Mīla un sekss indiešu gaumē
Iepriekš latvietes Selga Vītola un Evija Bečere dalījās vairākos mēnešos Indijā piedzīvotajā. Viņu stāsts ir par ikdienišķi cilvēciskām lietām – ko ēd, kā precas, ko velk mugurā. Nobeigumā — kā mīl indieši.
Precību lietas vēl joprojām kārto vecāki, un tiešām ir tā, ka jaunie pirms kāzām var pat nebūt redzējušies. Sievām strādāt nav pieņemts, bet, ja viņa pati to ļoti grib, tad vīrs lemj – atļaut vai neatļaut. Jaunajām sievietēm mēdz būt ļoti laba izglītība – ne viena vien beigusi pat Sorbonas vai Oksfordas universitāti, taču iegūtās zināšanas izmantot darbā tā arī neiznāk.
Izglītotas mājsaimnieces
Reāli strādājošas sievietes redzējām skaistuma salonā, vienā bankā, vienā ģimenes veikalā un starp pavisam trūcīgiem ielu tirgotājiem. Vispār – ļoti maz. Nevar teikt, ka mācīšanās būtu pilnīgi “pa tukšo” – viņu bērniem ir izglītotas mammas. Un vīriem ar tādām sievām ir interesantāk. Indieši paši saka, ka viņu sievietes ir ļoti maigas un paklausībā audzinātas, tāpēc arī nebūtu piemērotas profesijām, kurās nepieciešama izlēmība, aktīva rīcība. Viņas var būt izpildītājas – darboties tur, kur nav vajadzīga iniciatīva.
Tajā pašā laikā jāsaka, ka musulmaņu sievas pat šķiet tādas stiprākas. Mūsu paziņas sieva bija itin apņēmīga. Varbūt tāpēc, ka viņa nāca no ļoti senas cienījamas ģimenes un piederēja pie augstas kastas. Meitenes izdod pie vīra vidēji 16 gadu vecumā, bet laulība var būt norunāta krietni agrāk – tad līgavainis gaida, kamēr līgava pieaugs un izglītosies. Viņi uzskata, ka mīlestība rodas pēc trim kopdzīves gadiem, līdz tam ir tikai iepazīšanās un kaisle. Ja nav, tad nekā – dzīvo, kā ir... Par pūru vai iespējamo īpašumu apvienošanu vienojas vecāki.
Uzskats par seksu ir tāds, ka tā ir tuvības forma un enerģijas apmaiņa un ka vīrietim sievietei šī enerģija ir jādod (to uzzinājām no vīriešiem, kuri atļāvās vairāk parunāties; ja neviena nav blakus, tad indietis var būt pat ļoti atklāts). Jebkuram indiešu vīrietim tēvs un vecākie brāļi nodod seksuālās uzvedības kodeksu, kā arī informāciju par sievietes jutīgajām zonām utt. Indiešu vīrieši labi pārvalda enerģētiku, turklāt viņi neatstāj sievieti neapmierinātu – tā ir goda lieta. Viņiem ir ieaudzināta aksioma – lai sieva labi justos, viņa ir labi jāsamīļo.
Uzticība viņiem ir augstā vērtē – vismaz vārdiski. Arī jokojoties ģimeni labāk neaiztikt. Vēl – viņi nav seksuāli norūpējušies, un viņiem nav perversu jociņu un zemjostas humora. Pirmslaulību sekss... ir. Ir konkrētās meitenes, kuras netiek uzskatītas par sliktām, bet gan par citām meitenēm. Un jaunietis pie šīm meitenēm pat tiek aizvests. Sīkāk nevaru pastāstīt, jo šīs tēmas ir nosacīts tabu, ko apspriež nelabprāt.
Hinduistu attieksme pret seksu ir daudz elastīgāka nekā, piemēram, krišnaītiem (viņiem sekss atvēlēts tik reižu mūžā, cik bērnu vēlas pāris; ja tuvākos piecus gadus bērnu nevar atļauties, tik ilgi arī nedrīkst būt nekāda seksa. – Aut.). Jā, viņi, protams, piekopj arī tantrisko seksu – tie, kuri to pārvalda, bet tas ir atsevišķs temats. Vēl jāpiebilst, ka labo meiteņu jaunavība pirms kāzām tiek saglabāta caur anālo seksu. Viss notiek, bet viņas paliek nevainīgas. Pie viņiem valda izteikti sirsnīga tuvība starp vīriešiem, kas nav homoseksuālisms. Viņi var iet pa ielu, sadevušies rokās, un mūs acij tas var šķist divdomīgi, bet nekāda seksa tur nav – tikai ļoti siltas un draudzīgas attiecības.
Ģimenes modelis ļoti bieži izskatās tā – sievas mājās audzina bērnus, bet vīri strādā tālu prom no mājām, piemēram, Dubaijā, un ģimeni var apciemot labi ja reizi 3–4 mēnešos vai pat reizi pusgadā. Atbrauc uz nedēļu (divām, trijām) un atkal prom. Un tie nav tikai tā sauktie proletārieši – tas ir apkalpojošais personāls, arī inženieri un citi speciālisti. Var teikt, pie tālumā strādājošajiem pieder ļoti daudzu sfēru darbinieki. Ģimenes tradīcijas nosaka, ka jaunā sieva dzīvo kopā ar vīra mammu, brāļiem, māsām, vecmāmiņām... Arī viņiem, protams, ir daudzdzīvokļu nami, tikai mītnes nelīdzinās Pļavnieku masīva dzīvojamajām ēkām, bet gan vairākstāvu kotedžām.
Neveiksmīgā „sapārošana”
Izklaide parasti notiek kopā ar ģimeni. Tur ir ļoti jauki krodziņi, savukārt atvaļinājumā no Deli brauc atpūsties uz dienvidiem, uz Goa. Arī indiešu musulmaņi iziet kopā ar sievām – nav tā, ka sievām jāsēž mājās. Mūsu paziņu indiešu musulmaņu ģimenē sieva strādāja par franču valodas skolotāju, tā ka indiešu musulmaņu sieviešu dzīve ir daudz brīvāka par to, kas dzirdams no arābu valstīm. Bet sievietes vispār ir tā audzinātas – ja iet uz restorāniem vai kafejnīcām, tad tikai kopā ar vīriem.
Turpinot par precēšanos – nevar teikt, ka jaunie tiek saprecināti ar varu. Tā nav, viņiem vienkārši pat nenāk prātā, ka vecākiem varētu arī iebilst. Sistēma, ka laulāto izvēlas vecāki, ir iegājusies gadu simtiem, tāpēc tiek uzskatīta par normu. Diemžēl ne vienmēr “sapārošana” izrādās veiksmīga. Mēs redzējām arī bēdīgus variantus. Iepazināmies ar vienu skumju kungu vecumā ap četrdesmit. Viņš pastāstīja, ka sen zinājis, kas būs viņa sieva – to, protams, izvēlējušies vecāki –, bet viņam ar sievu praktiski neesot nekāda kontakta – negriboties pat braukt mājās. Pārim ir meitiņa, tomēr abi viens no otra apzināti izvairās, jo nav nekā kopēja.
Jā, laulības šķiršana ir iespējama – no sērijas, ja sieva ir neauglīga vai vājprātīga... Labi, ir iespējama arī citos gadījumos, bet, tā kā faktiski ir izslēgts, ka šķirtā sieva varētu vēlreiz apprecēties (neviens neņems), vīram viņa pilnībā jāapgādā līdz mūža beigām. Vīrs drīkst precēt tik sievu – arī vairākas vienlaikus –, cik spēj apgādāt līdz mūža beigām. Tāpēc viņi “iziet” uz vienu sievu un no šķiršanās izvairās (reālajā dzīvē mēs sastapām tikai vienu vīrieti Udaipurā, kam bija divas sievas. Viena mājās aprūpēja vīra vecākus un vadīja saimniecību, otra studēja citā pilsētā).
Atkal jāteic – jau daudzus tūkstošu gadu tas tā noticis, proti, vīriem ierasts rūpēties par visām dzimtas sievām un mātēm. Kolīdz puiši pieaug, viņi ir tie, kas uztur sievietes – mātes, māsas, sievas, vecmāmiņas, vecās krustmātes... Ja sieviete neapprecas, viņu turpina uzturēt brāļi vai brālēni. Tāpat arī atraitnes. Ja atraitnes ģimenē nav neviena vīrieša, viņai jākļūst par diedelnieci. Par šaušalīgajiem nostāstiem, ka meitenītes kā “nerentablas” mēdzot nogalināt, lai vēlāk nebūtu jāuztur, neko tuvāk pateikt nevaram, jo mūsu sastapto cilvēku lokā nekas tāds nav iedomājams. Tajā pašā laikā mums nebija iespējas tuvplānā iepazīt vistrūcīgāko diedelnieku dzīves apstākļus un paradumus. Par dažiem mītiem gan indieši brīnījās – kur mēs to esot ņēmušas? Piemēram, kad atstāstījām filmas „Ūdens” sižetu, viņi raustīja plecus un lika pie sirds neņemt par pilnu to, kas redzams mākslas filmās.
Bagātības rādītājs ir zelta rokas sprādžu daudzums – mūsu viesnīcas saimnieka mātei tās bija sarindotas līdz pat plecam. Rietumnieku apģērbu nēsā tikai vīrieši – uzvalkus vai džinsus un kreklus, bet visas sievietes, neatkarīgi no tā, vai viņa ir diedelniece vai augstdzimusi persona, nēsā sari. Varbūt atpūtas brīžos vai tur, kur viņas ir tikai savējo lokā, sievietēm reizēm mēdz būt cits apģērbs. Piemēram, mēs bijām skaistumkopšanas salonā, un tur visas meitenes bija džinsos un krekliņos (salons gan vairāk bija paredzēts tūristiem). Tā arī bija vienīgā vieta, kur redzējām šādi ģērbušās meitenes.
Vai mēģinājām apvilkt sari? Protams! Tas ir vienkārši. Viņi ļoti priecājas, ja tu pērc sari. To varētu valkāt ikdienā – tas nekur nepinas un neķeras, kā sākotnēji varētu domāt. Jušanās ir ļoti brīva, gaita kļūst tāda kā plūstoša, un – stāja! Tērpusies sari, sieviete neuzmetīs kupri un neklumzās... (Uz autores iestarpināto jautājumu, vai, tērpusies sari, sieviete var noķert tramvaju, atbilde skan – mierīgi!) Protams, sari jāprot aplikt, bet tas ir tā izplānots un salikts, ka tev neviens solis netiek traucēts.
Sievietes valkā arī apakšveļu – ir dāmas, kuras valkā tādus pašus krūšturus kā eiropietes, bet lielākā daļa krūtis notur ar krekliņu, kas velkams zem sari. Ja runa ir par to, vai ir “prastāki” sari un tādi, kas paredzēti iziešanai vai statusa demonstrēšanai, tad – jā, lai arī modelis viens, greznāki sari ir no labāka auduma, ar smalkākiem izšuvumiem. Sari nepieciešami 5–7 metri auduma, un tāds vidēji glauns sari maksā aptuveni 10 latu, bet ļoti grezns sari, kas izrotāts ne tikai ar krāšņiem izšuvumiem, bet arī ar dārgakmeņiem, var maksāt vairākus tūkstošus.
Par kosmētiku – tā viņām ir koša un pārsvarā vietējā ražojuma. Uz savas ādas izbaudījām arī hennas tetovējumus – mums apgleznoja plaukstas –, bet otrreiz gan negribētu, jo tiem piemīt specifiska smarža. Gandrīz divas nedēļas nevarējām nomazgāt. Sajūta tāda: tas, kas te visu laiku smird, ir mana roka, un kur lai to iegrūž? Sievietes Indijā ar hennas zīmējumiem “noklājas” kāda konkrēta rituāla sakarā – protams, uz kāzām, arī citos svarīgos dzīves brīžos.
Hennas zīmējumus piedāvā tie paši saloni, kur taisa nagus un acis. Šiem zīmējumiem ir reliģiska, dekoratīva un arī informatīva nozīme. Salonos ir katalogs ar zīmējumu attēliem un paskaidrojumu, kāda vēsts katrā zīmējumā ietverta, lai tu vari izvēlēties, kādu vēstījumu apkārtējiem vēlies paust (diedelniecēm gan hennas zīmējumus nemanījām). Daudzas sievietes plaukstas un pēdas iemērc hennā, jo tā dezinficē. Novērojama arī tāda parādība, ka uz ielas pieskrien meitenīte, saķer tavu roku un, kamēr tu brīnies, to apzīmē. Tad pieprasa naudu.
Izrādīšanās un zīmēšanās – viņiem tas nepiemīt, indieši ir ļoti patiesi. Viņi ir ļoti atvērti un uzticīgi, uzreiz pastāsta visu – arī savas bēdīgās lietas. Bet viņi to pašu arī sagaida no tevis – tā sacīt, tagad mēs esam iedraudzējušies, stāsti nu! Augstākās kastās jau parādās citas iezīmes – tas uzreiz ir jūtams. Viņi ir mierīgi, ne tik spontāni, ne tik atvērti. Viņu bagātnieki nezīmējas ar naudu – otrādi, ļoti bagātiem cilvēkiem ir uzsvērti vienkāršoti biroji. Viena telpa, kurā atrodas kādi seši datori, pie kuriem sēž darbinieki, un otra mazāka telpa bosam – galds, kondicionieris un dīvāns. Arī viņa āriene ir vienkārša – viņam nevajag neko demonstrēt, jo visi tāpat zina, ka viņš ir bagāts.
Kad bijām aizgājušas uz naktsklubu izdejoties – sporta kluba apmeklējuma vietā –, ieraudzījām, ka arī uz naktsklubu indieši nāk ar visām ģimenēm, līdzi ir pat mazi bērni. Arī šurp sievietes nāk tērpušās sari, bet ir arī drosmīgie jaunie, kuri nāk uz naktsklubu Eiropas apģērbā. Šīs meitenes apģērba ziņā jau vairāk atgādināja tādas, kādas var redzēt Itālijā. Jāteic, viņi ir ļoti kautrīgi, estrādes mūzikai vijas cauri tautiskais, nav ne izaicinošu ritmu, ne kustību. Viņas mums mācīja savas gurnu kustības, mēs – kaut kādas savas... Bija interesanti.
Noteikti jāpiebilst, ka neredzējām nevienu netīru viesnīcu ar drausmīgu tualeti vai netīru gultasveļu, kaut gan tādi stāsti ir dzirdēti. Neapšaubāmi, tādas vietas ir, bet mums viss bija tīrs. Par higiēnu runājot – indieši ir ļoti tīrīgi un ar izteikti zaļu attieksmi pret ūdeni. Viņi, lai taupītu ūdeni, nevis stāv zem dušas, bet ielaiž ūdeni bļodā un mazgājas, pasmeļot no tās ar krūzi un aplaistoties. Uz tualeti indieši iet pa musulmaņu modei, ar ūdeni (viesnīcās gan tualetes papīrs ir). Vīriešiem uz ielām ir kabīnītes bez durvīm, kurās var pačurāt, sievietēm – kopējās tualetes. Pie vienas pat apstājāmies, bet iekšā neiegājām, jo nespējām. Ja godīgi, apvēmāmies no tās smakas – reāli smirdēja pēc maitas, un tas bija kopā ar atejas smaku... Čurāšana aizmirsās, jo sākās vemšana. Tāpēc pamatā apmeklējām viesnīcu un kafejnīcu tualetes.
Dienā kustība pilsētās ir ļoti intensīva, cilvēku ārkārtīgi daudz, ielas ir drazām piemētātas un putekļainas, turklāt putekļi ir ļoti smalki, no tiem nav iespējams izvairīties – sejai jāsien priekšā lakats, citādi pazūd oža un garšas kārpiņas – mēle kļūst kā zīdainim. Smalkie putekļi norīvē deguna gļotādu un mēli. Sejas gan mums bija foršas – bija tāds pīlings, ka pazuda visas grumbas! Par indiešu braukšanas manieri pietiks, ja pateikšu – mūsu paziņa, kurš mūs vadāja, teica – jūs labāk skatieties sāņus vai viena uz otru, nevis uz ceļu – tad viss būs kārtībā... Nekas cits arī neatlika, ja negribējām nemitīgi spiegt un kliegt.
Līdz ar tumsas iestāšanos viss pārvēršas – cilvēki no ielām nozūd, un aktivizējas klaiņojoši suņi un, kā mēs viņus nosaucām, nakts cilvēki. Pa dienu bezsaimnieka suņi mierīgi guļ uz ielām – tu mierīgi vari kāpt tiem pāri un teju vai virsū, tie neizrāda nekādas neapmierinātības (un pat ne dzīvības) pazīmes. Turpretī naktī šie suņi “atdzīvojas” un lielākos vai mazākos bariņos siro pa pilsētu. Nedomāju, ka tie speciāli uzbruktu cilvēkiem, tomēr apdraudēt var. Nakts ir viņu laiks.
Vēl, iestājoties krēslai, sarosās nakts cilvēki – viņi šķietami atdalās no ēku fasādēm (gandrīz liekas, ka viņi iznāk no sienām). Sievietes gan starp viņiem nemanījām. Dienas laikā šie cilvēki ir pilnīgi nepamanāmi, saplūduši ar namiem un ietvēm. Tumsai iestājoties, viņiem ir savas gaitas, par kurām mēs neko nevaram nojaust. Nakts cilvēki pārvietojas tādā pašā ritmā kā svētās govis un nakts suņi – savā nodabā, bet mērķtiecīgi; viņi itin kā slīdot klīst apkārt. Nakts cilvēkiem bija savādas sejas – pilnīgi tukšu izteiksmi. Es nevarētu nevienu no tām uzzīmēt – nav kur aizķerties.
Daudzi šausminās par Indijā valdošajiem kontrastiem, ar to domādami nabadzīgo rajonus un ubagus. Sākumā šausminājos arī es. Ieraudzījusi ielas malā ubagu bez rokām, biju gatava viņam ziedot nezin ko, taču indiešu draugi mani apturēja. Parāvuši malā, viņi skaidroja, ka šāda dzīve ir pašu ubagu apzināta izvēle – viņi dod priekšroku ubagošanai tikai viena mērķa dēļ – lai nebūtu jāstrādā. Un tā tas ejot no paaudzes paaudzē. Tāpēc arī graustu rajonos neviens pat necenšas neko nedz izaudzēt, nedz kā citādi pašu spēkiem sarūpēt iztiku. Tik tiešām – atsaucot atmiņā nabadzīgās būdiņas, atskārtu, ka nekur netiku manījusi kādas lauksaimnieciskas aktivitātes, kaut arī zemes pleķīši tur bija. Tālāk – trakāk.
Ir stāsts, ka kāds ubags pats esot pieprasījis, lai viņam rokas nocērt, jo... tad būs žēlīgāks skats, vairāk līdzjūtības, līdz ar to – lielāki ziedojumi. Plus papildu bonuss – arī mājās neviens nevarēs sagaidīt, lai viņš strādātu, viņam taču nav roku... Vēl viens bija ratiņos ar “nokaltušu” kāju – tikai kauli un āda. Lai šāda rezultātu iegūtu, viņš bija kājai aplicis žņaugu, tādējādi nospiežot asinsriti.
* * *
Rezumējot – nevarētu teikt, ka Indijā nekas nav tā, kā izskatās, bet daudz kas – gan... Abām dāmām vēl būtu ko stāstīt un stāstīt. Pašlaik Selga un Evija gatavojas vēlreiz braukt uz Indiju – nu jau uz krietni ilgāku laiku. Pārskatāmā nākotnē „Patiesā Dzīve” publicēs vēl vienu stāsta daļu – par indiešu dzīves garīgo pusi – reliģiskajiem virzieniem, rituāliem un dzīves filozofiju; par svēto upi Gangu un to, kāpēc govis ir svētas; par to, ko nozīmē sievietes pierē iekrāsotais punkts (tam ir smalks reliģisks skaidrojums), par indiešu kāzām un kristībām, kā arī par to, pēc kāda īsti garīguma ir modē doties uz Indiju (vismaz pašmāju dzīves jēgas meklētāji šo maršrutu ir iecienījuši). Un – galvenais – par to, ko tur, Indijā, var atrast.
