Mūsu vecmāmiņas ar spalvainām kājām bija laimīgākas
Vai esi kaut reizi klusībā nospļāvusies – ja šitā nebūtu, cik es būtu laimīga!? Mēs esam. Un te būs seši zagļi, kas zog mūsu laimi. Izlasi, kuri tie ir!
Ja vien tās izdodas uzvilkt (zeķenes mēdz neizturēt pat šo fāzi), tad ne tā vieglākā diena garantēta. Vispirms jau uzmanīgi, uzmanīgi transportā. Tur bīstami krēsli un blakussēdētāju portfeļi. Dienā darbā jāsēž kā uz adatām – ka tik pašas krēsls neizrādītos liktenīgs. Tad katrs mazmājiņas gājiens – arī var būt letāls zeķbiksēm. Ja dienas garumā tev izdodas godam nosargāt sintētisko zirnekļtīklu, vakarpusē noteikti atklāsies – caur to jau nelaimīgā kārtā lūkojas pašas glīti nolakotais kāju īkšķis. Es teiktu – laimei nu nekādi nepiestāv šāda piepūle.
Kas ir civilizācijas upuris? Kosmētiskā kabineta kušetē ar karstu vasku noziesta sieviete, saspringusi sāpju gaidās: „Auuuu!” Neviena no iepriekšējām paaudzēm visā cilvēces attīstības gaitā nav pazinusi šādu visaptverošu eksekūciju skaistuma vārdā. Šausminies, ka kaut kādā tur ciltī sievietes ap kaklu liek riņķu riņķus vai izstiepj lūpu ar koka plāksnīti? Tās ir tikai dažas dāmas pretstatā tiem sieviešu miljoniem, kuras ik dienu zvana kosmētiķei: „Vai varu pierakstīties uz vaksāciju?” Jā gan, mūsu vecvecmāmiņas ar spalvainajām kājām pa dzīvi noteikti soļoja daudz laimīgākas!
Vidēji viens ļautiņš pie tālrāža dienā nodirn četras stundas. Ja manai draudzenei Evai vispār nav aparāta, bet Kristīnei nav signāla, tad esmu spiesta uzturēt statistiku viņu vietā, vai ne? Ko tik dzīvē nepaspētu, ja arvien nebūtu jāskatās seriāli. Brežņeva bēres, piedzīvotas skolas gados, bija tīrais nieks, salīdzinot ar latvju seriāllūkotāju milzu sērām, kad atskrēja vēsts: „Marta uzsprāgusi!” Bet tā ir tikai stunda no tām svētajām četrām pie pelēcīgā vienača. Mums vēl ir arī citi mīļumiņi, ar kuriem kliedēt vakarus: „Ak, Grisams! Viņš ir tik gudrs un vīrišķīgs!” Vai „Kāds saldumiņš tas Ventvorts!” Ja nu galīgi neiedvesmo nevienas bikses, galu galā – var no sirds mīlēt arī komisāru Reksi.
Kāda ģimene pārcēlās uz citu pilsētas malu, bet mātei iestāstīja, ka aizceļo uz Āfriku, kur cita laika zona: „Mēs, mammu, tev paši piezvanīsim!” Un zvana arī gan tikai divas reizes dienā, taču tas tik un tā ir labāk, nekā nemitīgi būt mammuča uzmanības lokā. Mobilais telefons mūs pārvērtis par dzīvi plānot nespējīgiem tantukiem: „Tu jau esi uz vietas? Gaidi mani, es kavēšos!” Vai arī: „Vēl neesmu izlēmusi, piezvaniet pēc stundas!” Vēl labāk: „Tad esam stingri norunājušas – satiekamies sestdien četros. Bet pirms tam vēl sazvanāmies, lai ir droši, ja?” Ko vairs saplānosi, ja laiks tev vairs nepieder? To nozadzis mobilais. Līdz ar drusku laimīgākas un paredzamākas dzīves izjūtu.
Ar tādiem pat panākumiem vari sekot līdz Lohnesa Nesijai un cerēt, ka tā visā dailē stāsies tava fotoobjektīva priekšā. Varbūt tev pat izdosies to noķert un par saprātīgu atlīdzību aizgādāt uz kādu zoo. Tomēr pasaule ir nežēlīga – ja sniega cilvēks atstāja pēdas nospiedumu Altajā vai citplanētieši nolaidās Rozvelā, ir velti tur ierīkot slēpni un gaidīt viņus vēlreiz atgriežamies. Proti, ja viņš joprojām nav piezvanījis – tad nezvanīs. Bet neķer kreņķi, viņš noteikti nebija tā vērts.
„Vai zini, kas par to bija rakstīts grāmatā „Vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras”?” tu gudru ģīmi māci izmisušo draudzeni. Vai arī lepni citē kādu viedāku dižgaru: „Karls Gustavs Jungs par tavu problēmu būtu teicis tā...” Lai arī kādu autoritāti tu ņemtu talkā, citu laimei tava palīdzība nenāks par labu. Un tavai laimei – nepavisam ne. Ļauj draudzenei rūgti izžēloties un piekrīti ik vārdam – tas arī viss tavs mātes Terēzes žēlsirdības akts.
