Neuzticīgas sievas grēksūdze. Irisas stāsts
„Esmu savā dzīvē pieļāvusi milzīgu kļūdu, kuru ļoti nožēloju, un ļoti vēlētos, lai man piedod,” raksta ģimenes portāla mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā lasītāja Irisa. „Mani moka sirdsapziņa, bet nezinu, kā lai atzīstas vīram, ka esmu viņu krāpusi...”
„Viss sākās tā… Abi ar vīru bijām lielā pasākumā uz vairākām dienām. Pasākums bija interesants – sacensības, izklaide, diemžēl kā neatņemama sastāvdaļa – arī alkohols, un tad jau katrs jautājums tiek apspriests neskaitāmas reizes, cik var vienu un to pašu klausīties (es alkoholu nelietoju).
Aizgājām ar draudzeni uz estrādi – tur ballīte, mūzika. Nolēmu, ka man vīrs tomēr jādabū uz balli; pusceļā viņu sastapu. Mēs sastrīdējāmies, un es (ne tikai es) dabūju dzirdēt visu (ne)iespējamo vārdu plūdus. Es centos viņu nomierināt, bet viņš nerimās, es atgriezos nometnē.
Otrā rītā ar mani nerunāja, tikai turpināja „svinēt”, centos ar viņu sākt sarunu, izrunāties, bet neveiksmīgi. Vakarpusē piedzīvoju vispār kaut ko prātam neaptveramu. Gandrīz visi komandas biedri sēdēja nometnē pie galda, tikko pamodies, pie galda pienāca mans vīrs un veltīja man tādas rupjības…
Es jutos tik pazemota, dubļos iemīcīta, netīra, biju šokēta, ka vīrietis, kuru mīlu, ar kuru kopā esmu deviņus gadus, ir spējīgs tā rīkoties…
Mājās centos ar viņu izrunāties neskaitāmas reizes, bet vienmēr neveiksmīgi – dzirdēju tikai vienu atbildi: ja tev kaut kas nepatīk, vari aizvākties… Arī to bija sāpīgi dzirdēt.
Tad, atriebjoties par pārdzīvoto, es pārgulēju ar citu vīrieti – ģimenes paziņu. Pēc aptuveni diviem mēnešiem nejauši viņu satiku, un viņš piedāvāja parunāt (arī viņš bija tai pasākumā). Man tiešām ar kādu vajadzēja izrunāties, lai kļūtu vieglāk, bet ar vīru tas nebija iespējams. Šis draugs mani aizveda uz klusu vietu – mēs runājām, tad notika tas, ko es ļoti nožēloju…
Seksu ārpus ģimenes man nevajadzēja, arī baudu no tā neguvu, jo viņš domāja tikai par sevi, it kā baidīdamies, ka varu pārdomāt…Tas bija briesmīgi, no vienas puses, gribēju atriebties vīram par pazemojumu, no otras – jutos slikti par izdarīto, kaut gan pateicu viņam, ka pēc tā, ko man nācās pārdzīvot, es nenožēloju izdarīto. Bet nožēloju gan… Ļoti!
Manas un vīra attiecības sāka uzlaboties apmēram pusgadu pēc notikušā – varbūt tāpēc, ka mainījām dzīvesvietu, varbūt tāpēc, ka viņš mainīja darbu. Nu vairāk laika varējām pavadīt kopā, un, jo vairāk mūsu attiecības uzlabojās, jo vairāk mani mocīja sirdsapziņa.
Nolēmu, ka man jāatzīstas, tikai, kā un kad? Es atzinos un ļoti vēlētos, lai man piedod… Es ļoti nožēloju izdarīto…”
