Manu māsu pārdeva prostitūcijai...
Kad ģimene uzzināja par savas 19 gadu vecās atvases patieso nodarbošanos, meitene bija nikna, ka kāds vēlas viņu izraut no prostitūtas „karjeras”. „Es esmu laba mauka!” viņa kliedza sejā mammai.
Notikušo atklāj stāsta galvenās varones māsa, ģimenes portāla mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma, uzsverot: „Varbūt kādu šis stāsts pasargās no līdzīgas nelaimes, kāda piemeklēja mūs.”
„Šis nav tikai mans stāsts, bet manas ģimenes stāsts caur manu redzējumu. Notikums, kurš man licis dzīvē pārvērtēt daudzas lietas. Un novērtēt. Mani tikai urda jautājums: vai es tiešām nevarēju šā stāsta koku nocirst jau saknē? Bet visam, šķiet, ir savs laiks un vieta.
„Arī tu varētu būt laba prostitūta...”
Viss šis ārprāts ar manu māsu notika pirms apmēram sešiem gadiem, bet to novērst es varēju vēl gadu pirms tam. Tolaik es strādāju Liepājas lielākajā kafejnīcā par viesmīli un man ļoti patika mans darbs. Es ātri iedraudzējos ar tur strādājošo personālu, sākot ar citām viesmīlēm, beidzot ar bārmeņiem un apsargiem.
Acīmredzot es viesu uzticību, jo drīz vien man iedeva tālruņa numuru, uz kuru zvanīt, ja kādam savajagas „eskortmeitenes”... Man kā informatorei par katru zvanu piesolīja trīs latus. Es to pieņēmu zināšanai, taču netiku izmantojusi.
Pēc darba ar kolēģēm bieži devāmies uz kādu bāriņu, kur reiz pie kokteiļa glāzes iepazinos ar puisi Pēci, kas vienmēr tur sēdēja koša paskata meiteņu ielenkumā... Ar Pēci tur bieži tikāmies un tikai pēc kāda mēneša izdomājām apmainīties tālruņa numuriem. Kad viņš, pierakstījis manējo, „atpīkstināja”, atklāju, ka man jau ir Pēča numurs, tikai saglabāts eskortmeiteņu izsaukšanai! Sākumā samulsu. Tad dusmojos.
Bet viņš tāds puisis, kas apveltīts izcilām demagoga spējām — viņš man stāstīja, ka tās ir meitenes, kurām dzīvē nekas vairs nav palicis, ka viņš viņas no pārākās nabadzības izrāvis un nu viņām ir viss, ko vēlējušās. Un tad starp citu izmeta — arī no tevis sanāktu labu labā prostitūta...
Pēcis stāstīja dažādus stāstus, par ko es biju tik lielā šokā, ka vienīgais, ko gribēju, — par to neko nezināt. Tad es nospriedu: kamēr tas neskar mani, tikām lai viņš dara, ko grib. Un ja jau tām meitenēm tik grūti gājis... Es tā savā galvā noliku un... aizmirsu.
Es nezinu, kāpēc Pēcis mani necentās savaņģot un padarīt par prostitūtu. Varbūt tāpēc, ka man pie sāniem bija puisis, tāds — divi metri bez galvas (kas vēlāk kļuva par mana dēla tēti). Bet varbūt tāpēc, ka es strādāju kafejnīcā, kur par apsargiem piestrādā vietējie policisti. Es nezinu.
Bet drīz vien mēs pārstājām tik bieži tikties, man nebija laika, es pievērsos savai privātajai dzīvei — daudz laika pavadīju skolā un ar savu puisi. Mums pieteicās mazulis. Draugs aizbrauca komandējumā — jūrnieks. Es paliku. Man bija nauda abortam, es nezinu, kāpēc to neuztaisīju. Viņš par mazuli neteica ne jā, ne nē. Bet vēlāk pie manis arī neatgriezās.
Rezultātā — nu jā, pametu darbu, bija jāizvācas no dzīvokļa. Visam sekoja tāda ķēdes reakcija, ka beigu beigās atrados mammas mājās laukos ģimenes konsīlija priekšā ar lērumu jautājumu: kas notiek? Es nespēju neko paskaidrot. Vien to, ka ģimene taču domāta tam, lai būtu kopā gan priekos, gan bēdās.
Mamma manī uzturēja dzīvības garu un neļāva nolaist ne rokas, ne galvu, krustmāte rūpējās par mazuļa labsajūtu puncī, brāļa ģimene palīdzēja izremontēt manu istabu. Tā mēs dzīvojām.
Kad māsa paziņoja, ka draudzene viņai atradusi darbu kādā konditorejā par konditora palīdzi, un pārcēlās uz pilsētu, viņai bija 19 gadu. Mēs neko nenojautām par viņas patiesajām gaitām, jo māsa bieži zvanīja, stāstīja, ko cepusi... Tiesa, katru reizi no cita tālruņa numura.
Bija pagājuši aptuveni divi mēneši, biju kādā astotajā grūtniecības mēnesī, kad telefonā skatos — man zvana Pēcis. Bet runā mana māsa!!! Tādā jocīgā balsī. Jā, esot kopā ar Pēcīti, viņš par viņu rūpējoties, un lai es nesatraucos... ĀRPRĀTS! Kā es pēc šīs sarunas ar visu lielo punci jozu pie brāļa, pa ceļam iekritu pavasara sniega kupenā.
Aizskrējusi nespēju normāli parunāt, es biju panikā. Atsaucām no darba mājās mammu, viņai bija pazīšanās ar pilsētas policijas priekšnieku. Tika norunāts, ja māsu neizdosies dabūt mājās diennakts laikā, viņi rīkos reidu pa sev zināmajiem dzīvokļiem.
Man izdevās sazvanīt Pēci. Brīnījos par savu drosmi viņam piedraudēt — ja māsa nebūs mājās 24 stundu laikā, viņš tiks sarauts gabalos. Piesaucu arī policiju.
Nākamajā dienā māsa mājās pārradās kā fūrija. No viņas bija palikusi tikai puse... Es nezinu, kā jutās mamma, dzirdot viņas saniknotos vārdus: „Es esmu laba mauka! Man sanāk būt par prostitūtu! Ko jūs man traucējat dzīvot?! Beidzot esmu tur, kur visi gribēja, lai es nonāku!”
Tovakar mēs visi kaucām — vārda tiešā nozīmē. Es ļoti centos no viņas galvas izsist šo visu idiotismu. Tajā naktī viņa aizbēga. Tikai atceros, ka piekodināju viņai: „Ej! Mēs ar varu tevi noturēt nevaram. Bet zini, ka vienā mirklī tu vari atrasties grāvī mirusi un viņiem nevajadzīga. Un es apsolu, ka mēs neļausim tev tur sapūt, mēs savāksim, jo esi mana māsa.” Man bija ļoti žēl mammas.
Taču Pēcis laikam bija tik ļoti sabaidīts, ka manu māsu savā harēmā atpakaļ ņemt vairs negribēja. Es nezinu, kāpēc. Vēl jau visādi mums gāja, bet tas sīkums. Man piedzima mans sargeņģelis, māsa atgriezās mājās, un mēs viņai vairs neko nejautājām.
Pārdod draudzeni par 60 latiem
Vēlāk gan māsa pati visu izstāstīja. Arī viņas draudzene — piecu bērnu māte — bija iekūlusies tajā zaņķī un kļuvusi grūta. Viņai apmaiņā pret iespēju pamest prostitūcijas biznesu piedāvāja atrast savā vietā citu meiteni. Un par to piesolīti 60 lati. Iedomājies? Piecu bērnu māte savu draudzeni gatava pārdot par nieka 60 latiem!!!
Māsai piedāvājusi padzīvot pie sevis pilsētā, kamēr nostabilizēsies. Iepazīstinājusi ar Pēci. Tālāk — „galvas mazgāšana”, bāri, dzērieni, dejas, drēbes un neizbēgamais pieprasījums par to visu norēķināties, atlīdzināt. Pēcis šo visu prata pasniegt tā, it kā tas ir pilnīgi normāli.
Starp citu, noskaidrojuši, ka abi mani pazīst, Pēcis teicis, ka arī es gribējusi šajā rūpalā darboties, tikai Pēcis mani izbrāķējis... Bet, kad māsa pēc tās nakts notikumiem ar pārrunām ģimenē atgriezusies pie Pēča, viņš paziņojis, ka viss ir beidzies. Pat nezinām, kāpēc tik vienkārši.
Tagad māsai viss kārtībā — viņa ir satikusi savu vīrieti. Un viņu starpā nav noslēpumu — viņš visu zina un ir traki feins. Nu jau viņiem ir divi lieliski dēli! Dzīvo vecāsmammas mājā un mēģina to atjaunot. Māsa, šķiet, ir likusi bēdu zem akmeņa un nu iet pāri dziedādama. Notikušais ir posms, kas noslēdzies, un par ko vairs nerunājam. Ja nu reizēm kādam kā skarbais humors pasprūk: „Esmu laba mauka!” :) Bet māsa neņem ļaunā.
Un nu mēs zinām — ja nu kas, tad tiks sasaukts ģimenes konsīlijs un palīdzēts tam, kas nokļuvis nelaimē.”
Ko par to domā citi? Lasi šeit
Attēlā redzamā modele nav stāsta varone.
mammam.lv/tetiem.lv / Foto: Bulls Press
