Šova „milzis” Marhilevičs. Laimīgā laulībā gandrīz 30 gadus
Uldis Marhilevičs neslēpj – viņš esot pārlieku emocionāls. Varbūt tāpēc, pārdzīvojot Rīgas savādo enerģētiku, viņš labprāt pamūk uz Pāvilostu pie sava meža un jaunuzceltā šķūnīša. Un tikai dažbrīd atgriežas civilizācijā, visbiežāk šova „Dziedi ar zvaigzni” dēļ.
Neesi augumā lielākais, bet šovā „Dziedi ar zvaigzni” to tik dzirdam – tagad vārds milzim!
Kad atveras priekškars un mēs ar Niku Matvejevu tur divatā sēžam, pirmajā mirklī nesaprotu, ko īsti uz tās skatuves daru. Ja vajadzētu žūrēt, viss būtu skaidrs. Bet iesēžos tajā platajā krēslā un domāju – kas ir? Nejūtos kā savā šķīvī. Nu ko, milzis? Ko es tagad teikšu? It kā jāoponē žūrijai, bet cik daudz teiksi – nepareizi, nepareizi. Par laimi, mans tiešais uzdevums šovā ir palīdzēt dalībniekiem izveidot dziesmām režiju un aranžējumu.
Bet, ja runā par manu augumu, pēdējo reizi kompleksus izjutu sestajā klasē ziemas ballē. Dejoju – kā jau skolas gados tas šķiet – ar mūža mīlestību, līdz pēkšņi atklāju, ka viņas acis ir augstāk par manējām. Tā bija nenormāla traģēdija. Pēc tam? Jā, neesmu augumā ražens, toties visu mūžu spēlēju basketbolu.
Man tas ir tikpat liels pārsteigums kā tava dejošana toreiz šovā!
Esmu kustīgs, man piemīt visas sportiskās līnijas. Ja to apvieno ar mūziku, iznāk dejotājs. Tas bija mans mūža sapnis. Paliekot vecākam, gan saprotu – klavieres var spēlēt līdz mūža beigām vai tik, cik katram ir dots. Dejotājs gan pēc tam var būt tikai pedagogs.
Lai gan viens no maniem spilgtākajiem iespaidiem joprojām ir Barišņikova (baletdejotājs Mihails Barišņikovs – aut. piez.) uzstāšanās Rīgā. Tas arī bija viens no maniem sapņiem, jo līdz tam viņa kustību mākslu biju redzējis vien fragmentāri. Sēdēju Operā un pilnībā pazaudēju laiku.
Visa dzīve man vienos sapņos. Mamma vienmēr saka: „Ko tu sapņo? Būs citādi.” Un ir jau arī, bet tas nenozīmē, ka mani radošie sapņi nav piepildījušies. Vienkārši piedāvājums vai risinājums atnācis no citas puses.
Savulaik pirms desmit gadiem piezvanīja Dailes teātra kolēģis, draugs Juris Vaivods: „Uldi, tu negribi uzrakstīt kaut ko teātrim?” Tajā brīdī šķita – kādi teātri, tur taču sava teritorija, ko mēs „roķeri – popsoviki” tur iesim. Pat procesa gaitā biju tāds ļoti šaubīgs, varbūt mest pie malas. Bet aizgāja. Un atkal tieši tas, kas man ir ļoti tuvs: mūzikas un skatuves izpausmes dažādās formās.
Vai šovu „Dziedi ar zvaigzni” piemeklējusi radošā un emocionālā krīze?
Es neesmu viendabīgs. Cilvēki bieži koncentrējas uz konkrētu lietu – tikai džeza pianists vai tas, vai šis. Es nemētājos, bet man ir interesanti izbaudīt visādus procesus. It kā jau mēdz teikt, ka māksla rodas mokās. Bet, ja dari kādu darbu un mokas nāk, tad tās ieguļas kā šķīvī. Un iet viegli – no rokas.
Esmu saņēmis piedāvājumu sadarboties ar Operu un rakstīt mūziku bērnu baletam. Tūlīt, tūlīt sākšu. Man personīgi dažkārt grūtāks ir tas pirmsdzemdību periods, kad jānobriest.
Sievietes šādos brīžos kārto skapjus, māju… Ko tu?
Man liela daļa dzīves paiet Pāvilostā. Tur ir meži, jūra, tagad šķūnīti ceļu. Ar riteni braucu apsekot savus mežus, stādu jaunus. Šis gads pēc Dziesmu svētkiem bija brīvāks. Varēju pusotru mēnesi būt laukos. Kad pēc tāda pārtraukuma atbraucu uz Rīgu, momentā sajūtu tās savādo enerģētiku. Kad esam uz vietas, laikam aplīpam ar to un nejūtam.
Man Pāvilostā nav ne interneta, nekā. Tikai mammīte kādu vakaru paskatās „Panorāmu”. Bet tagad man pat tur, veikalā, pārdevēja visu laiku dod kulīti ar vienas partijas nosaukumu. Prasu – ko jūs man dodat, es negribu. Par brīvu esot. Pat tur man uzmācas.
Ko vispār nozīmē aizbēgt? Aizbēgšana ir visvieglākā kapitulācija. Personīgi mans ceļš, kā attīstīties un veidot ap sevi harmoniju, ir cilvēku attiecības. Katram no mums ir savi velniņi un mīnusi, ko visvairāk izjūt apkārtējie. Ko tur slēpt, esmu pārgalvīgs, karstasinīgs un pārlieku emocionāls. Tas bieži rada sekas, kaut sirdī tāds nepavisam neesmu. Un tad tas ir kā process – saprast, kā veidot attiecības, kā uzklausīt otru, kā mācīties otru pieņemt.
Agrāk bieži kaut ko kategoriski noliedzu, bet tagad, kad uzreiz varbūt tā neizdaru, pats saprotu – nekas no tā, ko kāds pasaka, nav „pa tukšo”. Tā es mācos ieklausīties un izprast. Aizbēgt? Jā, uz Pāvilostu. Bet citi, kas te bijuši, prasa: „Kā jūs te, jūras vējos, trīs dienas spējat izdzīvot?” Mans brālis Tālis arī ir pavisam citāds. Viņam labāk grāmatu palīst istabā aiz aizvērtiem aizkariem.
Mamma pati stāstīja, ka vispirms svilpoju un dūdoju, un tad tikai tad sāku runāt. Es milzīgi ilgi esot tikai skatījies un smaidījis, bet ar gudrām acīm. Fiziski nerunāju gandrīz līdz triju gadu vecumam. Bet, kad sāku, esot pilnā laidā sācis bērt. Bet pirms tam – tikai dziedājis.
Vai tad kaut kas liecina par to, ka esmu pieaudzis? Man jau pašam šķiet, ka tikai tagad sāku ko vairāk saprast par to aktīvo puišeli. Ar laiku vienkārši rodas vēlme nolīdzsvaroties. Vairs negribas tos lielos grāvjus. Man daudz cilvēku apkārt, kuri saka: „Eh, kā mēs kādreiz griezām!” Visu laiku viņiem tas formulējums pagātnes formā. It kā tagadne nepastāvētu. Laikam bieži palaiž garām to, kas taisni ir ļoti interesants šajā vecumā. Bet tas ir jāsajūt, jānoķer.
Ko šobrīd sev tādā veidā esi noķēris?
Skan varbūt pārāk cildeni, bet gribas veidot ko saturīgāku. Varbūt šī ir mana pēdējā piedalīšanās šovā un šāda veida pasākumos, jo gribu, lai tas, ko daru, dod līdz kaulam gandarījumu. Gribas, lai garīgums arī saņem savu barību. Tajā pašā laikā viens ļoti tuvs cilvēks, mācītājs man teica: „Uldi, tas jau ir ļoti labi, ja cilvēki tevi uzaicina. Ja tu kaut cik vari dot pozitīvo no ekrāna vai tā procesa, kas tev uzticēts, viss ir kārtībā. Tātad tu dari ko labu!” Šajā ziņā viņam piekrītu. Galvenais, lai katrs no mums radītu tā saukto PVN. Neko jau speciāli no sevis netēloju. Vienmēr esmu bijis tāds jautrs, un izrādās, ar katru brīdi tas cilvēkiem arvien vairāk ir vajadzīgs.
Nekādu īpašo rituālu man nav. Cenšos rītos nepārgulēties. Ja nav normēts laiks un darba process, tas uzliek šausmīgu pienākumu pašdisciplīnai, kas man visu mūžu klibojusi. Zinu, ka citi ir īsti darbarūķi un darbaholiķi, nespēj gulšņāt un skatīties debesīs. Man atkal vajadzīgi tukšie periodi, ar tiem barojos. Varbūt tāpēc, ka man ir, kur aizbraukt. Bet enerģiju man dod sports. Kad šova dēļ netieku uz treniņu, es čākstu ārā. Labi vismaz, ka var uz baseinu aiziet. Pārsteidzošā kārtā pavisam nesen atklāju, ka tie, kas man apkārt, ir vismaz 20 gadus par mani jaunāki. Bet es to nejūtu. Kurš vīrietis vispār jūt atšķirību? Labi, āda sačokurojas, vēl kaut kas, bet tas arī viss.
Pēdējos gados humors ar to Marhilu. Man rāda – re kur tu „draugos”. Bet es neesmu! Tad vēl kaut kur Marhils figurē. Tikai tad noķēru, ka manu puiku skolā sākuši tā saukt. Un nu jau aizgājis tik tālu, ka viņš pilnīgi ir Marhils, un mūs bieži jauc. No maniem ilggadējiem draugiem un „kolēgām” ir tikai viens, divi cilvēki, kas ar laiku sāka man to piedēvēt. Jo personīgāk un tuvāk ir Uldis. Marhils vairāk ir publiskā telpā, ko cilvēki zina. To es pats izdomāju vēl studiju gados. Sāku pie Zigmara Liepiņa „Opusā” spēlēt, parādījās pirmie krekliņi, ko nesām uz Mākslas akadēmiju, lai ar spiedi uzspiež ko virsū. Pats uztaisīju – Marhils un trīs zvaigznes. Līdzīgi Mildai. Tas bija 1983. gads. Tā tas Marhils arī „iegājās”. Vizuāli pateicīgs uzraksts, un galvenais, ka tas pa īstam dzimis man pašam, man neviens to nepiedēvēja. Tagad man ir uzņēmums, ko par tādu galīgi nevar saukt, jo esmu šoferis, direktors un apkopējs vienā personā „Marhils music company”.
Manuprāt, kopdzīves process ir bezgala interesants. Ja tiec tālāk par sākumu, katrā periodā atklājas kas jauns. Cilvēki to var nezināt, jo bieži tas kaut kā ātrāk beidzas. Pats interesantākais laikam ir piedzīvot, kā attiecības mainās un transformējas, pašiem to neapjaušot. Ar gadiem pat vairāk veidojas draudzība, kas ir daudz dziļākas un vērtīgākas attiecības. Man grēks būtu neteikt, ka man paveicies ar sievu. Tad jau nebūtu viss tik ilgi. Bet es arī nespēju iedomāties, ka varētu nemazgāt traukus. Par sagādnieku nav runas, tas ir pienākums. Neesmu arī no tiem, kas saka: „Neaiztieciet mani, es ķeru mūzu!” Viss ir tā vienkāršāk.
Kā ikviens normāls cilvēks Latvijā viņa gājusi cauri visai kultūras dzīvei, un mēs par to vairs nerunājam. Viņa dziedājusi Valsts Akadēmiskajā korī, Radio korī. Vai dieniņ, kādos koros tik nav dziedājusi. Varbūt viņas tautība bija aktuāla laikā, kad taisījāmies precēties. Varbūt tad kāds jautāja, kā tad tā. Bet tagad pat visi mani radi un draugi viņu sauc par Janu.
Kāds ir jūsu iepazīšanās stāsts?
Mums ir dubultiepazīšanās. Vispirms satikāmies sporta sacensībās, viņa bija atbraukusi no Ventspils. Bet šo reizi tā īsti neatceros. Viņa bija ieraudzījusi mani. Tagad man saka: „Ne jau es tev toreiz pievērsu uzmanību, bet tām klaviermūzikas skaņām, ko tu radīji.” Otro reizi satikāmies pēc sešiem gadiem konservatorijā, kad biju atnācis no armijas.
Bieži gadās, ka esmu feini kaut ko izdomājis un tad pēkšņi, kā jau mūziķiem tas notiek, – tieši tajā dienā ir piedāvājums kaut kur braukt spēlēt. Tāpēc man pat bieži bail sievai uz priekšu ko teikt.
Kad ar grupu „Remix” divus gadus aizbraucām strādāt uz Ameriku, sievas pie mums šajā laikā varēja atbraukt trīs reizes. Otrajā reizē, kad viņas ielidoja, mūsu menedžerim Maiklam pateicām: „Tu sagaidi viņas lidostā un pasaki, ka mūs tomēr aizveda uz ierakstu studiju un mēs tiksim brīvībā tikai pēc trim četrām dienām.” Bet sievas pēc pusgada pie mums atbraukušas...
Tev arī šķiet, ka nekas dzīvē nav tā vērts, lai nožēlotu?
Tu vari paskatīties savu dzīvi piecas minūtes pirms un ieraudzīt – nebija tā, kā vajag. Bet jau vien ir ko vērts, ka to saproti. Un nevis nožēlot kaut ko, bet turpināt iet uz priekšu. Kad cilvēks kāpj kalnā, tad arī nobirst pa kādam akmenim. Bet lai birst, tu vienalga kāp. Galvenais, lai tu ej uz priekšu. Kā citādi?
