Režisors, kurš uzņēma filmu par incestu: „Īsti riktīgi manā dzīvē nav”
Andra Gaujas jaunā filma „Ģimenes lietas” jau pirms oficiālās pirmizrādes bija apvīta ar skandaloziem pieņēmumiem. Arī par to, ka režisors kino vārdā upurējis savas attiecības. Dokumentālais stāsts par māsu un brāli, kas kopīgi radījuši bērnus, ir kārtējā aukstā duša sabiedrībai. Jo Andrim patīk situācijas, kuras kliegtin kliedz pēc atrisinājuma, kaut arī tā nav.
Filma nepavisam nav par incestu, kā tas daudzviet izskanējis, bet par nabadzībā un bezcerībā iestigušiem cilvēkiem. Daudziem lauki saistās ar nesteidzīgi pavadītu vīkendu, taču reālo, skarbo situāciju tur daudzi neapzinās. Pats incesta fakts šajā gadījumā kalpo vienīgi kā āķis, kas piesaista sabiedrības uzmanību. Domāju, mūsu sabiedrība ir pietiekami notrulinājusies, un, lai tā sāktu domāt, vajag kādu stāstu, kas nāk kā auksta duša.
Jau pirms filmas pirmizrādes bija diezgan liela ažiotāža – tu esot filmas varoņus piedzirdījis, provocējis uz kautiņiem.
To mītu ir vairāk, nekā vajag, viens no jaunākajiem – filmēšanas vajadzībām ģimeni mēs esam ieveduši mežā, tur izmitinājuši un likuši viņiem strādāt. Es tiešām varu tikai pabrīnīties par cilvēku fantāziju. Bet tas acīmredzot saistīts ar to, ka pašu filmu uztver kā provokāciju.
Ja neskaita Anda Miziša „Tārpu”, tādu patiesi skarbu dokumentālo filmu nemaz nav bijis. Lielākoties režisori stāsta par patīkamo. Bet man kā diplomētam dramaturgam tas šķiet galīgi neinteresanti, jo domāju, ka tikai konflikts atmodina un liek domāt. Mani vienmēr interesējušas situācijas, kurām it kā nav atrisinājuma, bet kas kliegtin kliedz pēc tā.
Ja šis mežsargs pirmo reizi mūžā dotos uz Rīgu, tāds stāsts varētu būt interesants. Bet, ja būtu jāuzņem filma par Vestardu Šimku, kura klavierspēli es tiešām dievinu, diezin vai to gribētu. Mēs visi zinām, ka viņš ir lielisks pianists. Mums ir jāiet uz viņa koncertiem, nevis jāskatās vai jāuzņem filma par viņu. Man patīk skarbs un provocējošs kino, kuru skatoties saproti: traģiskai situācijai nav skaidra risinājuma vai viennozīmīgas atbildes.
„Ģimenes lietās” neviens no cilvēkiem savu likteni nav izvēlējies. Brālis un māsa piedzimuši dziļos laukos alkoholiķu ģimenē, viņi ir pavadījuši bērnību, iesprostoti katrs savā bērnunamā, katrs savā Latvijas malā, un liktenis viņus jau pieaugušā vecumā savedis kopā. Viņu stāsts atgādina sengrieķu traģēdiju. Tas ir liktenis, ka šo cilvēku starpā rodas jūtas un viņi tur neko nevar padarīt. Un, lai cik tas būtu neētiski no sabiedrības normu viedokļa, viņiem ir grūti sev pateikt: «Nē!», jo sirsniņa saka ko citu. Visa šī situācija nedod skaidru atbildi, kā būtu jārīkojas. Vai jāapspiež tas, ko tu jūti un jārīkojas, kā saka sabiedrība, vai arī jākonfliktē ar to. Es nevaru pateikt: šiem cilvēkiem ir jādzīvo tā. Turklāt, filmu veidojot, man šķita svarīgi, lai stāsts nebūtu didaktisks.
Gluži kā aktieris spēlfilmās esi meklējis saviem sabiedrības nosodītajiem varoņiem attaisnojumus?
Katrs ilgojas pēc kaut kā lielāka, nekā piedāvā konkrētā situācija, kurā mēs atrodamies. Katram ir kādi sapņi, kurus grūti īstenot.
Ja filma top vairāku gadu garumā, starp filmēšanas grupu un dalībniekiem izveidojas saikne. Mana un operatora Sašas Grebņeva ideja bija nevis pasīvi vērot, bet pēc iespējas dziļāk ielūkoties varoņu dvēselēs.
Nedēļām ilgi kopā ar viņiem esam dzīvojuši, filmējuši no rīta līdz vakaram. Domāju, viņi to sajuta un redzēja, ka nav atbraukuši rīdzinieki, kas noskatās uz viņiem no augšas un taisa filmu ar domu, cik labi, ka mēs paši dzīvojam pilsētā un mums nav šādu problēmu. Tā kā no mūsu puses nebija augstprātības, arī viņi atvērās. Turklāt kā Valdis, tā Zanda (filmas galvenie varoņi – aut. piezīme) jutās no sabiedrības izraidīti, bet te atbrauc divi džeki, kam patiesi interesē, kas ar viņiem notiek. Domāju, tas ir svarīgi, ka kādam tava dzīve šķiet nozīmīga.
Dokumentālā filma „Ģimenes lietas” par māsas un brāļa kopdzīvi un viņu bērniem:
Savas emocijas filmēšanas laikā spēji nolikt malā?
Filmā mana pozīcija ir ļoti līdzsvarota, taču filmēšanas procesā bija brīži, kad vairs emocionāli nespēju izturēt un rīkojos. Nav noslēpums, ka Valdis ģimenē ir vardarbīgs gan pret Zandu, gan bērniem. Par to uzzinot, gribēju palīdzēt. Atradās atsaucīgi cilvēki, kas piedāvāja Zandai ar bērniem pārcelties uz vienu ciematu Vidzemē. Kad Zandu turp aizvedu, man tā vieta šķita kā paradīze zemes virsū. Idilliski skaista daba ar brīnišķīgu vecu guļbūvi un fantastisku dārzu. Tas bija kas pilnīgi neticams. Es pats tur jutos kā sapnī.
Bet Zanda jau pēc dažām dienām secināja, ka ir grūti tur izturēt, esot pārāk liels miers un klusums. Viņa runāja arī par neskaidro nākotni. Bet es domāju, ka cilvēki būtu viņai palīdzējuši atrast darbu, arī abiem bērniem jau bija sagādāta vieta skolā, puikam pat bija iespēja iet speciālajā klasē, kas paredzēta bērniem ar runas traucējumiem. Šķita, ka pats dieviņš visu sakārtojis, lai viņi varētu sākt dzīvi no jauna, taču realitātē Zanda jau pēc īsa laika atgriezās pie brāļa.
Ja cilvēks visu mūžu pavadījis vienā vidē, pat tad, ja pārējiem šķiet, ka tā ir degradēta, pieradums tomēr ir ļoti spēcīgs, un no tā izrauties ir sarežģīti. Bet jāsaprot, ka filmā un dzīvē stāsts ir arī par Zandas neiespējamo misiju dzīvot bez brāļa.
Nejuties kā Dons Kihots, kas bezjēdzīgi cīnās ar vējdzirnavām?
Tajā visā ir kaut kāds, nezinu, – tumšs vai gaišs, bet lielāks spēks. Jo māsai atgriezties pie brāļa ir tik dīvaini no normāla cilvēka viedokļa. Taču šī nepareizā ģimene ir stiprāka par lielu daļu tradicionālo ģimeņu.
Psiholoģijā šis jautājums ir pētīts. Ir rasts pierādījums tam, ja pretējā dzimuma asins radinieki tiek šķirti agrā bērnībā un viņi kopīgi nepiedzīvo seksuālo nobriešanu, satiekoties seksuāli nobriedušā vecumā, nereti ģenētiskās pievilkšanās spēks mēdz rezultēties incesta attiecībās. Tas ir arī stāsts par Zandu un Valdi, kuri bērnībā tika rupji izšķirti un ievietoti katrs savā slēgtajā iestādē.
Bet pašlaik svarīgi nepieļaut, lai vēsture atkārtotos. Tāpēc priecājos, ka nepiepildījās vietējā ciema varas draudi Zandas dēlu pārvietot uz internātskolu. Tas būtu tikpat, kā viņai atņemt dēlu, jo puika atrastos apmēram četrdesmit kilometru prom no dzīvesvietas, pēc būtības viņš būtu no ģimenes nošķirts. Un tas būtu tas pats, kas kādreiz notika ar filmas varoņiem.
Mani aizkustina pats uzstādījums – sieviete ar diviem bērniem, kurai ir ģimene, bet kurai visa pasaule, ieskaitot mammu, stāsta, ka tas ir absurds dzīvot ar brāli, ka visa tava dzīve ir ačgārna. Un par spīti tam cilvēks ar abiem bērniem iet pa dzīvi uz priekšu. Bet, protams, ka visa šī situācija tik ļoti prasās pēc atrisinājuma.
Laikam jau man ir tāpat kā lielākajai daļai cilvēku. Ir tāds paradokss: nodzīvot mūžu ar vienu cilvēku it kā ir ļoti sarežģīti, bet tajā pašā laikā to ļoti gribētos. Tas ir ideāls, uz ko tiekties, bet reizē pats neiespējamākais. Dažkārt šķiet, ka mīlestība mūža garumā reālajā dzīvē īsti nav iespējama.
Domā, vienu cilvēku visu mūžu nevar mīlēt?
Droši vien, ka var, bet grūti iemācīties atšķirt mīlestības fāzes, bieži gribas, lai visu laiku ir iemīlēšanās laika izjūtas. Tas būtu jāiemācās – izdzīvot visas fāzes.
Tas ir viens no maniem lielākajiem iekšējiem konfliktiem, man ļoti grūti sadalīt savu enerģiju. Vienmēr ir dilemma: cik daudz sevi atdot filmai un cik daudz – kādam cilvēkam. Manī parasti uzvar profesionālais fanātisms.
Tā ir tieši pēdējos gados. Kaut kāda saistība tam ir ar manu iepriekš uzņemto dokumentālo filmu „Viktors”, kur galvenais varonis pēkšņi uzzināja, ka atlicis vien pēdējais dzīves nogrieznis. Un man bija ļoti skumji secināt, ka viņš daudz ko savā dzīvē nav paspējis izdarīt. Manā gadījumā tas noveda pie tā, ka gribas daudz strādāt, strādāt, strādāt.
Bet identiskā situācijā nevar gadīties, ka tu nožēlo, ka visu dzīvi esi tikai strādājis?
Nu nē, pirmais, ko es nožēlotu, ka esmu pārāk daudz slinkojis. Ja runa par to, ka pietiekami daudz laika nebūtu atdevis citiem cilvēkiem, šajā ziņā man sevi būtu vieglāk tiesāt. Agrā jaunībā esmu svaidījies, mācījies visādās skolās, darījis dažādus darbus, kamēr nonācu līdz savai lietai. Un šķiet, ka pašlaik ir maksimāli daudz jāpaspēj.
Laikam jau nemieru. Ir mirkļi, kad nofiksēju, ka īsti riktīgi tajā manā dzīvē nav. Jo es visu laiku skrienu. Arvien biežāk konstatēju, ka tiem cilvēkiem, ko pazīstu, eksistē mirkļi, kad viņiem nav, ko darīt. Bet es neatceros, kad man tāds brīdis pēdējoreiz būtu bijis. Kad man zvana un aicina kaut kur kopā aiziet, esmu šokā par to, ka citiem ir šādi kopīgi atpūtas brīži. Es tikai bliežu uz priekšu, un jo tālāk, jo laika deficīts briest arvien lielāks. Katrā sfērā rodas arvien jaunas idejas, un es nekādi nespēju to visu izdarīt.
Bet tā tev ir tikai fakta konstatācija vai tomēr ir kaut kas, ko tu savā dzīvē gribētu mainīt?
Protams, emocionālajā ziņā ir vēlmes. Piemēram, vairāk laika atlicināt meitai. Vai personīgajām attiecībām. Saprotu, ka traki ir atrasties līdzās cilvēkam, kurš kā apmāts visu laiku skrien. Protams, ilglaicīgas attiecības ne tādēļ vien ir beigušās. Nav tā, kā rakstīja presē, ka esmu upurējis attiecības filmu dēļ. Tā gan nav taisnība.
Tajā pašā laikā apzinos, ka sevi arī drusciņ mānu. Man ir trīsgadīga meitiņa Grieta. Patiesībā līdz ar viņas piedzimšanu esmu piedzīvojis pavisam citu izpratni vārdam „mīlestība”, un tas ir kas ļoti liels un nozīmīgs. Tomēr mēs tik katastrofāli maz esam kopā. Manī joprojām ir šī ilūzija, ka meita izaugs, paskatīsies manas filmas, piedos un sapratīs, cik man objektīvi ir bijis maz laika. Bet tajā pašā laikā saprotu, ka bērnība ir kaut kas ļoti skaists, ko es vienkārši palaižu garām.
Iespējams, tas nozīmē to, ka līdz šim neesmu ticis galā ar savām mainīgajām jūtām un emocijām, tāpat arī neesmu sagremojis ģimenes sabrukumu. Kaut gan beidzot atkal zinu, ka esmu atradis savu otru cilvēku.
Taču radošās izpausmes man kompensē arī bailes no nāves. Noteikti neesmu pirmais, kas pamanījis šādu likumsakarību. Man ļoti bail no nāves, bet nevis no nomiršanas fakta, bet no tā, ka var nebūt, par ko atskaitīties. Esmu tik daudz dzīvē šaudījies. Un, lai cik tas izklausītos vecmodīgi, man šķiet, ka ir tomēr tie mērķi jāpiepilda. Arī cilvēcīgajā ziņā, protams. Esmu sev varējis pārmest sevis mainīšanu sīknaudā. Tagad domāju, ja veido attiecības, tad ilglaicīgas, ja dara darbu, tad nozīmīgu. Dzīves baudīšana man nesniedz gandarījumu un neko manā dzīvē nekad vēl nav atrisinājusi.
Kādas emocijas tavai dzīvei visbiežāk ir raksturīgas?
Ļoti lielu dzīves periodu esmu bijis izteikts pozitīvists. Cilvēki pat smējušies, ka es par daudz smaidu. Bet pēdējos gados, strādājot ar filmām, kaut kas ir mainījies. Esmu vairāk kļuvis par cīnītāju, laikam manī notikušas kādas Jēzus vecuma izmaiņas. Pašlaik ir diezgan daudz cilvēku, ar kuriem konfliktēju, filmas rezultāta dēļ esmu gatavs upurēt arī profesionālās attiecības un ar producentiem sastrīdēties līdz kliņķim. Ja esmu par kādu ideju iededzies, esmu gatavs cīnīties līdz galam.
Gluži otrādi – sadzīviskajā ziņā varu būt ļoti pielaidīgs. Varu ar daudz ko samierināties mīļā miera labad, lai tikai nebūtu lieku strīdu un konfliktu – tas latviešiem taču raksturīgi. Bet, ja ir runa par globāliem jautājumiem, tajos esmu nenormāli spītīgs. Varbūt tāpēc, ka esmu piedzimis starp Vērša un Auna zīmi (smejas). Bet tāds nu esmu.
