Inta Fogele: attiecības ar jaunākiem puišiem un pašas šerpā daba
Par viņu jau gadiem trin mēles. Skaistumkonkursa „Mis un Misters Latvija” direktore Inta Fogele apspriesta gan par attiecībām ar krietni jaunākiem vīriešiem, gan par pašas nesaudzīgajiem izteikumiem. Viņa ir gatava bez žēlastības noraut daudziem tik ierasto liekulības masku.
Zini, par to galvu nelauzu. Vienkārši esmu radusi, ka visiem par mani ir viedoklis. Jo īpaši tiem, kas ne reizi ar mani nav runājuši un ziņas smēlušies vien kādā no dzeltenajiem medijiem. Tāpat kā visiem ir viedoklis par manis veidoto skaistumkonkursu. Nesen radio sniedzu interviju un man jautāja, vai tiešām konkursā neko nemainīšu? Sabiedrība uzskatot, ka to vajadzētu. Man radās jautājums, kas tā ir par mistisko sabiedrību? Vai tad es kādu aicinu uz konkursu? Nenāc, ja nepatīk!
Zini, ko man pārmet?! Konkurss neesot vairs tik populārs kā agrāk. Taču tā pirmsākumos īsta brigāde staigāja pa kafejnīcām un mēģināja pierunāt meitenes piedalīties. Ar visu pierunāšanu tajā piedalījās tikai 45 jaunietes. Bet šogad Alūksnes konkursa finālā vien ir vairāk nekā 20 meitenes!
Bet „pie latviešiem” tā ir – kamēr kaut ko dari, viss ir slikti. Runāja, ka gleznotājs Uldis Zemzaris savai meitai „nopircis” kroni. Baumoja arī citus gadus, tas nekas, ka vienam uzvarētājam mamma ir apkopēja, otram – sanitārīte. Bet viņi esot „nopirkuši” visu žūriju... Apzināti šo konkursu neesmu komercializējusi, lai tajā var piedalīties jaunieši ar visdažādāko materiālo stāvokli un pieredzi.
Protams! Ar dažādām ķirurģiskām metodēm vēl vienu Klaudiju Šīferi uztaisīt ir tikai naudas un laika jautājums. Ir valstis, kur skaistumkonkurss ir bizness. Organizatori strādā kopā ar plastikas ķirurģijas institūtu, un, piemēram, Indijā, Dominikanas republikā, jauniešiem, kas ir no nabadzīgajām ģimenēm, piedāvā apmeklēt specializētu skolu, kurā visas nodarbības, dzīvošana un mākslīgā izskaistināšana ir pilnīgi par velti. Vecāki raud prieka asaras, un arī pašas meitenes un puiši ir laimīgi. Tur šos jauniešus ļoti apzināti gatavo skaistuma konkursiem.
Biju aizbraukusi „īkšķīti paturēt” par mūsu latviešu finālistu konkursā „Misters Pasaule” un tur ieraudzīju puisi, kas pārstāvēja Venecuēlu. Tādā attālumā, kā mēs tagad sēžam, komunicēt ar viņu pat ar manām „bleķa iekšām” bija pagrūti, jo nepameta sajūta, ka pretim sēž „ono” (nekatrās dzimtes pārstāvis). Es nerunāju par seksuālo orientāciju, bet izskatu. Tam puisim bija uzoperēta vēdera prese, lūpas piedzītas ar botulīnu, uzacis savilktas uz augšu tā, lai acis izskatītos lielas un ieplestas. Ģērbtuvē ar ūdens krāsām viņš izdaiļoja savu vēderu, lai uz skatuves kristu īstās ēnas un izceltos vēdera prese.
Savukārt viena no Latīņamerikas meitenēm, kas dzīvoja kopā ar Latvijas pārstāvi, bija rādījusi vēl pēdējās svaigās rētiņas, kas bija palikušas aiz ausīm. Viņai zobi un deguns bija nomainīti, ausis „atvilktas atpakaļ”, plakstiņi pievilkti.
Intas Fogeles dzīves ainiņas
Ārprāts, to taču cilvēki mēdz darīt pēc 30, 40, 50 gadiem, ne jau tik agrā jaunībā...
Protams! Bet šie jaunieši tiek operēti kā komercprece. Ja vajadzēs, viņus pārveidos tik ilgi, kamēr tiks sasniegts izcils rezultāts. Tieši šie jaunieši skaistumkonkursos sistemātiski uzvar. Nav brīnums, kāpēc! Kad konkursā piedalījās jau minētais puisis no Venecuēlas, sēdēju zālē. Uz skatuves iznāca simt džeku, bet, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka redzēju tikai venecuēlieti. Ja es tajā brīdī būtu žūrijā, arī man šķistu, ka faktiski neviena cita, ko finālam izvēlēties, nemaz nav.
Viņš ir uztaisīts un „uztjūnēts” skatuvei. Ieraugot puisi dzīvē, bez mākslīgajām gaismām, tirpas skrien pār kauliem. Ja es sadarbotos ar Latvijas ķirurgiem, domāju, mēs varētu biezā slānī ražot klonētas „bārbijas”. Bet tad ir jautājums, vai tas ir konkrētu cilvēku vai plastikas ķirurgu sasniegumu konkurss?
Jā, bet to nevar pierādīt! Kā gan piespiedīsi konkursantu atzīties, ka viņam veiktas neskaitāmas plastikas operācijas?! Tie divi jaunieši kā muļķīši paši Latvijas dalībniekiem izstāstīja, taču, ja tas publiski tiktu celts gaismā, viņi liegtos, cik spēj.
Tu jau vairāk nekā 20 gadu rīko skaistumkonkursus. Nekad nav gribējies darīt ko citu?
Es jau arī daru visu ko. Bet skaistumkonkursi nav tikai darbs, tas ir mans dzīvesveids.
Tas ir normāli, jo es absolūti neslēpju to, ka man uz citiem ir „po”...
Bet sirds nesāp, kad lasi vai dzirdi par sevi nežēlīgu kritiku?
Pirms trīsdesmit gadiem, kad trenējos Austrumu cīņās, man mācīja, ka brīdī, kad otrs sit un es jūtu sāpes, man pat vaibsts nedrīkst izkustēties, jo tad pretinieks pa to vietu sitīs vēlreiz. Austrumu cīņas man daudz iemācīja.
Arī saviem jauniešiem saku: tā ir tava izvēle parādīt, ka tev sāp, un tad piedzīvot, ka tevi baksta vēlreiz, vai iemācīties to neizrādīt. Pašlaik visu uztveru filozofiski – bakstīt otru gribas tiem, kas paši savu sāpi nespēj ar citiem izrunāt. Tad padomā, kas tie ir par cilvēkiem, ja viņiem nav neviena paša, ar ko izrunāties?
Reiz man sanāca dusmas, lasot par sevi internetā komentārus. Piereģistrējos ar īsto vārdu, tikai neviens jau nenoticēja, ka patiesi rakstu es. Norādīju, ka mans mobilais telefons internetā ir brīvi pieejams, tad kāpēc visu to, kas rakstīts, nevar pateikt man? „Slabo”? Bail, ka iedošu pa muti? Cik cilvēkam gan jābūt vājam un ar noniecinātu pašapziņas slieksni, ja viņš spēj tikai anonīmi kaut kur pa kaktiem runāt.
Bet lai jau runā, es tāpat nekad „neiešu” pati pret sevi. Tas nenozīmē, ka dzīvoju pēc principa – skaldi un valdi, es varu arī gana diplomātiski runāt. Taču neuzskatu, ka man kādam būtu jāizpatīk.
Tā ir, bet redzi, mans tēvs bija gluži citāds. Vecāki gan izšķīrās, un jau daudzus tēvs gadus ir miris, bet lietas būtību tas nemaina. Tēvam bija ļoti smags raksturs, gluži kā man tagad. Viņam arī uz visu bija „po”.
Labi atceros arī savas šausmas bērnībā, kad tēvs mani paņēma līdzi uz smalku banketu un tur uz šķīvja apelsīnu kā tādu kartupeli sagrieza ar nazi un dakšiņu, jo mājās bija aizmirsis kabatas lakatiņu, kur pirkstus noslaucīt. Es toreiz pārvērtos par sālsstabu, jo tēvs taču neievēroja etiķeti! Bet tagad esmu tāda pati kā viņš! Arī es esmu cilvēkiem neērta, jo esmu gatava runāt par jebkuru jautājumu.
Kādiem sabiedrības stereotipiem tu neesi gatava kalpot?
Redzi, es varu uz kādu laiku kā kaķis ievilkt nadziņus. Man nepatīk karot – tam vajadzīgs ļoti daudz enerģijas, un man arī gribas mieru – bet man šķiet, ka citiem uz manis nezin kāpēc gribas trenēt savus nadziņus. Es nevienam virsū neskrienu, bet dzīvoju pēc principa, ka jāievēro ir tikai noteiktas normas.
Šodienas izrādīšanās man šķiet smieklīga. Uz operu es šortos neiešu, bet, kad redzu, ka uz viena SPA centra atklāšanu, kur jau ielūgumā rakstīts, ka būs iespējams izmēģināt dažādas procedūras, vasaras karstumā ierodas beibes garos zābakos, Eifeļa torni uz galvas un vizuļojošu kleitu, kas velkas pa zemi, tas nudien šķiet jocīgi. Arī pēc nesen notikušās talkas vienā žurnālā varēja redzēt atpazīstamas būtnes, kas traukus virtuvē mazgāja ar milzīgām saulesbrillēm, bet atkrituma maisus turēja rokās, kurās bija uzvilkti dekoratīvi cimdi. Vai nav smieklīgi? Spriedu, ka tīrīšana viņām mājās notiek retāk nekā jaunais gads.
Viens no maniem pieļāvumiem ir tas, ka šīs sievietes savā laikā piedzīvojušas grūtu finansiālo situāciju un šādi pašlaik to kompensē. Es ģimenē biju vienīgais bērns, dzīvojām krietni virs vidējā līmeņa. Kad vecāki izšķīrās, arī mammas otrais vīrs nodrošināja mums pierastos dzīves apstākļus. Atkal man vienīgajai klasē vecākiem bija „kruta” mašīna un divstāvu māja. Tajā pašā laikā es strādāju dārzniecībā, jo gribēju, lai man ir sava nauda.
Nē, jūtos veca, jo vairs nevaru tik daudz nakšu izlēkāt pa „disenēm” kā kādreiz (Smejas.). Bet es arī netaisos ievērot kaut kādu dzīvesveidu tikai tāpēc, ka dažiem šķiet, ka tas „pienāktos” manā vecumā. Jo kurš to izlēma, ka tā pienāktos?!
Tu daudz esi apspriesta arī gados jauno draugu un bijušā vīra dēļ.
Atceros, reiz uz ielas man pienāca klāt kāds onkulis, kurš mani bija sajaucis ar Elitu Veidemani. Dabūju dzirdēt sašutuša vīrieša lamāšanu, ka esmu atļāvusies uzrakstīt grāmatu par vīriešiem. Kad man apnika klausīties, teicu: „Zini, vecais, ja tu daudz runāsi, uzrakstīšu vēl vienu grāmatu, kurā arī tu būsi minēts kā mans mīļākais.” Man šķiet, tas vīrelis muti joprojām nav aizvēris. Bet ar to gribu teikt, ka esmu apspriesta ne tikai par saviem nopelniem vien. (Smejas.)
Vīriešus nekad neesmu meklējusi, vienkārši attiecības kaut kā neviļus man vienmēr ir. Un nevajag piesaukt gadus! Tīri fizioloģiski vīrietis nevar notēlot, ka viņam kāda sieviete patīk. Līdz šim brīdim man nav skaidrs, kāpēc pie mums uzskata par normālu, ka jauna čiepa ir kopā ar 40 gadu vecāku vīrieti, bet, ja ir pretējais variants, tad visiem šķiet, ka tas ir ārprāts. Lai gan nu jau izskatās, ka pēc pēdējā trokšņa ar manu bijušo 30 gadu jaunāko vīru Latvijā esmu ievazājusi šo modi. Nu jau ir vīkšķis sieviešu, kuras, lai arī ir precētas, sabiedrībā parādās ar 20 gadu veciem puišiem. Es sen šajā ziņā neesmu aktuāla – nebiju precēta ar citu, man nebija bērnu.
Bet zini, kas ir interesanti? Kad bija „trobeļi” par maniem krietni jaunākajiem vīriešiem, mani nosodīja sievietes, vīrieši – nē! Tas taču ir pilnīgs absurds! Sievietēm vajadzēja mesties pie manis ar puķēm, jo es taču šajā ziņā biju Žanna d’ Arka, bet mani kā pirmo briesmoni „piesita krustā”, un tajā es kūļājos kā tāds nabadziņš jau kuro gadu. Tāpēc man gribas pajautāt: „Bet, mīļās sievietes, tās, kurām ir jaunie draugi, kāpēc jūs mani kopējat un brīžiem pat „pārspļaujat”, kāpēc pašas neesat kopā ar vecākiem vīriešiem, ja jau reiz bijāt tik nadzīgas mani nosodīt?” Par sevi varu tikai atkārtot: manu puišu vecums – ceturtdaļgadsimts – ir palicis nemainīgs.
Pensionāra vecums negarantē to, ka cilvēks ir gudrāks par divdesmitgadnieku. Ir jomas, kurās divdesmitgadnieks zinās daudz vairāk, un es nerunāju par izklaidi. Uzskatu, ka tikai par vecumu vien cilvēks nav jāciena. Piemēram, mani personības pamati 23 gadu vecumā bija jau izveidojušies.
Bet kāpēc tu neveido attiecības ar sava vecuma vīrieti?
Ja tu vari ar šīs intervijas palīdzību mani savest ar mana vecuma vīrieti – jebkuras komplekcijas, jebkuras ārienes – bet kurš ar mani nāks uz šovu „Arēnā Rīga”, uz moderno baletu Operā, uz indiešu mūzikas koncertu Kongresu namā, brauks ar mani skatīties ralliju, kādā skaistā rītā piecos, sešos celsies, lai skatītos saullēktu un kopā ar mani vēl pārpeldēs pār ezeru, tad kāpēc ne?
Bet lai viņš necer, ka dienā gatavošu trīs ēdienus, tam man nav laika. Tā sanācis, ka tiem džentlmeņiem, ar kuriem esmu bijusi kopā, ir paticis un padevies gatavot ēdienu. Viņiem svarīgi, lai ir skaists šķīvis, viss uz tā būtu smuki sakārtots, bet ko es? Tik nobubinu, ka man jau tas ir pilnīgi vienalga! Saprotu, ka cilvēks cenšas, bet man nav laika to baudīt.
Bieži gribētu būt vientuļāka, jo manis nepietiek tiem cilvēkiem, kas grib ar mani būt dažādās jomās, dažādos līmeņos. Tas izklausīsies ambiciozi, bet es priecātos, ja pēc manis būtu mazāks pieprasījums. Tāpēc pēdējā laikā arvien mazāk eju uz dažādiem pasākumiem, kas diemžēl šajā laikā ārēji kļūst spožāki, bet iekšēji – tukšāki.
Bērnus neradīju apzināti
Tas, ka man garšo kartupeļi ar siļķi un biezpienu, jau nenozīmē, ka man tas jāēd no savas dzimšanas līdz miršanai. Un pēc tāda paša principa rīkojos arī pārējās situācijās. Katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties vai būt ar kādu kopā visu mūžu, vai uz brīdi. Domāju, ka tas ir tik individuāli.
Bet tu nekad neesi ilgojusies pēc rimtas ģimenes dzīves, lai kāds par tevi rūpētos?
Redz, par mani rūpējas, un tas notiek vēl vairāk nekā, ja to darītu tikai viens cilvēks. Ja tu liec visu uz vienas kārts un tā saļogās, beigās tu paliec bez nekā. Tāds ir biznesa princips, ka ir jābūt vairākām struktūrām, un, ja tev viena nobrūk, tu momentā pārorientējies uz citām „kājiņām”.
Redzi, es jau tikai precīzi formulēju. Man bieži pārmet, ka esmu pārāk asa. Es tam nepiekrītu, vienkārši esmu tieša.
Sāksim ar to, ka bērnu man nav un tā ir apzināta izvēle. Man viņi varēja būt, un tādā gadījumā, domāju, ka manam vecākajam bērnam pilnīgi noteikti jau būtu savi bērni.
Bet… Savā laikā, strādājot sociālās nodrošināšanas nodaļā, daudz saskāros ar vientuļajām māmiņām, izjukušajām ģimenēm. Bērni bieži tiek laisti pasaulē, nedomājot par to, kas ar viņiem notiks tālāk. Domāju, tā ir milzīga bezatbildība. Ja tu kaut ko dari, tev par to jāatbild.
Nosodu sievietes, kas bērnu iegādājas kā sunīti vai kaķīti un tad to uzgrūž kādam citam, bet pašas no bērna atpērkas. Domāju, šo sieviešu domāšana ir daudz ciniskāka nekā mans viedoklis par šo jautājumu. Manuprāt, tam, ka maza dzīvībiņa nāks pasaulē, jābūt apzināti pieņemtam lēmumam.
Nedrīkst būt tā, ka bērnu radi, jo viņš vienkārši gadījies, tāpēc ka tā ir pieņemts vai tāpēc, ka citādi kaimiņi padomās – tev nevar būt bērnu. Es no laika gala zināju, ka no manis neiznāks laba mamma.
Kad man bija knapi 18 gadi, bija skaidrs, ka nekas labs nevar būt, bet vēlāk, kad finanses bija nokārtotas, blakus bija otrs cilvēks un es bērnu varēju atļauties, apzinājos, ka nespēšu viņu uzaudzināt. Nav godīgi maksāt svešai tantei, lai viņa groziņā staipa un auklē tavu „kvanci”. Uzskatu, ka esmu bijusi ļoti atbildīga. Gadiem esmu braukājusi komandējumos, mājās biju minimāli, tad par kādu bērna audzināšanu vai būšanu ar viņu kopā manā gadījumā varētu būt runa?
No daudzu glamūrīgo žurnālu vākiem skatās sievietes ar dārgās drēbēs saģērbtiem mazuļiem rokās. Bet esmu pilnīgi pārliecināta, ka pēc fotosesijas viņas ātri bērnus atdod auklītei. Daudzām šķiet, ka ar to vien, ka bērnus ir laidušas pasaulē, viņas savu funkciju jau ir izpildījušas. Vai tā ir atbildība? Tāpat vai ir atbildīgs vīrietis, kurš sešdesmit gadu vecumā uzražojis kārtējo bērnu? Viņš bērnu tiešām uzaudzinās?
Man nav saprotams ne vārds „vēlme”, ne „ilgoties”. Ja es kaut ko gribu, tad daru. To, ko esmu gribējusi, savā dzīvē esmu realizējusi.
Ko tu vēl gribētu savā dzīvē piedzīvot?
Galvenais paspēt visu izdarīt un tā, kā es to gribu. Izklausās jau dramatiski, gluži kā pie kapa vāka, bet tā sajūta patiešām ir tāda – maksimāli daudz vēl izdarīt un bijušos konkursantus izveidot par nākamajiem skaistumkonkursa organizētājiem.
