Kā mīl un šķiras mazpilsētā. Patiesi latviešu stāsti
Tēmu – vai atšķiras rīdzinieces un mazpilsētas meitenes dzīve – ierosināja žurnāla „Marta” pastāvīgās lasītājas – Mairita, Ginta un Alla. Viņas zina, kā iepazīstas, mīl, dzīvo un šķiras mazgabarīta pilsētā.
Mairita Konstante-Kunstapele (35)
Dzimusi Tukuma rajonā, dzīvo Tukumā
Administratore sporta klubā
Ginta Pandalone (40)
Dzimusi Valkas rajona Ērģemē, dzīvo Valmierā
Mūzikas skolotāja
Alla Rjazanceva (29)
Dzimusi un dzīvo Tukumā, 10 gadus dzīvojusi Rīgā
Uzņēmēja
Valmiera, manuprāt, nav nekāda province. Dzīvoju lieliskā pilsētā, kurā ir savs teātris, augstskola un interesanta sabiedriskā dzīve. Tādēļ pareizāk būtu teikt – dzīve ārpus Rīgas. Daudzi laužas uz Rīgu, taču mans sapnis bija tieši Valmiera. Iebraucot allaž nodomāju: „Jā, te man patiktu dzīvot!” Tā jau teic – vajag tikai vēlēties, un tad jau arī notiek.
15 gadu vecumā, kad devos mācīties uz Rīgu, vēl skaidri neaptvēru, vai man patīk dzīvot Tukumā. Aizbraukt motivēja mamma, kura vēlējās, lai palūkojos, kāda ir dzīve Rīgā. Tobrīd bija priekšstats, ka Tukumā nav nekādu iespēju un visi ceļi ved uz galvaspilsētu. Pirmais gads Rīgā bija vienkārši šausmīgs – asimilēšanās ārpus mājas man sagādāja milzīgas ciešanas. Joprojām ļoti labi atceros to dienu, kad pēc pirmajām divām mācību nedēļām braucu mājās, kā man bira asaras, kā ieraudzīju mammas seju, kā skrēju viņai pretim... Tikai 11. klasē pamazām sāku iedzīvoties.
Man tik dramatisku pavērsienu dzīvesvietas ziņā gan nav bijis. Tā kā esmu izaugusi lauku mājās, meža vidū, starp, kā smejos, stirnām un zaķiem, jau Tukums man šķita milzīga pilsēta, kurp tiekties. Man ar to gana, jo Rīgā jūtos slikti. Manuprāt, tur ir par daudz cilvēku, kņadas un viss šķiet tik bezpersonisks. Man patīk iziet uz ielas un pavisam īsā ceļa posmā satikt daudz paziņu (kaut, tiesa, tam dažkārt ir arī sliktā puse!), kas mani pozitīvi uzlādē. Man patīk papļāpāt uz ielas un mazpilsētas nesteidzīgums. Toties dažas stundas Rīgā nomāc un nogurdina tā, it kā būtu visu šo laiku kartupeļus vai garās biešu vagas ravējusi.
Mazpilsētā nav tādas sabiedriskā transporta un auto straumes, tādējādi te ir gluži cita enerģiju plūsma. Taču es gan nedomāju, ka dzīve Rīgā padara cilvēkus bezpersoniskākus. Tas ir stereotips. Tiesa gan, mums, no citām pilsētām nākušajiem, ir grūtāk atvērties pret svešajiem, jo esam raduši dzīvot tikai starp savējiem.
Valmiera ir mans „mīļākais lielums”. Tā nav mazpilsēta, kurā visi visus pazīst, bet arī ne tik liela, lai to nevarētu aptvert.
Tukuma priekšrocība ir Rīgas sasniedzamība. Manuprāt, ir ļoti svarīgi – cik tālu un cik viegli sasniedzama ir lielpilsēta. No Tukuma uz Rīgu – ar vilcienu stunda, ar mašīnu – pat 40 minūtes. Kad sāku uzņēmējdarbību, šķita, prātīgāk ir īrēt biroju Rīgā. Ik dienas jāceļas 5.00, lai paspētu laikus būt darbā. Nomocījos vienu gadu, transporta izdevumi bija nesamērīgi, kur nu vēl personīgie resursi – milzīgs pārgurums. Visa dzīve bija viena vienīga atrašanās ceļā un darbs, vairs nekam neatlika laika un spēka. Nu esmu atgriezusies savā mazajā pilsētiņā, man te ir birojs, un nav nekādu šķēršļu izbraukāt uz Rīgu, kad tas nepieciešams. Jūtos brīnišķīgi.
Ginta: Kaut man ir sajūta, ka dzīvoju lielā pilsētā, tomēr turpat jau vien visi esam ap skolu, un tā nu sanāk, ka atpazīstama esmu jebkurā gadījumā. Bērni ir visur, un bieži vien, ejot pa ielu, tie norāda vecākiem: „Redz, kur iet mana skolotāja!” Tas nozīmē, ka atbildības līmenis ir lielāks. Rīgā strādājošs skolotājs var izgāzties, un neviens par to pat neuzzinās. Man tāda iespēja nav dota. Nekur. Jebkurā vietā man jārēķinās, ka mani pazīst, un atbilstoši jāuzvedas. Gan kafejnīcā, gan veikalā, piemēram, nopērkot pudeli šampanieša. Kāds to noteikti redzēs. Būtu neiedomājami reibumā iziet no krodziņa un aiziet līdz mājai. It neko nevar noslēpt.
Mairita: Varēt jau var visu, bet ir jārēķinās ar sekām.
Alla: Pat matu krāsas nomaiņa ir notikums. Nevari aiziet uz veikalu, lai katrs satiktais, arī pārdevējas, neizteiktu savu viedokli. Tevi burtiski piespiež klausīties – vienalga, vai tie ir komplimenti, vai gluži pretējas domas. Mazpilsētā par visām tavas dzīves niansēm vienmēr būs komentāri. Ar to jāsamierinās. Tevi apspriež tieši vai netieši, bet tu vienmēr šos viedokļus uzzināsi.
Mairita: Domāju, Tukumā varbūt visi nezina manu uzvārdu, bet vairums uzreiz sapratīs, par ko ir runa, ja pateiks: „Mairita no sporta kluba.” Man jāizveido pat diezgan ciešs kontakts ar kluba klientēm, un viņas arī meklē saskarsmi ar mani. Vai Rīgā kāds vispār cenšas veidot attiecības ar administratori? Mazpilsētā mēs meklējam tuvāku kontaktu ar jebkuru cilvēku jebkurā iestādē.
Ginta: Rīgā tam nav laika – visi tikai skrien.
Vienalga, vai tu iepazīsies, vai šķirsies, jārēķinās, ka visa pilsēta tam dzīvos līdzi. Vai tu romānu sāc, vai beidz – nekur nenolīdīsi no svešām acīm. Turklāt ir grūti izvēlēto cilvēku iepazīt – ja tas būs puisis no mūsu mazpilsētas, tev neizbēgami jau būs kāda informācija. Visbiežāk – nepatiesa. No kaut kādiem atgadījumiem un notikumiem tiek izdarīti secinājumi, kas ceļojuši no mutes mutē. Tādēļ ir grūti sākt attiecības un pašam izvērtēt. Tev jābūt ļoti gudram, pieaugušam un nobriedušam, lai tu spētu, neraugoties ne uz ko, otrā cilvēkā ieklausīties, saprast un pati izdarīt secinājumus.
Neesmu precējusies un, taisnību sakot, nezinu, kā Valmierā varētu iepazīties un sākt attiecības. Droši vien tas ir iespējams, bet man nav izdevies. Esmu brīva meitene! Valmiera padomju gados dēvēta par „sieviešu pilsētu”, jo te bija stikla šķiedras rūpnīca un strādnieču milzīgais pārsvars radīja sieviešu pārprodukciju. Lai gan pagājuši daudzi gadu desmiti, iespējams, šī attiecība joprojām kaut nedaudz liek sevi manīt. Ja tā, tad vienkārši esmu nepareizā vietā. Un nepareizā darbā – jo skolā, kā zināms, arī strādā pārsvarā sievietes.
Mazpilsētā ne tikai iepazīšanās, bet arī sānsoļi nav iespējami. Tomēr tas notiek jebkur, arī pie mums, un, protams, tad visi to zinām. Turklāt vairāk, nekā patiesībā ir. Jebkura simpātiju izrādīšana tiek fiksēta. Šķiet – kas tur liels, es taču varu tai sievietei ar acu skatu parādīt: „Sak’, tu man patīc.” Taču, ja kāds to skatienu būs „noķēris”... Tas ir milzīgs mazpilsētas mīnuss, jo te stāsti rodas pilnīgi ne no kā.
Manu attiecību sairums sākās ar publisku situāciju, kurā piedalījās vairāki cilvēki. Mani pārsteidza, cik ļoti sagrozīta informācija nāca pat no tiem paziņām, kuri bija klāt. Ar katru nākamo cilvēku ziņa vēl vairāk „sagrozījās” un apauga ar faktiem. Tas bija bēdīgi, un šķiršanās tādēļ kļuva vēl grūtāka. Ļoti smags laiks, jo bijām kā zem palielināmā stikla. Šī nebija ierīgākā šķiršanās, un tieši tas – emociju viesulis – cilvēkiem patīk.
Alla: Par spīti visam man savu otru pusīti laimējies atrast tieši Tukumā. Iepazināmies naktsklubā. Visgrūtākais bija sākums. Ne tikai meitenēm jārēķinās, ka viņas apspriedīs – šis ir grūts posms arī vīriešiem. Viss notika tā – viņš mani klubā uzlūdza tikai uz vienu deju un pēc tās nedēļu vairs netikāmies. Ar šo deju pilnīgi pietika, lai sāktos pasaciņas. Saņēmu vēstuli „draugos”: „Man ir ļoti interesants stāsts, ko tev pastāstīt!” Satikāmies, un viņa teiktais man bija šoks – gan meitenes, gan puiši par mani bija pavēstījuši ko tāāādu?! Man šķita, ka dejojam divatā un šī deja pieder mums, taču patiesībā visi skati bija vērsti mūsu virzienā, un pirmās runas sākās jau no pirmajiem deju soļiem.
Mairita: Attiecības jācenšas pēc iespējas ilgāk paslēpt no svešām acīm, lai divi cilvēki paspēj paši viens otru iepazīt. Dīvaini, ka runās lielākoties figurē tikai sliktais – tik daudz sliktā pilnīgi ne no kā!
Alla: Jā, stāstāmais vienmēr būs negatīvs.
Man bezgala veicies, ka mans draugs ir bijis un ir tik stiprs, ka ir spējis un spēj sarunāties. Kad abi pēc tas dejas satikāmies un noskaidrojām nianses, tad arī sākās mūsu attiecības. Taču pat viņam – gudram un atklātam cilvēkam – pārvarēt sabiedrības spiedienu nebija viegli. Provinciālie stereotipi ir bargi un reizēm mēdz būt ļoti nežēlīgi.
Ginta: Valmierā ir, kur iet – ir aktīvs kultūras centrs. Esmu Valmieras teātra patriote – par to krītu un ceļos. Ja vien cilvēks grib dzīvot interesanti, šajā pilsētā tas ir iespējams, un, manuprāt, tā Rīga nav nemaz tik bieži vajadzīga. Pāris reižu uz galvaspilsētas teātri gan atbraucu. Tad mani Rīgas radi saka: „Mēs teātrī gadiem neesam bijuši!” Man jābrīnās – kā tad tā, ja te teātri uz katra stūra!? Mēs, valmierieši, uz teātriem un koncertiem ejam regulāri. Katru nedēļu ir kāds pasākums, ko gribas apmeklēt. Bez tādas aktīvas kultūras dzīves nevaru – tā uzlādēju savas baterijas. Iespējams, Rīgā notikumu ir vairāk, taču par tiem uzzināt noteikti ir sarežģītāk –mazpilsēta ir aptveramāka un ērtāka.
Mairita: Tukumā lielas izvēles izklaidei nav.
Alla: Lai baudītu kultūras dzīvi, ir jādodas uz Rīgu.
Mairita: Ir jau pilsētas svētki, estrāde, arī mājīgs deju klubs un kafejnīca, taču tā, kā Rīgā, – pēkšņi sadomāt doties pēc darba izklaidēties, Tukumā laikam neizdotos.
Alla: Cilvēki arī neatbalsta jaunu izklaides vietu rašanos. Cik mums bijuši kultūras centri, klubi un restorāni, kas orientēti nevis uz jauniešiem, bet nopietniem ļaudīm, – visi ar laiku aizvērti.
Mairita: Kamēr nav, kurp doties, visi vaimanā, ka trūkst vietu, kur atpūsties, padejot, visbeidzot – iepazīties. Taču, kad divi, trīs uzņēmīgi cilvēki, entuziasma pārņemti, kaut ko labu izveido: „Lai beidzot mūsu pilsētā būtu!”, visi lielie kliedzēji kaut kur ir pazuduši.
Alla: Tukumā ir tikai 20 000 iedzīvotāju, un lielākoties visi sēž mājās.
Mairita: Mājās sēdētāji arī parasti ir lielākie runātāji. Savukārt tie, par kuriem runā, ir rosīgie un darītāji, jo viņi ir redzamāki, pamanāmāki, tādi, kuri iegulda enerģiju un darbu, lai viņu bizness attīstītos un dzīve būtu interesantāka.
Nav tā, ka mazpilsētā par bērniem, kad tie iziet no mājas, vari būt pilnīgi droša. Nelaime nešķiro un var notikt jebkur. Tomēr man šķiet, ka bērnus Rīgā audzināt ir grūtāk. Man ir lielāka kontrole, jo viss ir ar roku sasniedzams – 300 metru attālumā – darbs, māja, skola. Attiecības ar skolotājiem ir tuvas, tiem ir mans tālruņa numurs, un, ja bērns ir nobastojis, nekavējoties saņemu zvanu. Katrā brīvā brīdī varu aizskriet līdz skolai un savas raizes izrunāt. Jebkuras palaidnībās uzzināšu īsā laikā. Nezinu, kā ar bērniem tiktu galā Rīgā, kur pati jau jūtos nedroša un pazudusi. Baidītos vienā laidā.
Lai gan daudzi vecāki priekšroku dod pilsētas skolām, es domāju, ka priekšrocības ir tai mācību iestādei, kas tuvāk mājai. Arī Valmieras skolā mācās daudzi bērni no apkārtējiem pagastiem, viņiem jāceļas rīta agrumā, lai paspētu uz mācībām. Nezinu, vai tam ir attaisnojums. Laukos, mazajā klasītē, bērns var saņemt vairāk nekā pilsētas konveijerā. Iespējams, vecākiem šķiet, ka pilsētas skolās ir vairāk iespēju, ka pēc stundām bērni varēs piedalīties dažādos pulciņos.
Par skolu un pulciņiem gan neviena slikta vārda nevaru teikt – nodarbojies, ar ko gribi: mākslu, mūziku, sportu.
Man šķiet, bērni mazpilsētā nav „apdalīti”. Kad man pašai būs bērni, prestižās skolās nesūtīšu. Uzskatu, ka vidējo izglītību labā līmenī var iegūt arī mazpilsētā. Man ir pašas rūgta pieredze, tādēļ ļaušu izaugt mājās un tikai tad, kad bērns pats gribēs – lai dodas pasaulē.
Ikdienas dzīve: mūsos darbojas kopīgs pulkstenis
Mairita: Mums nav tādu izklaides iespēju kā Rīgā, toties pastaigas ir mazpilsētas plus. Ne jau tikai pa pilsētu varam soļot – lai saplūktu pušķi, vajag desmit, piecpadsmit minūtes!
Ginta: Man patīk pabraukties ar velosipēdu. Valmierā – piecas minūtes un esi jau mežā, „riktīgi” prom no pilsētas. Kamēr tiec no Rīgas ārā – tur jau ne tikai minūtes, tur pat stundas paiet.
Alla: Lai es nonāktu zaļumos, nevajag automašīnu. Arī pa Tukuma ielām vari ar riteni droši braukt, nebēdājot, ka tevi var notriekt. Mēs jau savas pilsētas ritmu zinām – sestdien tirgus diena, tad mašīnu ielās vairāk, tādēļ rīta pusē ar velosipēdu vizināties nedodos. Toties svētdiena būs pavisam mierīga, jo visi sēdēs mājās, un ielas būs tukšas.
Mairita: Mūsos darbojas tāds kā kopīgs pilsētas pulkstenis – zinām tās ritmu un pielāgojam savām vajadzībām.
Ginta: Mēdzu pēc pasākumiem atgriezties mājās vēlos vakaros un gājiens caur naksnīgajām Valmieras ielām mani nebiedē. Akurāt pa pašām tumšākajām ielām neeju, jo tāpat arī manā pilsētā ir bijuši negadījumi, bet būtībā baiļu nav.
Alla: Tukumā jūtos pilnīgi droša. Man ir, ar ko salīdzināt, jo esmu dzīvojusi Rīgas mikrorajonā. Iziet pulksten 22.00 uz ielas Rīgā vai Tukumā – ir kardināla atšķirība. Tukumā pirms gulētiešanas varu mierīgi sporta kostīmā iziet pastaigā un ieelpot svaigu gaisu pat bez suņa. Domāju, Rīgā tādas iespējas nav.
Alla: Atšķirībā no rīdziniekiem man ir vienas plānas durtiņas ar vienu atslēgu.
Ginta: Man – tieši tāpat.
Mairita: Man arī. Un neaizslēgtā kāpņu telpā bērnam stāv divritenis.
Ginta: Valmiera gan pirmā stāva dzīvokļus mēdz apciemot zagļi, tādēļ man šķiet, ka durvju kods ir laba lieta.
Mairita: Tā ir mānīga drošība, jo viss Tukums zina pastnieka kodu, kas visā pilsētā ir vienāds. Kāda tad tam jēga?
Alla: Ar vienu kodu var atvērt visu pilsētu! (Smejas.)
Kaut valda priekšstats, ka ārpus Rīgas cilvēki ēd dabiskāku pārtiku, mēs, tāpat kā rīdzinieki, iepērkamies lielveikalos. Nu nevaru es nopirkt izlejamo pienu „no rokas”! Lielpilsēta mūs samaitājusi. Taču dārzeņiem (redīsiem, salātiem un zaļumiem) gan jābūt vietējā vagā augušiem.
Nesaprotu, kā var iepirkties Centrāltirgū, tas taču ir vienkārši neaptverams.
Savos vietējos tirdziņos saimniekus vairāk vai mazāk pazīstam un zinām, kurš ir pārpircējs, bet kurš pats audzē dārzeņus, kurš pats kūpina gaļiņu vai zivis.
Mani gan Rīgas gadi samaitājuši, es iepērkos tikai veikalos.
Apģērba iegādei man pilnīgi pietiek ar Valmieru. Kaut man ir kolēģes, kuras regulāri dodas iepirkties uz „Alfu”.
Ar bērniem visa diena lielveikalā – tas man šķiet murgs, kaut zinu, ka rīdzinieku ģimenes tā izklaidējas. Es pēc dažām stundām būtu beigta.
Esmu mēģinājusi braukt uz Rīgu, uz izpārdošanām, bet man nekas nesanāca – pēc divām stundām biju briesmīgi pārgurusi, taču praktiski neko nenopirku. Man patīk mazi, stilīgi veikaliņu – un Tukumā tāds ir – kuru varu ērti un ātri aptvert. Mēs, laucinieki, neturam tempu, nav mums tā rūdījuma iepērkoties, kas rīdziniekiem.
Valmieras centrā ir kas līdzīgs Rīgas lielveikalam un tā reklāmā reiz lasīju: „Par 5% lētāk nekā Rīgā!” Re, mums ir priekšrocības!
(Visas smejas.)
Mairita: Mums topā „humpalas”. Nav jau vairs netīrās drēbju kastēs jārokas – viss tīrs un pēc krāsām „uz pleciņiem” sakārts. Katrā ziņā šis gan ir interesants un radošs iepirkšanās veids.
Labi tur, kur mīl bez noteikumiem
Es mīlu savu pilsētu. Zinu, ka brīdī, kad šodien, atgriežoties Valmierā, izkāpšu no autobusa, nespēšu valdīt prieku: „Cik labi, ka esmu mājās!” Manas mājas ir ne tikai dzīvoklis, bet visa pilsēta. Visa pilsēta ir kājām aptverama. Turklāt mums, valmieriešiem, ir Gauja – kā vari nejust lepnumu par tādu pilsētu, kam tāda upe.
Par 99% esmu Tukuma patriote, jo to 1% tomēr atstāju Rīgai. Ja Ginta lepojas ar Gauju, mums savukārt ir divdesmit minūtes līdz jūrai.
Pilnīgi noteikti arī es esmu savas pilsētas patriote. Kaut tenku dēļ esmu te cietusi, taču negribu dzīvot nekur citur. Pa savas istabas logu raugos ar mīlestību – čalo strūklaka, zaļo kociņi un apstādījumi.
Ir labi tur, kur esam, taču, manuprāt, vissvarīgākais, kādi cilvēki ir apkārt. Ja apkārt draugi un labi paziņas – dzīvot var jebkur.
Tas atkarīgs no mums pašiem – cik ļoti katrs no mums grib būt pozitīvs un „pievilkt” labus cilvēkus un notikumus. Tad var pārciest visu – jo tavi mīļie cilvēki vienmēr zinās, kas tu patiesībā esi.
Ir labi tur, kur tev katru dienu nevajag sevi atkal un atkal pierādīt, kur tevi pazīst un mīl bez noteikumiem.
