Džūlija Robertsa nospēlēja viņu filmā. Sievietes dzīve pārvērtusies ellē

­

Filma Erina Brokoviča (2000) bija nominēta četrām Oskara godalgām, bet Džūlija Robertsa saņēma balvu kā gada labākā aktrise. Erina Brokoviča ir stāsts par šķirtu trīs bērnu māmiņu, kas, pateicoties spītam un neatlaidībai, izcīna darbu advokātu birojā.

Erina ievēro novārtā atstātu lietu par lielu firmu, kas apzināti piesārņojusi kāda ciemata gruntsūdeņus, un iedzīvotājiem tā dēļ radušās nopietnas veselības problēmas. Brokovičai izdodas pārliecināt savu šefu un ciemata iedzīvotājus iesūdzēt firmu tiesā. Tiesa atzīst kompānijas vainu un piespriež izmaksāt 333 miljonus dolāru lielu sāpju naudu. Šī ir lielākā kompensācija ASV tiesu sistēmas vēsturē, ko jelkādam izdevies izcīnīt.

Desmit gadu laikā, kopš filma iznākusi uz ekrāniem, Erinas Brokovičas vārds jau kļuvis par sinonīmu stiprai, neatlaidīgai, spītīgai un seksīgai jaunai sievietei. Dažiem labpatīk viņu raksturot kā mūsdienu Dāvidu, kas vienmēr gatavs cīņai ar Goliātu. Brokoviča ir dumpiniece un taisnības cīnītāja, bet tajā pašā laikā arī māte un vienkārši skaista sieviete.

Saistībā ar filmas fenomenālajiem panākumiem Brokoviča atzīst, ka negaidītā popularitāte viņai drīzāk nesusi sāpes un nelaimi. „Filma pilnībā sagrieza manu dzīvi kājām gaisā,” norāda sieviete. „Es to drīzāk dēvētu par lāstu! Pēc filmas es saņēmu daudz nejauku piezīmju par izskatu, krūtis pārāk atsedzošajiem apģērbiem un prasto valodu. Cilvēki man sūtīja rupjas un nicinājuma pilnas vēstules. Dažkārt tas bija sāpīgāk, nekā spēju izturēt,” nopūšas Erina.

Pēc filmas iznākšanas Brokoviča vienā mirklī bija kļuvusi par zvaigzni. Viņu aicināja uz neskaitāmiem pasākumiem, intervijām un televīzijas pārraidēm. Erina tajās stāstīja par vinnēto prāvu, iedrošināja un iedvesmoja arī citus cīnīties par savām tiesībām. Taču Brokovičai pašai neklājās viegli, jo filmas iespaidā daudziem bija izveidojies savs nelokāms priekšstats par viņu, un svešinieki nāca klāt uz ielas, lai izteiktu negatīvas piezīmes par viņas nepiedienīgo ģērbšanās stilu un pamācītu, kā, viņuprāt, būtu jādzīvo trīs bērnu māmiņai.

„Pēc filmas iznākšanas mana dzīve kļuva ļoti smaga,” atceras Erina. „Filma bija kā lāsts. Galvenais stāsta akcents ir izcīnītā tiesas prāva, taču filma ļoti daudz atklāj arī par manu privāto dzīvi. Es nenojautu, ka šeit tik plaši atspoguļota būs arī mana ikdiena ar bērniem un tā laika romantiskās attiecības ar baikeru puisi Džordžu.”

„Pēc filmas iznākšanas es apmeklēju neskaitāmas pirmizrādes, piedalījos reklāmas pasākumos, pozēju žurnālu fotogrāfijām, sniedzu intervijas un piedalījos TV pārraidēs. Nekā no tā iepriekš nebija manā dzīvē. Es pēc tā visa netiecos un neilgojos — šīs bija milzīgas pārmaiņas manā pasaulē un dzīvē. Man ar to tikt galā bija daudz smagāk, nekā cilvēki spēj iedomāties. Bija grūti pierast pie lielās uzmanības, grūti neņemt pie sirds, ka cilvēki mani kritizē un izsaka skarbas piezīmes.”

Jūtas vainīga pie meitas narkotiku atkarības

Mammas biežā prombūtne, iespējams, bija par iemeslu, kāpēc jaunākā meita kļuva par narkomāni. 12 gadu vecumā Elizabete (šobrīd 19) pirmoreiz tās pamēģināja, bet pēc diviem gadiem jau bija atkarīga no kokaīna, marihuānas un pretsāpju medikamentiem. „Pēc filmas iznākšanas mamma reti kad bija mājās,” atceras Elizabete. „Te viņa bija devusies uz TV pārraides ierakstu, te interviju, te aizbraukusi lasīt lekciju. Šajā laikā es zaudēju kontroli pār savu dzīvi. Sāku kavēt skolu, tusēju ar pusaudžiem, kas lieto narkotikas. Man izdevās visur tikt sveikā cauri, jo mamma taču bija slavenā Erina Brokoviča.”

Pēc vairākkārtējas ārstēšanās rehabilitācijas centrā Elizabete šobrīd ir brīva no atkarībām un viņai atkal ir brīnišķīgas attiecības ar mammu.

Erina piedzīvoto atceras kā ļaunu murgu un apliecina, ka atmiņas aizvien viņu turpina vajāt. „Elizabetei bija problēmas ar narkotikām, un viņa arī secinājusi, kāpēc tās radās. Es biju pārāk aizņemta ar filmas popularizēšanas pasākumiem un nepamanīju, ka viņai draud lielas nepatikšanas. Vai es notikušajā vainoju sevi? Es par to domāju nepārtraukti! Elizabete vienmēr bija pratusi novērtēt, ka esmu strādājoša mamma un no rītiem dodos uz darbu, lai bērniem būtu nodrošināts jumts virs galvas un normāla dzīve. Taču viņai bija par daudz, ka pēc filmas iznākšanas varēju reizēm nebūt mājās arī 18 dienas no vietas. Auklīti varēja pārliecināt un pierunāt uz daudz ko tādu, ko meitai nekad neizdotos jebkuros citos apstākļos.”

„Pēc pirmās iznākšanas no klīnikas Elizabete reiz savā istabā aizmirsa videokameru. Videolentē bija redzams, kā viņa ar draugiem šņauc narkotikas. Mēs [ar vīru] to uzgājām. Ja bilde ir tūkstoš vārdu vērta, tā tikai parādīja, cik milzīgas ir meitas problēmas un ka viņa nekavējoties jāpiesaka ārstēšanās programmai stacionārā. Es cenšos nenosodīt sevi pārāk bargi, taču melotu, ja teiktu, ka nejūtos vainīga par notikušo.”

Vēlētos uzzināt, kā filma mainījusi Robertsas dzīvi ­

Erina ir gandarīta, ka, pateicoties filmai, cilvēki vairāk uzmanības pievērš dažādiem vides jautājumiem, kas pirms tam reti kuru satrauca.

Taču viņa pat ļaunākajos murgos nespēja iedomāties tik klaji negatīvu attieksmi pret sevi no svešinieku puses. „Filmas negatīvākais efekts bija cilvēku aizspriedumi un kritika. Man bija jādzird tādas frāzes kā, piemēram, „aizver reiz savu lielo muti” un „piesedz krūtis”. Tu centies neņemt šo komentārus galvā, taču, dienai beidzoties, šīs domas pie tevis atkal atgriežas. Dažkārt tas var būt ļoti sāpīgi. Nebija arī viegli uzklausīt nemitīgos salīdzinājumus ar Džūliju Robertsu.”

Patlaban Erina atkal strādā juridiskā firmā un cīnās par videi svarīgiem jautājumiem. Brokoviča nevēlas būt slavena, nevēlas atrasties sabiedrības uzmanības centrā. Viņai tikai grib strādāt pilnu darba dienu un nodoties dabas un vides problēmu risināšanai.

Saņemot Oskara balvu par Erinas Brokovičas tēlojumu, aktrise Džūlija Robertsa pateicības vārdos piemirsa pateikties sievietei, kuras dzīvi atveidoja uz ekrāna. Taču Erina par to nepārdzīvo. Viņa norāda, ka pēc darba pie kinolentes abas vairs neesot sazinājušās. Brokoviča gan ļoti labprāt satiktu Robertsu jubilejas reizē, kad aizritējuši desmit gadi kopš filmas iznākšanas uz ekrāniem. „Es ļoti labprāt uzzinātu, vai loma un filma ir kaut kā mainījusi Džūlijas dzīvi vai viņai palīdzējusi.” Erinas pašas dzīvi filma mainīja par 180 grādiem, taču — vai tā ir palīdzējusi, ir diskutējams jautājums.

Gundega Oliņa Foto: Bulls Press

­­