Zaudēju 64 kilogramus! Reāls stāsts
«Visgrūtāk bija tikt galā ar atmiņām par to, cik labi garšo cepti kartupeļi vai rupjmaize ar žāvētu speķi un sinepēm. Tā bija nemitīga cīņa starp prātu, kas teica – gribu notievēt, un organismu, kas ziņoja – gribu ēst,» atceras Sandra Bērziņa. Divos gados viņa zaudēja 64 kilogramus un jauno svaru saglabā jau piecus gadus!
«Apvēlos pēc otrā bērna dzimšanas. Ar vīru sākām dzīvot laukos, veidojām savu zemnieku saimniecību un, protams, dzērām pašu lopiņu trekno pieniņu, ēdām krējumiņu, gaļiņu. Turklāt mana lielākā kļūda bija tā, ka stresu kompensēju ar ēšanu. Tā arī veidojās liekie kilogrami. Kad pieteicās trešais dēls, jau grūtniecības pašā sākumā svēru 102 kilogramus. Pēc dēla dzimšanas svars turpināja pieaugt. Šādi nodzīvoju desmit gadus. Citas apaļas sievietes nereti saka: viņām izskats ir vienaldzīgs. Bet tā patiesībā nav! Ir tik grūti pārdzīvot vasaru, kad tauku krokas izsutušas un ciskas, viena gar otru rīvējoties, noberztas gandrīz līdz asinīm. Arī man bija šī problēma.
Ko tik neizmēģināju, lai samazinātu svaru! Gan speciālus pilienus, kas jāizdzer ikreiz pirms ēšanas, gan akupunktūru, kas arī mazinot apetīti. Tagad vairs neatceros, vai apetīte no tiem pilieniem tiešām samazinājās, bet kuņģis gan sāka sāpēt. Savukārt akupunktūru izturēju tieši vienu dienu. Tā kā aizgāju pie speciālista, atceros, cik toreiz man bija kilogramu. Pirms procedūras man bija jānosveras. Uzkāpu uz svariem, un dakteris skaļi, visām sievietēm uzgaidāmajā telpā dzirdot, saka: « 136 kilogrami.» Vēl tagad atceros sieviešu ieplestās acis. Ārsts man ausī, tieši tajā punktā, kas atbildīgs par apetīti, iedūra adatiņu, virsū uzlīmēja plāksteri. Pēc nedēļas man atkal vajadzēja pie viņa braukt. Bet man šī adata ar visu plāksteri nokrita jau nākamajā dienā, tā mans akupunktūras seanss beidzās. Sportot sevi piespiest nevarēju, jo kopš skolas laikiem fizkultūra man izraisa riebumu. Biju lasījusi arī „Svaru vērotāju” grāmatiņu, bet arī tā mani īsti neuzrunāja.
Pēc kāda laika sākās nopietnas veselības problēmas. Ļoti sāpēja ceļi, naktīs jutu tik smeldzīgas sāpes, ka nevarēju gulēt, bieži sāpēja galva, mugura. Devos pie ārsta, viņš veica pirmo apskati un par vienu no versijām izvirzīja to, ka pie mana palielinātā svara vainojamas vairogdziedzera darbības problēmas. Es kā sieviete no laukiem tik bieži pie ārsta izbraukāt nevarēju, lai līdz galam noteiktu, kas man īsti kaiš, tāpēc tā arī pieņēmu – esmu resna, jo man ir vielmaiņas traucējumi.»
Svaru sāku zaudēt Īrijā
«Kā jau visi kārtīgi latvieši, arī es esmu strādājusi Īrijā. Kāpēc aizbraucām? Ar vīru lauku saimniecības attīstībai bijām aizņēmušies daudz naudas, bet tik spīdoši mums neklājās, lai visus parādus varētu atmaksāt. Laikam jau tā ir – ja viens ģimenē ir pilsētnieks, bet otrs – laucinieks, nekas labs nevar sanākt. Abiem ļoti jāmīl lauki. Vīrs bija pirmais, kurš aizbrauca uz Īriju. Viņš sāka strādāt par mehāniķi. Pēc kāda laika pie vīra devos arī es, jo kārtīgai sievai taču jābūt līdzās. Strādāju plastikas rūpnīcā, vēlāk – suņu un kaķu pārtikas ražotnē. Pēc laika tā nelaimīgā kārtā nodega, un es kļuvu par bezdarbnieci. Visvairāk mani Īrijā izbrīnīja tas, ka vismaz puse iedzīvotāju ir tik resni kā mamuti. Tikai tad sapratu, ka arī es savā problēmā nedrīkstu vainot vielmaiņas problēmas, jo tas vienkārši nav iespējams, ka puse nācijas slimo tieši ar šo slimību. Atkal sāku domāt par svara zaudēšanu. Ļoti iedvesmojos no kādas lietuviešu sievietes, kas bija uzrakstījusi grāmatu, lai dalītos pieredzē. Man patika viņas doma: «Nost ar jebkuru fizkultūru! Tu vari ēst visu, tikai skaiti kalorijas. Vari kaut visu dienu ēst cukuru, bet padomā, vai jutīsies paēdusi.» Man šī doma tik ļoti iespiedās atmiņā, ka nolēmu pamēģināt. Sāku ieklausīties sevī un meklēt atbildes uz jautājumu, kas man garšo vēl bez ceptajiem un neveselīgajiem ēdieniem? Ievēroju, ka pēc saldumiem gribas «piesiet dūšu» un apēst ko stiprāku, bet pēc marinētajiem produktiem – vienkārši jūtos izsalkusi. Tātad šie produkti izraisa vēlmi ēst vairāk.»
Grūtākais: tikt galā ar rīšanas lēkmēm
«Tiešām bija grūti: vienā dienā organismam pateikt – viss, to vairs neēdīsi. Sākumā cīnījos ar bada sajūtu. Cietos un ēdu veselīgi, dienā iekļaujoties vidēji 1000 līdz 1500 kalorijās, bet vienu nakti neizturēju. Cēlos pat trijos naktī, gāju uz virtuvi un tukšoju ledusskapi. No rīta, protams, pamodos ar vainas sajūtu. Sākumā šādas rīšanas lēkmes uznāca diezgan bieži. Pēc pusgada kļuva vieglāk. Pašlaik, kad esmu slaida jau piecus gadus, neveselīgos ēdienus organisms neprasa. Jā, varbūt reizēm tā no sirds pieēdos, jo sakārojas, piemēram, ceptu kartupelīšu, bet tā vairs nav mana ikdiena.»
Punkts uz «i»: plastikas operācija
«Zaudējot tik ļoti daudz kilogramu, vēdera āda diemžēl nespēja sarauties. Aizgāju pie plastikas ķirurga Kaspara Feldmaņa, kurš man ieteica lieko ādas priekšautiņu nogriezt. Pie viena lūdzu, lai viņš nogriež lieko ādu arī no ciskām. Zaudējot svaru, kāju augšpusē bija izveidojušās nepatīkamas krunciņas.
Tā kā tievēšanas laikā dzīvoju un strādāju Īrijā, atgriežoties Latvijā, varēju sākt pavisam jaunu dzīvi. Jo īpaši tāpēc, ka mums ar vīru bija pasliktinājušās attiecības, un mēs izšķīrāmies. Kopš kļuvu slaida, mani neviens vairs nepazina! Kronis visam bija tad, kad vidējais dēls pateica, ka viņam ar mani vairs nav kauns staigāt pa ielu. Tā jau ir, dēliem gribas, lai mammas būtu skaistas. Tieviem cilvēkiem arī darbu atrast daudz vieglāk. Kaut darba devēji citkārt mēdz teikt, ka viņiem nav svarīgs sievietes ārējais izskats, resnus darbiniekus diemžēl pārsvarā negrib.»
Tiklīdz sagrēkojos, atkal svars pieaug
«Mans ieteikums visiem, kas zaudē svaru – vai nu tu ej līdz galam, vai nesāc nemaz. Nevar novājēt un pēc tam turpināt ēst visu, ko gribas. Par šī likuma neievērošanu pati savulaik kā ar bomi pa galvu dabūju. Biju atbraukusi uz Latviju atvaļinājumā. Skaidrs, ka visas brīvdienas pavadījām, ciemojoties pie draugiem un radiem. Ēdu kūkas, putukrējumu, ceptus kartupeļus, gaļu... Visu, kas vien bija uz svinību galdiem un ko man kārojās. Kad bija jāatgriežas Īrijā, gribēju vilkt tos pašus svārkus, ar kuriem atbraucu, bet tie nederēja. Divās nedēļās biju pieņēmusies par 10 kilogramiem.
Mans ideālais svars ir 75 līdz 78 kilogrami. Sākumā nokritos līdz 72 kilogramiem. Jutos diezgan labi, bet ieraugot, kāda izskatījos fotogrāfijās, sapratu, ka būt tik tievai man nepiestāv. Man izcēlās pilnīgi visi sejas kauli, no sāniem biju plakana kā bute, un tas nebija skaisti. Tāpēc ļāvu sev mazliet pieņemties svarā.»
Bija brīdis, kad svars nemazinājās
«Tas bija mans nākamais pārbaudījums, jo svars kritās, kritās, līdz apstājās pie 90 kilogramiem. Man izdevās nezaudēt vēlmi kādreiz kļūt tievai un noturēt sevi veselīgajā ēšanas režīmā. Lai paātrinātu svara zudumu, sāku vairāk staigāt. Mājās nopirku velotrenažieri, bet daudz nevingroju, jo man ir veselības problēmas. Tā vietā izmantoju steperi – tas ir tāds fitnesa instruments, kas imitē kāpšanas kustību. To tiktāl nolietoju, ka bija jāizmet.»
Laužu mītus par lēno vielmaiņu
«Zaudēt svaru var jebkurš un jebkurā vecumā! Esmu tam pierādījums, jo tievēt sāku 40 gados. Nesen savām darba kolēģēm rādīju bildes, kurās vēl esmu resna, un viņas mani nepazina. Brīnījās – kas tā par resno sievieti? Bet uz jautājumu, kā man izdodas tik labi noturēt savu normālo svaru, vienmēr atbildu ar kuriozu no dzīves, kuru piedzīvoja mana draudzene. Viņa, līdzīgi kā savulaik es, bija teju, cik resna, tik gara. Astoņdesmitajos gados, kad Krievijā bija ļoti populārs ekstrasenss Kašpirovskis, viņa aizbrauca pie viņa, naudiņa rokās un zvana pie durvīm. Viņš pats atvēra durvis, uzklausīja, kas ir viņas problēma, paņēma naudu un aizvēra durvis. Draudzene knapi paspējusi pajautāt, ko tad viņai darīt, lai notievētu? Viņš paskatījies ar iznīcinošu skatienu un teicis: «Meņše žratj nado.*» Draudzene par tādu atbildi bija tik nelaimīga, ka aizgāja uz tuvējo kafejnīcu un pieēdās līdz ausīm. Bet Kašpirovskim bija taisnība – patiešām vajag mazāk ēst. Mēs taču nedzīvojam, lai ēstu, bet gan – lai dzīvotu.»
• Mazāk vajag rīt – no krievu valodas.
Kintija Bulava, Foto: no personiskā arhīva
