Vecāki šķiras. Kā dalīt bērnus?

Katrs gadījums ir ārkārtīgi individuāls, un šī noteikti nav problēma, uz kuru iespējama viena universāla atbilde. Pastāv dažādas teorijas un pētījumi, kā bērni reaģē uz vecāku šķiršanos, taču kopsaucējs ir viens — jebkura šķiršanās bērniem ir traumējoša. Jo jaunāks bērns, jo mazāk viņš apzinās notiekošā būtību un visupirms izjūt šķiršanās emocionālo fonu: vecāku strīdus un konfliktus. Bērniem piemīt t. s. egocentriskā domāšana — visu notiekošo viņi attiecina uz sevi, līdz ar to ģimenes izjukšanā nereti vaino sevi. Jo vecāks bērns, jo vairāk viņš apzinās šķiršanās patiesos iemeslus. Ir svarīgi to atcerēties un izskaidrot bērniem, ka vecāki turpmāk vairs nebūs vīrs un sieva, bet joprojām paliks tētis un mamma. Tas palīdzēs bērniem saprast un pieņemt šķiršanās būtību.

Kad bērni uzzina par šķiršanos, viņus māc bažas par nākotni: kur mēs turpmāk dzīvosim, kurš mūs vedīs uz skolu, kā mēs svinēsim svētkus, vai es varēšu tikties ar tēti/mammu, vai brālis paliks kopā ar māsu un tamlīdzīgi. Lai kliedētu bērnos šo biedējošo neziņu par nākotni, vecākiem jābūt gataviem godīgi un atklāti atbildēt uz visiem šiem jautājumiem. Lai maksimāli saudzētu bērnus šajā nepatīkamajā un satraucošajā situācijā, vecākiem vajag vispirms pašiem tikt skaidrībā, kā turpmāk tiks organizēta viņu bērnu dzīve, un tikai tad informēt bērnus par gaidāmajām pārmaiņām.  

Dalīt vai nedalīt brāli un māsu?

Ja ģimenē aug divi bērni un vecāki nolemj viņus „dalīt uz pusēm”, nevilšus rodas jautājums: kā? Gadās, ka lēmuma pieņemšanu atvieglo fakts, ka viens no bērniem ir vairāk pieķēries mammai, bet otrs — tētim. Vecākiem bērniem var pajautāt, pie kā viņi turpmāk vēlētos dzīvot. Taču situācijā, kurā vecāki ar bērnu viedokli nerēķinās vai vēlas pieņemt šo lēmumu absolūti patstāvīgi, jautājums — dalīt brāli un māsu vai ne — paliek spēkā.

Ir valstis, kurās tiesu prakse bērnus vecākiem iedala pēc dzimuma: dēlus tēviem, meitas mātēm. Psiholoģe Līga Vaivade-Kalnmeiere piekrīt: ja vecāki nolemj brāli un māsu tomēr dalīt, bērnam šķiršanās būs mazāk traumatiska, paliekot pie sava dzimuma vecāka.

Piemēram, meita, paliekot pie mātes, turpina apgūt sieviešu uzvedības modeli un sievietēm raksturīgo emocionālo fonu. Māte kā sieviete labāk izprot meitas vajadzības. Ja meita paliek pie tēva, kurš visbiežāk jūtas vainīgs par šķiršanos (ja arī tā neapšaubāmi nav tikai viņa vaina), tēvs var kļūt pārāk labs pret meitu un, mēģinot izpirkt vainas izjūtu, viņu izlutina vai kā citādi neadekvāti audzina.

Savukārt, ja dēls paliek pie mātes, bieži gadās, ka māte viņā, pašai to neapzinoties, saskata bijušo vīru un izturas pret dēlu neadekvāti, projicējot uz viņu izjūtas, kas attiecas uz tēvu. Šāda izturēšanās vēl vairāk pastiprina zēna vainas izjūtu par ģimenes iziršanu un var radīt viņam psiholoģiskas problēmas mūža garumā. Attiecīgi, paliekot kopā ar tēvu, zēna psiholoģiskā attīstība noris veselīgāk. Brāļa un māsas izšķiršana jebkurā gadījumā rada bērniem papildu traumu, jo īpaši, ja starp bērniem valdījusi laba sapratne. Ja bērnus izšķir, viņiem var parādīties konkurence par to, kurš tagad labāk dzīvo u. tml.

Lai šķiršanās būtu atrisinājums

Bērniem būs vieglāk pieņemt notikušo, ja vecāku šķiršanās noritēs mierīgi, izrādot savstarpēju cieņu un izpratni. Vecākiem būs jāsatiekas arī turpmāk (kaut vai bērnu jubilejās vai nogādājot bērnus vienam pie otra), tāpēc viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem veiksmīgam šķirtās ģimenes attiecību turpinājumam ir pieaugušajiem pašiem līdz galam apzināties, izprast un pieņemt savas šķiršanās iemeslus. Redzot, ka starp vecākiem valda normālas attiecības, arī bērni sapratīs, ka ir bijis konflikts, kurš tagad ir atrisināts. Viņu acīs vecāki joprojām būs vecāki, divi pieauguši cilvēki, kas vienkārši vairs nedzīvo kopā.

Ja vecāki pēc laulības šķiršanas turpina konfliktēt, devalvē viens otra autoritāti bērnu acīs, runā sliktu par savu partneri u. tml., tas nozīmē, ka dvēseliski viņi joprojām nav šķīrušies. Tas rada papildu apjukumu bērnos un liecina, ka šķiršanās nav devusi gaidīto problēmas atrisinājumu. Starp citu, pētījumi rāda, ka ilgstoša un emocionāli smaga šķiršanās uz bērniem atstāj tādu pašu iespaidu kā kopdzīve ģimenē, kurā notiek nemitīgi konflikti. Tāpēc nevajag palikt kopā „tikai bērnu dēļ”. Un nevajag domāt, ka bērns var glābt laulību. Bērns uz kādu laiku var glābt tikai ilūziju par laulību.