Onkulis pacienās ar konfekti... Sargā savu bērnu no pedofila!

13 gadu vecā Justīne pazuda bez vēsts, kad nostopēja kāda vīrieša mašīnu. Pēc mēneša atrada viņas līķi – ar izvarošanas pazīmēm. Tas bija pēdējo gadu skaļākais pedofilijas gadījums tikai tāpēc, ka iznākums – letāls.

Pētnieki lēš – vismaz tūkstoš bērnu gadā cieš no seksuālās vardarbības. Oficiālie skaitļi gan ir trīsreiz mazāki; varbūt tāpēc, ka vairums noziegumu notiek ģimenē vai paziņu lokā. Turklāt tikai 1% cilvēku, kas seksuāli izmanto bērnus, ir psihiski neveseli.

Centra „Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja Laila Balode skaidro, ka, seksuāli izmantojot bērnus, pieaugušais lielākoties apmierina emocionālās, nevis fiziskās vajadzības. „Tā ir tieksme pēc varas, kontroles, absolūtas noteikšanas pār kaut ko, un bērni šajā ziņā ir ļoti pateicīgi. Viņus var uzpirkt vai gluži pretēji iebiedēt, piemēram, pasakot – ja tu to nedarīsi, es nogriezīšu tavai mammai galvu.

Bērnam nav pieredzes, lai pārbaudītu, vai to tiešām var izdarīt, tāpēc viņš tic un dara visu, ko liek. Savukārt pieaugušais izbauda varu, jūtas noteicējs pār bērna izjūtām, priekiem un bēdām. Tas ir īpatnējs stāvoklis, ko šie cilvēki acīmredzot nespēj gūt ikdienas saskarsmē. Darbā viņš ir nospiests, pilda citu pavēles, un viņam ir par maz spēka iebilst. Tāpēc izdzīvo nepiepildītās izjūtas uz vājākā rēķina. Emocionāli viņš ir infantils, jo normāls cilvēks ietu to kauju izcīnīt tur, kur piedzīvojis negāciju.”

Seksuālā vardarbība pret bērnu nav tikai dzimumakts. Ir pieaugušie, kam vajag, lai bērns skatās, kā viņi sevi seksuāli apmierina vai arī viņi ar bērnu kopā skatās pornogrāfisku filmu. Cits pieskaras bērnam vai lūdz, lai pieskaras viņam pašam. Vai  arī lielais brālis ieved sešgadīgu meiteni istabā, aizvelk aizkarus, aizslēdz durvis, uzliek pornogrāfisku filmu, pats sevi seksuāli apmierina un liek māsai uz to skatīties.

Sešgadīgas sievietītes

Parasti seksuālajiem varmākām ir labi izstrādāta stratēģija – no sākuma viņi izpelnās bērna uzticību, pēc tam padara to emocionāli atkarīgu. „Sākas ar pornogrāfisku žurnālu skatīšanos, turpinās ar pieskārieniem un tā lēnām tālāk. Bieži vien pamazām pieradinātais bērns jūtas pat līdzvainīgs.

Dažkārt sešus gadus vecas meitenes uzskata, ka ar savu uzvedību pavedinājušas vīrieti. Viņas atgādina mazas sievietītes – atbilstoši ģērbjas, krāsojas, manierīgi izturas, mīmika kā pieaugušajiem. Reizēm tas var mulsināt pat speciālistu, bet bērns pats tāds nekļūst. Kāds mērķtiecīgi viņu par tādu veido un par to dod balvu.”

Vieglāk šādu noziegumu izdodas pastrādāt noziedzniekam, kas bērnu pazīst. „Ja pāridarītājs ir tuvinieks, bērni bieži pret viņu izjūt ļoti pretējas jūtas. Tas vienlaikus var būt gan nicinājums, gan mīlestība, jo tas ir tētis, kurš reizi mēnesī pret tevi izturas slikti, bet pārējās 30 dienas ir ļoti labs.”

Apdraudētākie ir bērni, kam trūkst emocionālo attiecību ar mammu, tēti vai cilvēku, kas uzņēmies vecāku lomu. Viņi šo saikni meklē kur citur. Un pedofili ir gatavi sniegt atbalstu, uzklausīt, kopīgi spēlēties, pastaigāties.

Kāds pedofils atzinās, ka novērojis, kā bērni spēlējas: esot tādi, kam atņem spainīti, un viņi niķojas, kliedz, sūdzas, bet ir arī tādi, kas turpina klusiņām rušināties, kaut viņiem atņemtas visas mantas. Tieši tos, kas nepretojas, noskata varmākas.

„Vecākiem jāmāca bērniem pasargāt sevi, jāmāca, ka ir situācijas, kad jāsaka – nedari tā, ej prom, pateikšu mammai. Ģimenē, kur ir labas attiecības, bērnam jau laikus iemāca, ko ar viņu var un ko nevar darīt.

Jāpaskaidro – tev ir roka, kuru dodam bērnudārza biedram, plecs, uz kura var likt roku, bet ir intīmās daļas, kuras neviens cits nedrīkst aiztikt. Ja kāds to grasās darīt, uzreiz nāc un saki man!” Tāpat ir svarīgi, lai bērnam ģimenē nebūtu allaž jāuzklausa – man nav laika tagad tevī klausīties.

Otra riska grupa ir ielu bērni un tie, kas aug bērnunamos, jo viņiem vienkārši nav cilvēka, no kā saņemt emocionālo atbalstu. „Dardedzes” veiktais pētījums apliecina, ka vairāki desmiti procentu nepilngadīgo bērnunamos piedzīvojuši seksuālo varmācību.

„Mēs joprojām dzīvojam ar stereotipiem, ka bērnunams ir labāks par sliktu ģimeni, kaut daudzas valstis jau atsacījušās no šīs institūcijas. Cilvēki, kam nepieciešamas nepilngadīgas personas, zina, kur tās meklēt.”

Ejot gulēt, bērns apģērbjas

Pieaugušie bērna neadekvāto uzvedību mēdz norakstīt uz slikto audzināšanu, neaizdomājoties, ka tā var būt arī sekas seksuālai vardarbībai. Internātskolās ir virkne bērnu, kas, ejot gulēt, nevis noģērbjas, bet apģērbjas. „Audzinātāja brīnās, cik nedisciplinēts bērns, nav iemācījies, ka, gulēt ejot, jānovelk drēbes. Taču izrādās, viņš tā dara, lai kādam, kurš pie viņa naktī lien gultā, būtu grūtāk piekļūt ķermenim. Vai arī naktī bērns maina atrašanās vietu – aizmieg gultā, bet trijos naktī, kad auklīte iet apgaitā, atrodas skapī vai zem gultas, neapzināti pasargājot sevi no iespējamās vardarbības.”

Ja bērns zina, ka viņam tic un viņu uzklausa, viņš nebaidās runāt par notikušo. Bet tie, kuri palikuši nesadzirdēti, vairs savos pārdzīvojumos nedalās. Dažkārt bērns vienā brīdi atklāj patiesību, bet otrā – to dedzīgi noliedz. Viņš bīstas notikušā, jo jūt – izstāstītais var izmainīt viņa dzīvi.

Šajos gadījumos var palīdzēt speciālisti, izmantojot, piemēram, spēļterapijas elementus. „Reizēm vainīgie zvana un auro – ko bērns sastāstījis, viņu tikai māte uzkūdījusi. Mēs ne tikai klausāmies, ko bērns saka, bet vērojam arī kontekstu. Tā piemēram, izmantojot anatomiskās lelles, var mēģināt saprast, kā bērns izturas pret kailumu, ģenitālijām.”

Seksuālā vardarbība bērna atmiņā saglabājas, to nevar padarīt par nebijušu, taču terapeitiski var iemācīt ar to sadzīvot. Diemžēl reizēm gadās tā – mamma, atvieglota, ka vainīgais aiz restēm, pazūd, lai gan tieši tajā brīdī bērnam vajadzīgs vislielākais atbalsts.

„Tarakāni, ko ar varu turam iekšā, agri vai vēlu izlien laukā, un parasti tas notiek personības lūzuma periodos – pubertātes vecumā, kad pusaudzis sāk veidot savas attiecības. Nereti tad 18 gadu veca meitene saprot, ka nespēj uzticēties, veidot dziļi intīmas attiecības. Vai arī vardarbība notikusi sešu gadu vecumā, bet pubertātē parādās pārlieku seksualizēta uzvedība, agrīni dzimumsakari, bieži tiek  mainīti partneri.”

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu „ Marta”

Konsultē Laila Balode, centra „Dardedze” konsultāciju daļas vadītāja