīrietis būs vai nu ļoti vājš, vai par daudz agresīvs. Un visbiežāk, ja mums ir kāda problēma, tad dzīve pati piespēlē situācijas, kurās mums agri vai vēlu šī problēma jārisina. Tā viens tradicionāls vecums, kad ar vīriešiem tas notiek, ir dzīves vidus krīze, kad viņi var meklēt savu dzīves laimi, skatoties uz jaunākām sievietēm. Tas, ko viņi patiesībā vēlas, ir nonākt kontaktā ar savu iekšējo sievišķo. Bet parasti jau to projicējam uz ārpusi, savu „animus” vai „animas” daļu pārnesam uz citiem cilvēkiem. Tāpēc jautājums: «Kāpēc man ir vīrieši, kas mani tikai izmanto?» parasti ir stāsts par manu „animus”. «Iekšējais vīrietis», ko projicējam uz āru, ļoti bieži ir tik līdzīgs manam tēvam, kurš ne mirkli nedomāja par ģimeni, bet domāja tikai par sevi vai arī nebija spējīgs būt kontaktā ar realitāti, vai dzēra. Bet, ja neapzināmies, ka tas ir mūsos, ja tikai projicējam uz āru un sagaidām, kad tad beidzot satikšu savu īsto dzīves mīlestību, varam gaidīt mūžīgi.
Parasti satiekam tieši tādus cilvēkus, kādi vajadzīgi mūsu izaugsmes procesam. Ja sievietei ir problēmas ar „animus”, kurš vājš un bezpalīdzīgs, tad viņa satiks vīrieti, kas ir vājš un bezpalīdzīgs, un tā būs iespēja beidzot ar šo problēmu tikt galā.
Patiesībā mūsu lielākais iekšējais jautājums ir – kā pašiem nonākt līdz savam veselumam, līdz iekšējam līdzsvaram? Katram šis ceļš būs atšķirīgs, taču pirmais solis visiem ir vienāds – apzināties, ka problēma ir manī. Tā ir mana atbildība. Ja man neveicas attiecībās, tad, visticamāk, tas nav saistīts ar apkārt esošajiem vīriešiem. Tas saistīta ar manu slikto pieredzi.
Viens veids, kā to labot, ir terapeitiskas attiecības. Otrs – garīgās prakses.
«Domāju, daudzi atrod šo ceļu, kaut ļoti daudzi ilgojas to atrast. Bet diez vai to var izdarīt, reizi pusgadā braucot uz Indiju meklēt laimi. Tā arī ir tikai projekcija, jo īstenībā Indija ir zeme, kurā ir ļoti daudz pieņemšanas. Visi dzīvo dubļos, kontaktā ar dabu un nav tik daudz vērtējošā momenta, kas piemīt rietumu pasaulei par to, kādam man jābūt un cik daudz naudas man vajadzīgs,» atzīst Ieva Bite.
Par vīrišķo sievietē
Grūtos brīžos labprāt gribētu būt vāja un paraudāt kādam uz pleca, bet apzinos, ka ir situācijas, kad nevaru to atļauties. Acīmredzot mana vīrišķā daļa palīdz saņemties. Tas ir mans spēks nebūt tikai un vienīgi vājai, bet pašai pieņemt lēmumus, pārvarēt grūtības, kas nostājušās manā ceļā, un atrisināt problēmas. Bet es arī nekautrējos būt sievišķīga, jo neuztveru to par vājuma pazīmi. Arī vīrišķīgi vīrieši mēdz būt trausli. Un tas, ka to atļaujies, patiesībā ir tavs spēks. Vienkārši ir stipri cilvēki un ne tik stipri, kas netiek ar sevi galā. Konkrētā dzimuma īpašībām ar to maz saistības. Galvenais, lai ir atbildība pret otru.
Tomēr man ļoti patīk būt sievietei. Viens veids, kā to baudu, ir mani bērni un es esmu mamma. Otrs – man ļauj justies sievišķīgai vīrietis, kas ir blakus. Manuprāt, sievietes būtība ir pucēties un padarīt pasauli krāsaināku, un šo lomu es jūtu kā savējo! Tāpēc ļauju savai sievišķībai vaļu. Man patīk, ja es patīku. Starp citu, arī vīriešiem tas patīk tieši tikpat lielā mērā. Neesmu blondīne, kura pārdzīvo par to, ka visi viņu uzskata par dumju.»
«Mana vīrišķā daļa? Esmu spiesta strādāt un daudz, lai varētu uzturēt ģimeni un atbalstītu tuviniekus. Bet tās nu reiz ir sievietes tiesības, ko mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas izkarojušas. Apzinos, ka mana darbadiena ir garāka, nekā sievietei pieklātos. Ja varētu atļauties, mana dzīve un mana bērna dzīve nebūtu atkarīga no padarīto darbu daudzuma...
Kāda es būtu, ja dzīvotu austrumu valstīs? Noteikti vissievišķīgākā sieviete! Renesanses laikmetā, visticamāk, vīrieši man visu pienestu klāt un apmaksātu. Varu tikai sapņot par šādiem dzīves apstākļiem, kādos neesmu piedzimusi.
Protams, jo sievietes ir sievišķīgākas, jo vīrieši – vīrišķīgāki. Diemžēl reālo līdzsvaru mums no ārpuses uzspiež sabiedrība un sociālpolitiskā iekārta. Un pat, ja esmu sievišķīga sieviete, – palieku viena ar bērniem un man gribot negribot jāpārvēršas par citu cilvēka tipu.
Ko gan mums piedāvā šā brīža reālā situācija? Vai nu palikt šeit un tēlot vīrieti, vai arī sapakot mantas un braukt uz Indiju, kā dara manas draudzenes.
Latvijā sieviete nedrīkst salūzt, jo viņai ir jābūt atbildīgai gan par bērniem, gan bankas kredītiem. Mūsu valstī nav nekādu sociālo garantiju! Ne bērniem, ne sievietēm, ne veciem cilvēkiem. Greizā karaļvalstī dzīvojam. Tāpēc pat domās nedrīkstu pieļaut, ka varētu sabrukt. Šis karš jāuzvar! Tādos platuma grādos, kādos dzīvojam mēs, sievietēm vienmēr jāuzņemas vīriešu iespējamais liktenis.
Tajā pašā laikā no piesātinātās darba dzīves visiem spēkiem cenšos izraut laiku arī sev, lai īstenotu savas sievišķīgās vēlmes. Man patīk gatavot ēst, lasīt grāmatas, patīk arī nekā nedarīšana.
Varbūt ar šo dzīvi būšu nopelnījusi iespēju kādā citā dzīvē piedzimt par princesi, un man neko nevajadzēs darīt.»
Par sievišķo vīrietī
Man ir pusotru gadu veca krustmeitiņa Daniela. Kā gan varu par viņu nepārdzīvot? Nepriecāties? Vai tas ir sievišķīgi? Ja tā nenotiek, tad tu esi dzīvnieks.
Tā jau mēdz teikt, ka intuīcija vairāk piemīt sievietēm, bet man arī tā ir. Un vēl dzīves pieredze. Cits jautājums, ka dažkārt negribas intuīcijai ticēt un tu pats sev saki – nav tā, kā tu domā, nav tik slikti. Tomēr beigās nožēlo, ka nepaklausīji.»
«Esmu sievišķīgs, man ļoti patīk puķes! (smejas) Jebkuram vīrietim ir īpašības vai emocijas, par kurām stereotipu pilnajā pasaulē pieņemts uzskatīt, ka tās piedien tikai sievietēm. Ir taču uzskats, ka īsti veči neraud. Bet tāpat raud. Un tāpat viņus dara trauslākus skaista un dziļa mūzika. No šīm emocijām nav jābaidās. Vismaz es nebaidos. Turklāt man, kas raksta lugas, emocijas ir vajadzīgas, citādi nekas nesanāk. Varbūt ne gluži labi ir miklas acis ikreiz, kad ieraugi skaistu saulrietu. Taču spēja just ir ļoti svarīga. Gan sevi sajust, gan otru, jo tikai tad pa īstam esi dzīvs cilvēks!
Mana kā vīrieša emociju pasaule kļuva krietni bagātāka līdz ar bērnu ienākšanu. Varbūt tā dzīvē lemts, ka līdz ar šiem notikumiem tevī kaut kas atveras... Arī, kad nostabilizējas ģimenes dzīve, tu ietekmējies no otra cilvēka. Ja man pretim ir labs un mīļš cilvēks, tad šis mīļums pielīp arī man. Protams, vecis ir un paliek vecis, vienalga – pilsētā vai laukos. Galvenais, nepazaudēt domāšanu – viņš ir tas, kurš virza un bīda. Vienalga – ar rozā kreklu mugurā vai ar zilu.»
Aiva Alksne/Foto: Bulls Press, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
